Kāpēc aug degvielas cenas un kādas ir prognozes nākotnē

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Lai gan naftas cena biržā šobrīd ir zemāka nekā 2008. gadā krīzes laikā, degvielas cenas Latvijas uzpildes stacijās ir ievērojami lielākas nekā toreiz. Rus.LSM.lv raidījumā “Ličnoje delo” eksperti skaidroja, ka degvielas cenu ietekmē arī pārstrādes un loģistikas izmaksas un citi faktori, un prognozēja, ka cenu rekords vēl nav sasniegts un to samazinājums nav gaidāms.

2008. gada vasarā naftas cenas sasniegušas savu vēsturisko maksimumu – 140 dolāri par barelu, bet degvielas cenas uzpildes stacijās toreiz nepārsniedza 1,15 eiro par litru. Pašlaik naftas cenas pasaules tirgos svārstās ap 120 dolāru par barelu, bet dīzeļdegvielas un benzīna cenas degvielas uzpildes stacijās Latvijā jau pārkāpušas psiholoģisko 2 eiro robežu.

Eksperti min gandrīz desmit dažādus faktorus, kas ietekmē degvielas cenas – Covid-19, karu Ukrainā, naftas pārstrādes rūpnīcas slēgšanu, sesto sankciju paketi pret Krieviju un tās naftas piegāžu embargo, loģistikas ķēžu sabrukšanu un citus.

Iepriekš gan naftas un galaprodukta – benzīna un dīzeļa – cenu savstarpējā saistība bija lineāra, un pēc naftas cenas varēja prognozēt cenas degvielas uzpildes stacijās, bet tagad viss ir mainījies.  

“Tika sagrauti visi tirgi un visas piegāžu ķēdes visiem naftas produktiem. Un tādēļ tagad, pa lielam, pasaulē trūkst gan benzīna, gan dīzeļdegvielas,” situāciju raksturoja  Latvijas Degvielas tirgotāju asociācijas vadītājs Ojārs Karčevskis.

“Naftas cenas mēģina kaut kā spiest lejā, izlaižot rezerves, tajā skaitā ASV. Taču pārstrādes jaudas pasaulē nepietiek. Dažas rūpnīcas slēdza Covid-19  laikā. Un, ja paskatāmies uz Eiropu, tā iepērk no Krievijas ne tikai naftu, bet arī naftas produktus, dīzeli,” norādīja “Citadele Bankas” ekonomists Mārtiņš Āboliņš.  

Kopumā Eiropā naftas pārstrādes infrastruktūra bija pielāgota Krievijas naftai, kuru piegādāja pa naftas cauruļvadu vai cisternās pa dzelzceļu. Taču, kad Krievija iebruka Ukrainā, viss mainījās, valstis un arī privātās kompānijas sāka izvairīties no Krievijas naftas. Vācija samazinājusi Krievijas naftas īpatsvaru savā patēriņā no 35% līdz 12%, Baltijas, Skandināvijas valstis un Polija – atteikušās pilnībā, un Eiropas Savienība (ES) kopumā vienojās  līdz gada beigām atteikties no 90% Krievijas naftas. Līdz tam Krievija nodrošināja 10% no visas pasaules naftas piegādēm.  

“Ja Krievijas naftas apjomu samazinājums būs aptuveni 4 miljoni barelu diennaktī, tad Apvienotie Arābu Emirāti, Saūda Arābija var nodrošināt, maksimums, 2–2,8 miljonus barelu. Tas ir maksimums, uz robežas,” komentēja Degvielas tirgotāju un ražotāju savienības prezidents Sergejs Semjonovs.

Mūsu reģionā Krievijas naftu piegādāja Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīcai, kura pieder poļu koncernam “PKN Orlen”, un “Neste” koncerna pārstrādes rūpnīcai Somijā. Abi koncerni jau paziņoja, ka atteicās no Krievijas naftas iepirkšanas. “Neste” norādīja, ka pašlaik pārstrādā naftu tikai no Ziemeļjūras, kur to iegūst Norvēģija un Lielbritānija, savukārt poļu “Orlen” informēja, ka aizvietoja Krievijas piegādes ar jēlnaftu no Saūda Arābijas uzņēmuma “Saudi Aramco”.

“Pirms kāda laika, pirms embargo, nafta un naftas produkti nonāca Latvijā pa taisno no Krievijas. Daļa mūsu uzņēmumu iepirka arī dīzeļdegvielu no Krievijas, gāja ešelons no rūpnīcas, nekādu problēmu. Tagad to transportē ar tankkuģiem, notiek pārkraušana no viena kuģa uz otru. Krievijas tankkuģus ostās neuzņem, notiek pārkraušana, tas maksā naudu. Tad aiziet uz ostu.

Pagarinās gan piegādes attālums līdz pārstrādes rūpnīcai, gan laiks,” norādīja Semjonovs.

Līdz ar naftas pārkraušanu no Krievijas tankkuģa uz citu un to samaisīšanu attiecībā 49% pret 51% tā vairs netika uzskatīta par Krievijas naftu, un medijos izskanēja, ka šādā veidā ar maisījumiem uzņēmumi mēģina turpināt pirkt Krievijas naftu, to neatzīstot.

Analītiskā kompānija “Windward”  secināja, ka pēdējo sešu nedēļu laikā 112 ar Krieviju saistītie tankkuģi bija atslēguši transponderus, kuri ļauj izsekot kuģu atrašanās vietu, un pārkrāvuši naftu jūrā no viena kuģa uz citu.  

Šādas manipulācijas ar naftu palielināja tās cenu naftas pārstrādes rūpnīcām. Auga arī biržas cena gala produktiem – dīzeļdegvielai un benzīnam.

“Benzīns ir pārspējis vēsturisko rekordu – mūsu biržā, kur mēs pērkam, tas maksā 1600 dolāru. Toreiz, kad bija 2008. gada krīze, tas bija tikai 1000 dolāru.

Un jāņem vērā, ka toreiz dolāra kurss pret eiro bija par 23%–25% labāks,” atgādināja Karčevskis. 

Pašlaik ASV dolāra kurss ir aptuveni 96 eirocenti, būtībā valūtu vērtības gandrīz izlīdzinājās. Salīdzinājumam – 2008. gadā kurss bija 70 eirocenti. Tādā veidā arī valūtu svārstības ietekmēja degvielas cenas.

Ekonomists Mārtiņš Āboliņš norādīja, ka starpība starp jēlnaftas cenu pasaules tirgū un benzīna un dīzeļdegvielas cenām strauji pieaugusi pēdējo dažu mēnešu laikā.

“Ja tā starpība būtu tāda pati kā iepriekš, mums tagad pie šī valūtas kursa benzīna un dīzeļdegvielas cenām uzpildes stacijās būtu jābūt par 30 centiem mazākām, nekā tās ir šobrīd,” sprieda Āboliņš.

Tikmēr akcīze degvielai Latvijā mērķtiecīgi palielināta kopš 2005. gada. 2008. gadā benzīnam akcīze bija 361 eiro par 1000 litriem, bet dīzelim – 306, bet pērn akcīze jau pacelta līdz attiecīgi 509 un 414 eiro. Salīdzinājumam – Igaunijā un Lietuvā benzīnam akcīze ir 379 eiro, turklāt Igaunijas parlaments izskata iespēju samazināt akcīzi līdz ES minimumam – 330 eiro, kā arī pazemināt pievienotās vērtības nodokļa likmi degvielai.

Semjonovs stāstīja, ka savienība rosināja samazināt PVN likmi no 21% līdz 10%–12%.

Latvijas finanšu ministrs Jānis Reirs (“Jaunā Vienotība”) pašlaik šajā jautājumā ir nepiekāpīgs – nekādas akcīzes un PVN samazināšanas.  Tiesa, valdība nolēma  no 1. jūlija līdz 2023. gada beigām atteikties no obligātā biodegvielas piejaukuma benzīnam un dīzeļdegvielai, tirgotāji paši varēs izvēlēties, piemērot vai nepiemērot biodegvielas piejaukumu.

Tiesa, arī piedevām ir atšķirības, piemēram, etanols, ko pievieno benzīnam, maksā 1000 eiro par tonnu un ir lētāks par pašu benzīnu, tāpēc tirgotāji paši ir ieinteresēti to pievienot – tas padara benzīnu lētāku. Savukārt piedevas dīzeļdegvielai maksā vairāk nekā 2000 eiro par tonnu.

“Viena firma tirgos tīru dīzeli, un otra – ar biodegvielas piedevām, kuras maksā šādu naudu. Kam būs dārgāka degviela?

Otrajam. Kurš pie viņa ies?” piebilda Semjonovs.

Turklāt augstu iepirkuma cenu dēļ gandrīz neviens uzņēmums neveido krājumus, visi strādā ar operatīvajiem apjomiem, un, mainoties pieprasījumam, tas var kļūt par deficīta iemeslu. 

Tāpat Eiropu negatīvi ietekmē degvielas cenu kāpums ASV, jo Eiropa ir liels benzīna piegādātājs Amerikai. 

“Gan Amerikā, gan pie mums neviens negribēja iepirkt uz priekšdienām, jo likās, ka šis nu jau ir cenas pīķis. Varbūt rīt būs lētāk. Taču tā nesanāca. Atkal dārgāk, atkal dārgāk. Eiropa ir benzīna piegādātājs ASV, ja tur trūks benzīns, cena ceļas. Pieprasījums uzreiz nonāk līdz Eiropai, un tankkuģi uzkraujas un dodas uz Ameriku,” skaidroja Karčevskis.  

Tirgotāji paredz, ka cenas, kuras mēs redzējām degvielas uzpildes stacijās jūnija vidū, vēl nav galīgas. Degvielas vairumtirdzniecības cena pieauga ļoti strauji, savukārt mazumtirdzniecībā to palielina pakāpeniski, par dažiem centiem dienā.  

Turklāt, pēc Semjonova teiktā, lielā starptautiskā tirgotāja “Terfigura” vadītājs Džeremijs Vejrs prognozēja, ka

naftas cena var pieaugt līdz 150 dolāriem par barelu līdz gada beigām.  

Kopumā eksperti neparedz degvielas cenu samazinājumu. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti