Igaunijas - Latvijas programma ir viena no sešām pārrobežu sadarbības programmām, kas pašlaik darbojas Latvijā, un tās projektos sešu gadu laikā ieguldīti vairāk nekā 25 miljoni latu Eiropas fondu naudas. Igauņu un latviešu sadarbībā iezīmējas gan veiksmes stāsti, gan projekti, kas pārsvarā naudu tērējuši vajadzībām katrs savā robežas pusē, tā arī nesasniedzot galveno mērķi - attīstīt reālu pārrobežu sadarbību.
Par vienu no šādiem projektiem stāsta Gaujas Nacionālā parka kolorītais inspektors Māris Mitrēvics. Viņš rāda Līgatnes dabas takās iekārtoto koka namiņu, kurā notiek „Meža skolas” nodarbības skolēniem par vidi. Liekot galvas kopā ar igauņiem, esot izdevies radīt interesantāku mācību saturu un paskatīties uz vides izglītību citādāk, klāsta Gaujas Nacionālā parka fonda vadītāja Baiba Pavloviča. „Viņiem tiešām ir ļoti labi attīstīti dabas izglītības centri, kuros mēs arī bijām, un viņi brauca pie mums. Ja mums šie centri ir vairāk tradicionāli un „dabīgāki”, tad viņiem tie ir krietni modernāki,” stāsta Pavloviča.
Līdzās pieredzes apmaiņas braucieniem un kopīgām nometnēm Pavloviča gan atzīst, ka šis, tāpat kā citi pārrobežu projekti, viņiem faktiski ir vienīgais veids, kā tikt pie naudas vides izglītībai, jo no valsts budžeta tam līdzekļu nepietiek.
Iespēja apgūt Igaunijas un Latvijas sadarbībai atvēlēto Eiropas naudu netiek laista garām arī dvīņu pilsētās Valkā un Valgā, kur īstenoti vairāki kopīgi projekti. Viens no tiem - celt glābšanas dienestu kapacitāti pierobežā. Redzamie rezultāti ir jauns ugunsdzēsēju depo Valgā un divas jaunas ugunsdzēsēju mašīnas Valkā. „Valgas ugunsdzēsēji dodas uz Valku, kad viņiem vajag palīdzēt, un Valkas kolēģi brauc pie mums, kad palīdzību vajag mums. Vidēji tādas situācijas ir divas, trīs reizes gadā,” saka Valgas depo priekšnieks Raivo Pavlovičs.
Tiesa, šāda sadarbība notikusi arī agrākos gados. Kopīgā projekta uzdevums paralēli pamatīgām investīcijām depo būvē un aprīkojumā bija arī izstrādāt noteikumus ugunsgrēku dzēšanai un glābšanas darbiem kaimiņvalsts teritorijā. Tomēr, kā atzīst depo pārstāvis Alars Rops, kopīgā reaģēšanas sistēma pagaidām palikusi uz papīra.
„Viens no šī projekta mērķiem bija izstrādāt sadarbības bāzi, detalizētu reaģēšanas plānu. Taču pašlaik tas ir tikai uz papīra, jo valdības nav spējušas vienoties, kā to īstenot praksē. Piemēram, viens no atklātajiem jautājumiem, ir - kādas tiesības ir igauņu ugunsdzēsējiem dot pavēles Latvijas teritorijā, ja vajadzīgs evakuēt cilvēkus un reaģēt bīstamās situācijās,” saka Rops.
Pavisam cita sadarbība redzama Polli eksperimentālajā augļu un ogu pārstrādes centrā. Igaunijas Dabaszinātņu universitātes vadībā „Labo augļu” projektā iesaistījušies četri Latvijas un viens Igaunijas uzņēmums. „Igaunijā un Latvijā problēmas ir līdzīgas - augļiem un ogām nav pietiekami plašu pārstrādes un uzglabāšanas iespēju. Esam aprēķinājuši, ka šī iemesla dēļ var iet zudumā līdz pat 40% produktu, līdz tie sasniedz pircēju. Projekta mērķis bija palīdzēt uzņēmējiem to atrisināt. Latvijas pusē - Pūrē - strādā pie uzglabāšanas tehnoloģiju attīstības, bet šeit viņi var braukt un izmēģināt augļu un ogu pārstrādes idejas praksē, lai saprastu, vai tās darbojas, jo pašiem nopirkt šādas iekārtas būtu ļoti dārgi,” stāsta centra pārstāvis Uko Bleive.
Lai gan nelielajā centrā Polli valda pamatīga rosība, Bleive atzīst, ka vēlētos arī pēc projekta beigām redzēt vairāk latviešu uzņēmēju izmantojam iespējas šeit eksperimentēt ar saviem produktiem.
Viena no pārrobežu sadarbības problēmām - igauņi un latvieši viens otru nereti redz kā konkurentus, īpaši privātajā sektorā. Tā secināts Igaunijas-Latvijas programmas ietvaros veiktā pētījumā. Tāpat atklājies, ka latviešiem ir daudz lielāka interese sadarboties ar līdzīgām organizācijām Igaunijā nekā otrādi.
Piecu gadu laikā īstenoti vai joprojām turpinās vairāk kā 60 Igaunijas un Latvijas sadarbības projektu. Nākamā iespēja pieteikties sadarbībai būs apmēram pēc gada. Tiem, kurus tas interesē, programmas pārstāvis Kaspars Rūklis aicina mācīties arī no dažu iepriekšējo projektu kļūdām. „Šiem projektiem būtu jābūt tādiem, kas nevis izdara vienu lietu abās robežas pusēs, bet mēģina apvienot spēkus un radīt kaut ko kopā. (..) Lai nebūtu tā, ka vienā robežas pusē tiek uzcelts lielisks tornis un otrā pusē - tāds pats tornis, lai gan varētu iztikt ar vienu torni. Protams, būs lietas, ko vajadzēs būvēt, bet jādomā arī par to, kā tas palīdzēs pierobežas reģionu iedzīvotāju dzīvi ērtāku un vienkāršāku,” norāda Rūklis.
Lai gan līdz nākamajai iespējai pieteikties vēl ir daudz laika, Rūklis mudina gatavošanos neatlikt uz pēdējo brīdi un jau laikus sākt meklēt partnerus pāri robežai, jo tieši tas var prasīt visilgāko laiku.
