ĪSUMĀ:
- Lauksaimnieki ir satraukti, jo Ukrainā un Krievijā ir citādākas prasības pārtikai.
- Konkurence Eiropā līdz ar to saasinās, jo tur var saražot lētāk.
- Uzņēmēji ir gatavi turpināt atbalstīt Ukrainu, bet jāļauj arī nopelnīt.
- Lauksaimnieki vēlas skaidrību, kas notiks, kad Ukraina iestāsies Eiropas Savienībā.
- Jo līdzšinējā ES lauksaimniecības politika vairs nestrādāšot.
- Mums ir jābūt spējīgiem pašiem sevi pabarot.
- Attiecīgi tādi lēmumi arī jāpieņem. Tās var būt subsīdijas, vai valsts atbalsts utml.
- Jāpielāgojas būs ne tikai Latvijai, bet arī lielajām ES valstīm – Francijai, Vācijai.
- Iespējams, Latvijas niša ir tieši piena nozare.
- Tāpat lauksaimniekus interesē gaidāmās izmaiņas nodokļos.
- Katrs lēmums, kurā lauksaimnieki netiks sadzirdēti, var novest pie protestiem.
Sintija Ambote: Šobrīd īpaši plaši tiek runāts par Ukrainas lauksaimniecības produkcijas ietekmi uz Eiropas Savienības valstu tirgiem. Polijas lauksaimnieki īpaši aktīvi protestē, bloķē arī kravu pārvadājumus, iebilstot pret nekontrolētu importu no Ukrainas. Kā jūs raugāties uz pēdējiem gadiem, vai un kā Ukrainas klātbūtne jau šobrīd ir izjūtama arī Latvijas lauksaimniekiem?
Guntis Gūtmanis: Ir izjūtama, ir dažas nozares, kuras ir diezgan satrauktas, jo Ukrainā ir citi ražošanas nosacījumi un nav tādu prasību, kādas ir mūsu lauksaimniekiem. Ukrainas produkcija, ienākot Eiropā, izjauc dabīgo konkurenci un, saražojot kaut ko lētāk, to arī var pārdot lētāk. Tā ir iekšējā tirgū konkurence mūsu ražotājam. Jautājums, protams, nav tik vienkāršs – arī mūsu lauksaimnieki nereklamējot atbalsta Ukrainu, gan sūtot pārtiku un citu produkciju uz turieni, gan arī ar finanšu līdzekļiem, bet
lauksaimnieki sāk teikt aizkulisēs un brīžiem to dzirdam jau arī skaļāk – mēs esam gatavi arī turpmāk atbalstīt Ukrainu, bet ļaujiet mums nopelnīt, lai mēs varētu atbalstīt.
Ja mēs konkurējam ar produkciju, kuru var būtiski lētāk saražot, tad mums zūd līdzekļi Ukrainas atbalstam.
Kurās jomās mēs konkurējam ar Ukrainas produkciju? Tie ir arī graudi? Jo Ukrainas graudi teorētiski nonāk Āfrikas valstīs, vai tomēr paliek kāds būtisks apjoms arī Eiropā?
Ar Ukrainas graudiem ir mazliet savādāk, mums lielāka problēma ir ar Krievijas graudiem, jo Krievijā pērn bija ļoti laba graudu raža un viņi to notirgo lētāk. Taču Ukrainas graudu apjomi, piemēram, Latvijā ir ļoti nebūtiski, jo mēs vienkārši fiziski nevaram atvest tos līdz Latvijai tādos apjomos, lai tie kaut kā mūs ietekmētu. Latvijā ir daļa Ukrainas graudu, bet tos transportē ar mašīnām, un apjoms ir tik mazs, ka tas neietekmē tirgu. Tas, ko mūsu graudkopji saka, – ir vairāki gadījumi, kad Eiropā tie, kas [iepriekš] ir pirkuši mūsu graudus, šobrīd saka, ka viņi jau ir nopirkuši graudus. Skaidrs, ka tie nav vietējie, tie ir no Krievijas.
Vai tādā gadījumā būtisks solis un problēmas risinājums nebūtu šī Krievijas importa aizliegums? Kāpēc diskusija šobrīd tiek attiecināta uz Ukrainas graudiem?
Drīz valdībā būs ziņojums, ko darīt ar šo Krievijas importu Eiropas Savienībā. Ir vairāki jautājumi. Krievijā izaudzēt graudus ir daudz lētāk, jo viņiem ir savi minerālmēsli, kurus mēs vairs no viņiem nepērkam, bet kuri mums ir jāpērk dārgāk. Tātad – tas jau ir viņiem lētāk pašizmaksas dēļ.
Otrs – audzēšanas metodes un dažādi augu aizsardzības līdzekļi Krievijā nav aizliegti, bet Eiropā ir aizliegti. Tad jautājums, kāda ir šī pārtika, ko ieveda Eiropā, kas ražota no Krievijā ražotiem graudiem?
Saprotam, ka, veicot analīzes šiem graudiem, tajos nav nekādu tādu aizliegtu vielu tādā līmenī, lai tos Eiropā neļautu ievest. Tad mūsu lauksaimniekiem rodas svarīgs jautājums –
ja esam uzlikuši Eiropā tādus pesticīdu lietošanas nosacījumus un Krievijā šādu nav, bet gala produkcija ir tik kvalitatīva, lai to šeit Eiropā ievestu, vai Eiropa nav pārsteidzīgi lielus ierobežojumus uzlikusi [mums], ja gala produkcijā nav šādu ietekmju?
Tie ir jautājumi, ko mēs sākam uzdot un pētīt šobrīd tieši saistībā ar jauno tirgus situāciju – varbūt arī Eiropā kaut kas ir jāmaina, lai mēs būtu konkurētspējīgāki pret trešajām valstīm?
Kad Eiropas Savienība pieņems Ukrainu savā saimē, – vai tas sarežģīs Ukrainas iestāšanos un būs lieli zemnieku protesti?
Jā, tas nebūs vienkārši. Saprotam, ka Ukraina ir Eiropas sastāvdaļa, Ukraina virzās uz Eiropu, un mēs piekrītam, ka Ukraina ir Eiropā, mēs to atbalstām. Taču tas būs grūts un sarežģīts diskusiju process, kā mēs kopējā tirgū strādāsim. Jautājums ir milzīgi plašs. Šobrīd ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Atbildes tikai sākam meklēt. Iespējams, to darām nedaudz par lēnu, man gribētos ātrāku reakciju gan no mūsu valsts atbildīgajām amatpersonām, gan no Eiropas kopumā.
Kādu reakciju jūs gaidāt nacionālā līmenī? Kādus vienpusējus lēmumus?
Es pat nedomāju lēmumus, bet pēc būtības mūsu lauksaimniekam būtu jāsaprot, kas notiek tajā brīdī, kad Eiropas Savienībā iestājas Ukraina. Ukraina ir milzīgs lauksaimniecības ražotājs. Zinām jau vēsturiski, ka Ukrainā ir principā labākā melnzeme Eiropā. Piemēram, graudus tur saražot iznāk lētāk, jo viņiem vienkārši ir labāka augsne, ir nedaudz siltāks un atbilstošāks klimats.
Eiropā ir Kopējā lauksaimniecības politika, kas tādā izskatā, kā tā ir šobrīd, ar Ukrainu vienkārši nestrādās, jo mums ir pavisam citi nosacījumi nekā tur. Savukārt, runājot par graudkopību, Latvijā par lielām saimniecībām uzskata ar platību 2 vai 3 tūkstoši hektāru, bet Ukrainā lielākā saimniecība ir 800 000 hektāru. Brīžiem šķiet, ka mēs pat nespējam aptvert, kādi ir apjomi, ar ko nodarbojas lauksaimnieki Ukrainā un ar ko mums būs jākonkurē kopējā tirgū.
Ja Ukraina būs ES, kā mēs spēsim konkurēt, kāda būs Kopējā lauksaimniecības politika? Tā pēc būtības tāda, kā šobrīd, nestrādās, tā ir jāmaina radikāli, un lēmumi būs jāpieņem visām valstīm kopā, kā mēs tālāk vispār strādāsim.
Un tas man atsauc atmiņā atkal to jautājumu, kāds parādījās pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Tas sākās laikā, kad bija kovida pandēmijas aizliegumi, bet līdz tam pasaulē domāšana bija virzīta uz to, ka katram ir jādara tas, ko viņš māk vislabāk un kas viņam ir visizdevīgākais, ar vislētāko pašizmaksu. Bet pārējo, ko mums vajag, nopērkam un atvedam no tām vietām, kur to var saražot vislētāk. Tad iestājās pandēmija un aizvērās robežas, bijām jau aizmirsuši, ko nozīmē robežas. Sapratām, ka ir kaut kādas lietas, kuras vairs nevaram atvest, jo robežas nestrādā. Tad mēs Zemkopības ministrijā sanācām kopā un uzdevām jautājumu – vai mēs spējam sevi pabarot?
Jā, mums šobrīd situācija ir laba, spējam sevi pabarot visās produktu grupās, bet konstatējām, ka, pieņemot lēmumus politikā, jādara tā, lai sevi arī turpmāk varam pabarot pilnvērtīgi. Lēmumiem ir jābūt tādiem, lai neiznīcinām šeit savas ražojošās nozares, jo kādā citā valstī to var izdarīt lētāk. Tā ir kopējā Eiropas politika, iespējams, ka tie ir subsīdiju mehānismi, kaut kādas intervences no valsts puses vai piemaksas utt.
Bet vai tas kaut ko risinās? Kādas vispār tad būs vietējās lauksaimniecības izredzes konkurencē?
Es domāju, ka var nonākt pie šādiem lēmumiem, bet tas nebūs viegls process. Taču pamatu pamats būtu, lai spējam jebkurā gadījumā paši sevi pabarot. Un tad skatāmies uz biznesu, kādā veidā un ar kādu darbību varam vairāk nopelnīt. Lauksaimniecība tāpat kā jebkurš cits bizness ir domāts tam, lai cilvēki varētu nopelnīt un izdzīvot.
Un ja mēs vairs nevarēsim sevi pabarot?
Tas ir tas, kam es kategoriski nepiekrītu.
Mums ir jābūt spējīgiem visās produktu grupās sevi pabarot. Es uzskatu, ka tas ir nacionālās drošības jautājums.
Vai nu tā ir, nedod dievs, kā šobrīd Ukrainā kara situācija vai arī kovida situācija, kad aizver ciet robežas un viss beidzas.
Politiskā līmenī Latvijā ir šāda izpratne?
Tā ir daudz labāka, nekā bija pirms pieciem gadiem. Esam pārmaiņu procesā, nevarējām pirms pieciem gadiem iedomāties, ka Eiropā būs karš. Izpratne mainās, un es ceru, ka tā nonāks arī pie kādiem reāliem lēmumiem.
Paskatoties mazliet tālākā nākotnē pēc 10 vai 20 gadiem, kas būs ar dažādām lauksaimniecības nozarēm Latvijā, kā izskatīsies tirgus?
Man jau kopš kovida laikiem šķiet, ka pasaule ir tik ļoti mainījusies, ka es nezinu, ko dara ekonomisti šobrīd ar saviem iegūtajiem diplomiem, jo pēdējās desmitgades saprotama un prognozējama ekonomika un arī politika, man šķiet, ir beigusies. Dzīvojam tik lielu pārmaiņu laikā, ka patiesībā es neņemos prognozēt, kā būs pat pēc pieciem gadiem, nemaz nerunājot par 10 vai 15 gadiem.
Jāsaprot, ka mums kā mazai ekonomikai ir jābūt ļoti dinamiskai un atkarībā no tā, kas notiek, jāspēj pielāgoties. Tas būs galvenais atslēgas vārds.
Pielāgošanās un spēja ātri mainīties, pārslēgties no vienas ražošanas uz citu un tādā veidā izdzīvot laikos, kur mēs nespēsim prognozēt, kas būs tālāk.
Bet vai tas jau šobrīd ir paredzams, piemēram, runājot par graudu sektoru, ka tas Latvijā vienkārši samazināsies, jo konkurence nebūs rentabla lielai daļai?
Jautājums, kāda būs Eiropas Kopējā lauksaimniecības politika. Un tas nav tikai Latvijas jautājums. Arī Francijai, Vācijai, Polijai ar savām lielajām ekonomikām būs jāpielāgojas. Pasaulē kopumā iedzīvotāju skaits palielinās un ir vajadzība pēc pārtikas. Arī Ukraina pirms kara saražoja daudz vairāk graudu, mēs tādā ziņā līdzpastāvējām arī normālā pasaules tirgū. Graudi ir pasaules biržas produkts, kuru tirgo pēc tās cenām, un mēs dzīvojām saprātīgi normāli, bet ir jautājums par konkurences nosacījumiem, vienādiem apstākļiem. Tie arī pārējā Eiropā bieži vien tādi nav – joprojām redzam dažādos tiešmaksājumus un subsīdijas, kas mums ir mazākas nekā citur Eiropā. Kā lauksaimnieki vienmēr esam teikuši, ka esošajā ES mums vislabākā situācija būtu, ja atceltu visas subsīdijas un atbalstus, tad mēs būtu daudz vairāk konkurētspējīgi nekā citas Eiropas valstis. Tā ir mūsu priekšrocība, jo mums līdz šim maksājumi ir bijuši mazāki. Mēs esam rūdīti.
Mēs runājam daudz par graudiem, bet arī putnkopības nozare ir skaļa šajos jautājumos. Kādas lauksaimniecības jomas vēl būtiski ietekmēs konkurence ar Ukrainu?
Tie principā ir visi sektori. Vienīgais, ko es atceros no kolēģu lauksaimnieku teiktā Ukrainā, ka viņiem šobrīd ir nepietiekams piena produktu apjoms. Jānāk kopā un jāanalizē dati.
Ja saprotam, ka, piemēram, piena nozare Ukrainā ir nepietiekama, tad varbūt tas ir jāstimulē šeit un jādara jau laicīgi? Varbūt tā ir tā izeja, kur mēs varam attīstīties daudz straujāk?
Latvijas klimatiskie apstākļi ir ļoti piemēroti tieši piena lopkopībai un lopu audzēšanai. Mums ir ļoti laba barības bāze, ar ko pabarot lopus, bet te atkal runājam par spēju pielāgoties un ātri mainīt situāciju.
Vai tuvākie gadi nozīmē skaļākus un arvien vairāk lauksaimnieku protestu, ja lēmumi netiek līdzi tirgus situācijai?
Protesti, kas šobrīd notiek Eiropā, ir vairāk tādi konkrēto valstu individuālie nepopulārie lēmumi, kas skar lauksaimniekus. Piemēram, Vācijā valdība, lai aizlāpītu budžetu, nolēma samazināt subsīdiju dīzeļdegvielai, bet mums šogad pirmajā pusgadā valdības lēmumi būtiski ietekmēs to, ko mēs darīsim. Valdība ir pateikusi, ka līdz vasarai viņi pieņems izmaiņas nodokļu politikā, un lauksaimniekiem tur ir dažas būtiskas lietas pie jau tā mazākiem tiešmaksājumiem un subsīdijām. Tā ir šī dīzeļdegviela – vai ar to kaut kas arī mums mainās vai nemainās? Tad ir jautājums par nekustamā īpašuma nodokli, jo kadastrālās vērtības ir iesaldētas līdz 2025. gadam. Kas ar šo notiks? Jo, piemēram, šobrīd mēs nekustamā īpašuma nodokli maksājam lielāku nekā Lietuvā un Igaunijā, kas atkal ir jautājums par konkurētspēju jau kaimiņvalstu vidū. Trešā lielā lieta ir subsīdiju neaplikšana ar nodokli.
Katrs šāds lēmums, kur lauksaimnieki netiks sadzirdēti vai uzklausīti un ar viņiem nebūs diskusiju, var novest pie tā, ka lauksaimnieki būs ielās.
