Sintija Ambote: Septembra sākumā Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA) bija reģistrējušies 6674 bezdarbnieki ar invaliditāti. Pērn tie bija vairāk nekā 7000, kas ir teju 14% no kopējā bezdarbnieku skaita. Vai šo skaitu var uzskatīt par ilgstoši nemainīgi un vai tas ir liels?
Ivars Balodis: Man liekas, ka tas skaits neatspoguļo īsto situāciju, jo bieži cilvēki ar invaliditāti izvēlas neaiziet līdz NVA, lai kļūtu par bezdarbniekiem. Tas ir saistīts ar daudzām problēmām, piemēram, to neatļauj veselības stāvoklis, nav izglītības, nav iepriekšējas darba pieredzes un vēl citi apstākļi, kādēļ nevari startēt vispārējā darba tirgū. Tāpēc ir dažādas sistēmas, kā Eiropā veido cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības politiku. Viena no tām ir kvotu sistēma, kas ir ļoti daudzās ES valstīs. Tad ir vēl ir subsidētā nodarbinātība, kurai ir dažādi veidi (Latvijā mēs izmantojam tikai vienu šo atbalsta mehānismu). Tāpat nodokļu politika ir veidota daļā Eiropas valstu tā, lai atbalstītu uzņēmējus, kas pieņem darbā cilvēkus ar kustību vai intelektuālās attīstības traucējumiem. Tad ir sociālā uzņēmējdarbība un vēl viena stabila lieta, kas Latvijā diemžēl nav attīstījusies, ir atbalstītā darba sistēma. Tā ir pieeja, kur ir viens darba audzinātājs, kas pieskata šos cilvēkus darba vidē, lai viņi tiešām veiktu darbu. Jo bieži vien, piemēram, cilvēkam ar intelektuālās attīstības traucējumiem viena funkcija ir jāparāda daudzas reizes, un darba devējam tam nav laika. Atbalstītā darba sistēma ir pasaulē atzīta un veiksmīgi darbojas cilvēkiem ar ļoti smagu invaliditāti, īpaši ar intelektuālās attīstības traucējumiem.
- Kurās valstīs ir šāda sistēma attīstīta šobrīd?
Priekšzīmīgākas valstis, kur šie cilvēki var strādāt un atrast darbu, ir Skandināvijā, kā arī Vācija, Anglija, Spānija, Francija, Austrija. Nodarbinātības atbalsta sistēma veidojas no daudziem elementiem. Skatāmies, lai šie cilvēki mācītos arī skolās, lai iegūtu izglītību un arī nepasliktinātos veselības problēmas tā, ka nav laika mācīties vai strādāt.
- Cik liela loma bezdarba rādītājos ir tieši izglītības pieejamībai cilvēkiem ar invaliditāti Latvijā? Vai ir gana plašas iespējas apgūt sev interesējošas profesijas un prasmes?
Iekļaujošā izglītība ir diezgan labi valstī aprakstīta uz papīra, bet diemžēl nav sekojošas darbības, kas to īsteno dzīvē.
Joprojām ir ārkārtīgi fiziski nepieejamas skolas, ir nesagatavoti pedagogi. Bērns ar invaliditāti parasti tiek uztverts kā apgrūtinājums skolai, nevis kā izaicinājums, kur varam parādīt savas labākās pedagoģiskās iemaņas.
Rezultātā šie bērni izkrīt no skolas kopējās aprites un viņiem ir joprojām kaut kādi mājmācības elementi, kas neveicina integritāti, vai arī ir speciālās skolas. Speciālās skolas ir vajadzīgas, bet ne visiem bērniem, kas tajās mācās, tas ir vajadzīgs. Un tā mums izaug bērni ar invaliditāti, kam nav bijušas iespējas iekļauties sabiedrībā, un pārējie bērni arī neredz sociālos izaicinājumus, kas ir bērniem ar invaliditāti. Beigu beigās mēs dzīvojam nošķirtā sabiedrībā. Izglītība ir viens no pamatiem, ar ko vajadzētu sākt. IZM nupat bija darba grupa, kurā bija visas institūcijas iesaistītas, lai identificētu virzienu, kas jādara mūsu valstī, lai būtu iekļaujoša izglītība, bet jāteic, ka tas pēdējā laikā neiet uz priekšu. Tas mazliet mulsina.
- Šajā gadā noslēdzas Deinstitucionalizācijas (DI) projekts. Kā jūs redzat, vai tas ietekmēs arī nodarbinātības jomu, vai pasliktinās izglītības un darba iespēju pieejamību cilvēkiem ar invaliditāti? Vai ir pēctecība?
Es nezinu, kāds būs jaunais DI projekts, jo tas tiešām turpināsies, bet esam ievērojuši, ka pirmajā projektā, nodrošinot sabiedrībā balstītos pakalpojumus, piemēram, ir grupu dzīvokļi, kur
10 km rādiusā ir divas vietas, kur cilvēki varētu aiziet, kur vispār pulcējas cilvēki. Šīs vietas ir aprūpes centrs grupu dzīvokļa vienā mājas pusē un otrā pusē ir kapi, un nekā cita tuvumā nav. Tas nozīmē, ka iesaistīšanās sabiedrības dzīvē vai došanās uz darbu ir diezgan apgrūtināta.
Iespējams, pašvaldības ne vienmēr ir aizdomājušās par šī pakalpojuma saturu.
- Vai darba devēji arī ir atvērti šo cilvēku nodarbināšanā?
Darba devēji ir tādi paši sabiedrības locekļi kā visi pārējie, un viņiem ir tādi paši stereotipi par dažādām invaliditātēm. Pēc kādiem raidījumiem un kampaņām ir lielāka uzmanība, un darba devēji nāk pie mums un saka, ka grib paņemt darbā invalīdu, un mēs vaicājam, vai tiešām jums ir tāda profesija "invalīds", vai jums ir vajadzīgs kāds speciālists? Darba devējiem reizēm pamostas labā griba, bet viņš neaizdomājas, kā īsti tas cilvēks varētu strādāt. Tad būtu labi, ja ir šis mentors, kas izstāstītu darba devējam, kādi cilvēki ar invaliditāti ir un ko viņi var darīt, lai atrastu piemērotāko cilvēku.
- Un ja būtu kvotu sistēma?
Kvotu sistēma darbojas Austrijā, Francijā, Itālijā, Austrijā un daudzās citās ES valstīs. Tas nozīmē, ka uzņēmumā, kur darbojas 50 cilvēki, 3, 5 vai 10% ir jābūt cilvēkiem ar invaliditāti. Ja šie cilvēki ar invaliditāti netiek nodarbināti, ir jāmaksā attiecīga naudas summa fondā, kas rūpējas par to, lai cilvēki ar invaliditāti strādātu. Kvotu sistēma no vienas puses izklausās labi, Latvijā mēs par to daudz esam diskutējuši. Pēdējās diskusijas bijušas par to, ka valstij un pašvaldībām ir jārāda priekšzīme uzņēmējiem, kā šī sistēma darbojas. Un vienā brīdī tas viss apstājās, jo laikam arī valsts pārvalde saprata, ka tas nemaz tik vienkārši nav.
Patiesību sakot, valstīs, kur šīs kvotu sistēma darbojas, neviens neatzīst, ka tā būtu izcila. Vairāk uzmanību ir jāpievērš tam, lai cilvēku motivētu strādāt un radītu apstākļus, ka viņam ir izdevīgi strādāt. Skandināvijā nav kvotu sistēmas, tur parasti mēģina atrast veidus, kā vari realizēt šo savu nodarbinātības potenciālu. Piemēram, Vācijā ļoti rūpējas par to, lai tu maksā nodokļus, un valsts ir gatava ieguldīt naudu un resursus, lai ikvienu cilvēku dabūtu pie darba. Bijām tur vienā mazā pilsētā, kur cilvēki ar invaliditāti kādā uzņēmumā, savienojot divus vadiņus kopā, palīdz radīt austiņas, kuras izmanto Formulas1 piloti. Tur ir vajadzīgs perfekts un skrupulozs darbs, nevar halturēt, un tas nevar būt žēlastības darbiņš, kurā kaut ko uztaisa un tad to izmet ārā, bet tu iesaisties īsta produkta radīšanā un par to arī saņem atalgojumu.
- Kāda šķiet nākotne šajā jomā? Vai bezdarba rādītāji mazināsies vai pieaugs?
Tendence liecina, ka cilvēkiem ar trešās grupas invaliditāti ir diezgan labs nodarbinātības procents, līdzīgs kā vidēji Eiropā. Bet mums ir ļoti slikts salīdzinājums tieši cilvēku ar smagākām invaliditātēm nodarbināšanā. Kamēr nebūs atbalstītā darba sistēmas iezīmes, un nedomāsim par to, ka arī nodokļu politika var būt motivējošs faktors, lai pieņemtu darbā arī cilvēkus ar invaliditāti, tikmēr šis procents saglabāsies. Protams, kopējais cilvēku ar invaliditāti skaits pakāpeniski pieaug, un, iespējams, tam līdzvērtīgi augs arī bezdarbnieku skaits, kas ir NVA uzskaitē. Tādu lejupejošu līkni es tuvāko piecu gadu laikā neredzu.
