ĪSUMĀ:
- Kopš 2021. gada sākuma situācija Rīgā ir progresējusi.
- Pirms diviem gadiem kanalizāciju lokāli apsaimniekoja 15,5 tūkstoši mājsaimniecību, šobrīd trešdaļa no tām pieslēgta centralizētai sistēmai.
- Kopumā no teju 10 tūkstošiem mājsaimniecību 7000 mājsaimniecībām vēl jāgaida vada izbūve tuvāk mājai.
- 3000 mājsaimniecību kanalizācijas un ūdensvads pieejams, bet iedzīvotāji izvēlas tam nepieslēgties.
- Kanalizācijas un ūdensvadu izbūve ir ļoti dārga – viens metrs maksā līdz pat 800 eiro.
- Rīgā pieejams atbalsts tā izbūvei.
- Lokālā kanalizācija var radīt riskus apkārtējai videi.
Irbenes ielā mainījies nav nekas
"Ziņu, ka esmu svarīgs iedzīvotājs savai pilsētai, neesmu saņēmusi," stāsta kāda Irbenes ielas Rīgā iedzīvotāja Anita (vārds mainīts), atsaucoties uz ilgstošiem mēģinājumiem pieslēgties galvaspilsētas centralizētajam kanalizācijas tīklam.
Irbenes iela atrodas Ziepniekkalnā, un tās iedzīvotājiem nākas sadzīvē izmantotos ūdeņus apsaimniekot pašiem. Par Anitas pieredzi ziņojām jau pirms divarpus gadiem rakstu sērijas "Miljards kanalizācijā" ietvaros.
"Mainījies īsti nav nekas, izņemot to, ka ir saņemtas vēstules no pašvaldības ar jautājumu, kad tad mēs plānojam pieslēgties pilsētas kanalizācijai. Šī vēstule bija ļoti cerīga. Saņemot to, mēģinājām noskaidrot, kā tad mēs īsti varētu to izdarīt. Tad, kad es sazvanīju, kas arī nebija diez ko vienkārši,
izrādījās, ka uz mani šī sadaļa neattiecas, jo nav nekādu plānu pa Irbenes ielu šķērsām rakt kanalizāciju. Iemesls tāds, ka cilvēku skaits, kurš būtu jāapkalpo [teritorijā], nav īpaši liels," pastāstīja Anita.
Līdz ar to Anita ar ģimeni kanalizāciju apsaimnieko paši, taču risinājums esot neērts, īpaši piecu cilvēku ģimenei. Regulāri jāplāno mazgāšanās un veļas mazgāšanas grafiki, turklāt vietējā kanalizācija mēdz applūst.
Uzlabojumi vairākos Rīgas rajonos
Neskatoties uz to, kopš 2021. gada sākuma situācija Rīgā ir progresējusi. Ja tolaik ziņojām, ka kanalizāciju lokāli apsaimnieko 15,5 tūkstošos mājsaimniecību, tad aptuveni trešdaļa no tām šobrīd jau ir pieslēgta centralizētai sistēmai, pastāstīja pašvaldības kanalizācijas pakalpojumu sniedzēja "Rīgas ūdens" klientu servisa nodrošinājuma departamenta direktore Līva Duļbinska.
"Mums ir attīstīta Kohēzijas piektā kārta – tie ir Berģi, Imanta, Beberbeķi, kur kopumā ir nodrošināta centralizētās kanalizācijas sistēmas pieejamība gandrīz 3000 iedzīvotāju jeb 730 nekustamo īpašumu, un būvniecība ir pabeigta jau 2022. gadā un arī 2023. gadā," sacīja Duļbinska.
Savukārt līdz 2024. gadam kanalizāciju izbūvēs arī daļā Teikas, Imantā, Ziepniekkalnā, arī Nīcas un Vārves ielā. Tādā veidā iespēja atbrīvoties no lokālajām ūdenssaimniecībām būs vēl 900 iedzīvotāju, norādīja Duļbinska.
Kopumā no teju 10 tūkstošiem mājsaimniecību 7000 mājsaimniecībām vēl jāgaida, līdz kanalizācijas vads tiks izbūvēts tuvāk.
Viens metrs kanalizācijas vadu – līdz pat 800 eiro
Tomēr Rīgas un arī citu Latvijas apdzīvoto vietu iedzīvotājiem jārēķinās, ka ir vietas, kur infrastruktūras izbūve, visticamāk, nenotiks.
"Kanalizācijas un ūdensvadu izbūve ir ļoti dārga. Mēs pavasarī vācām informāciju par noteikūdeņu apsaimniekošanu. Tolaik saņēmām informāciju, ka Rīgā viens metrs kanalizācijas vadu vidēji maksā 600–800 eiro. Un lai izbūvētu kanalizācijas tīklu vienas ielas garumā, ir runa par vairākiem simtiem metru vai pat kilometriem. Tā ka tās ir ļoti lielas izmaksas," skaidroja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Ūdens resursu nodaļas vadītāja Iveta Teibe.
Tātad, ja pašvaldības ieskatā kādā pilsētas vietā kanalizācijas izbūve nav ekonomiski pamatota vai ir tehniski pārāk sarežģīta, iedzīvotājiem jāmeklē lokāli risinājumi. SIA "Rīgas ūdens" gan pašlaik nav aplēsts, cik daudz mājsaimniecību Rīgā būs jārēķinās ar šādu likteni.
Taču uzmanība jāvērš arī uz tām 3000 mājsaimniecībām, kurām kanalizācijas un ūdensvads ir pieejams, taču iedzīvotāji izvēlas to nedarīt.
Par iemesliem stāsta "Rīgas ūdens" pārstāve Līva Duļbinska:
"Iedzīvotājiem nav finanšu līdzekļu pietiekamā apjomā, un līdzfinansējums sedz tikai daļu no šīm izmaksām. Tas ir tāds sociāli svarīgs jautājums, kas ir jādomā valstī globāli – kā celt algas iedzīvotājiem. Bet ne visiem pieslēgums centralizētajai kanalizācijas sistēmai būs pirmā izvēle, ko cilvēki izvēlēsies īstenot."
Duļbinska norādīja, ka uzņēmums iedzīvotājiem izsūta vēstules, arī veic skaidrojošo darbu klātienē, taču daļai ieradums ir stiprāks.
Lai atbalstītu iedzīvotājus, kuri pieslēgties sistēmai nevar atļauties, pašvaldība piedāvā līdzfinansējumu.
Iedzīvotāji var saņemt līdz 2000 eiro atkarībā no izbūvējamā kanalizācijas pievada garuma.
Pievadu izbūves izmaksas var būt ļoti atšķirīgas. Reizēm pieslēgums var izmaksāt tūkstoti eiro, bet citviet – pat desmit reizes vairāk, tādēļ arī ar papildu finansējumu ne vienmēr ir līdzēts, jo iedzīvotājam var nākties segt vairākus tūkstošus no savas kabatas.
Pieejama arī Eiropas Savienības (ES) fondu nauda tiem, kuru dzīvesvieta ietilpst ES Kohēzijas fondu līdzfinansēto projektu kārtās, kā, piemēram, iepriekšminētajās Vārves un Nīcas ielās. Projektu ietvaros sociāli mazaizsargātajiem iedzīvotājiem pieejams 100% pievada izbūves finansējums.
Lokālā kanalizācija – risks videi
Svarīgi tomēr saprast, ka daļa mājsaimniecību saglabās lokālās ūdenssaimniecības arī turpmāk. Ja apsaimniekošana notiek rūpīgi, nav lielu vides piesārņojuma risku. Taču ne vienmēr tas tā ir, atzina Irbenes ielas iedzīvotāja Anita.
"Cik man zināms un ko es arī jūtu no aromātiem rajonā, tad kaimiņiem ir sliktāka situācija. Tur notiek konkrētas pārplūdes pa taisno vidē," sacīja Anita.
Par riskiem stāsta Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Mežu un vides zinātņu fakultātes vadošā pētniece Linda Grinberga: "Principā visi gruntsūdeņi ir savā starpā savienoti. Tātad, ja mēs radām piesārņojumu, kas nonāk gruntī, ir skaidrs, ka tas nonāk gruntsūdeņos. Piesārņojums pārvietojas. Un gruntī tas uzglabājas ilgi, jo pašattīrīšanās procesi notiek ļoti lēni. Pirmais, ko mēs varēsim sajust, ka jebkurš ūdens, ko mēs gribēsim ņemt no seklajiem gruntsūdeņiem savai saimnieciskajai darbībai, jau būs ar piesārņojumu."
Piesārņoti gruntsūdeņi veicina arī ūdenstilpju aizaugšanu. Grinberga skaidroja, ka jebkuras lokālas kanalizācijas apsaimniekošanai ir nepieciešamas priekšzināšanas, lai to varētu veikt bez riskiem.
Gadījumos, kad tomēr notekūdeņi nonāk dabā, to pienākums risināt ir pašvaldībai. Rīgas domē norādīja, ka tiek saņemtas sūdzības par pārkāpumiem un tādos gadījumos veic apsekošanu. Sūdzību skaitu un iemeslus gan domē neapkopo. Reizēm dome veic apsekošanu arī preventīvi.
"Ir apsekoti vairāk nekā 80 īpašumi ar šādām sistēmām. Tur ir konstatēti gan pārkāpumi, gan sistēmas, kas ir labā kārtībā.
Daudzviet, kur konstatējām pārkāpumus, cilvēki pēc tam nolēma pieslēgties centralizētajai sistēmai,"
pastāstīja domes pārstāvis Mārtiņš Vilemsons.
Līdz 2021. gada beigām pašvaldībām bija arī jāapzina savas ūdenssaimniecības, reģistrējot visas lokālās kanalizācijas sistēmas. Tomēr ar to nesokas raiti. No desmit tūkstošiem šādu mājsaimniecību šobrīd reģistrētas virs 4000. Dome pašlaik izsūta vēstules un aicina iedzīvotājus būt aktīvākiem. Soda mērus ieviest pagaidām neplāno.
Kopumā gan situācija ar kanalizācijas apsaimniekošanu Rīgā nav slikta, vērtēja atbildīgajā ministrijā.
"Būtu svarīgi, lai pašvaldība domātu par to, lai vismaz daļai no šiem iedzīvotājiem tīkli būtu pieejami, īpaši tādās teritorijās, kur iedzīvotāji dzīvo ļoti blīvi, ļoti tuvu viens otram. Mēs no ministrijas puses varam aicināt, bet lēmums par finansējuma piešķiršanu ir pašvaldības lēmums," norādīja Teibe.
Ministrijā aicina pašvaldību aktīvāk strādāt pie centralizācijas, kā arī iedzīvotājiem aktīvāk izmantot pieslēgšanās iespēju. Savukārt "Rīgas ūdens" iedzīvotājus mudina vērsties uzņēmumā, lai noskaidrotu gan izbūves, gan līdzfinansējuma iespējas savu māju teritorijās.
