Bagātajā Vācijā 1,5 miljoni apmeklē pārtikas izdales punktus
Cilvēku pūlis, kas drūzmējas pie Ciona baznīcas Diseldorfā, iztālēm atgādina tūristu grupu. Gandrīz ikvienam pie rokas soma uz riteņiem. Patiesībā gan šeit sanākušie, lielākoties pensijas vecuma ļaudis, ir nevis ceļa jūtīs, bet gan ieradušies piepildīt somas ar pārtiku.
Uz galdiem, sastumtiem garā rindā baznīcas priekštelpā, plastmasas kastēs sakrauti kartupeļi, tomāti, salāti, piens, svaigi ceptas maizītes. Katram produktam savs dalītājs. Turklāt viss šeit ir bez maksas. Bez atalgojuma, brīvprātīgā kārtā, strādā arī preču izsniedzēji. Šajā Diseldorfas baznīcā atrodas viens no labdarības kustības “Tafel” pārtikas preču izdales punktiem. Šī organizācija, dibināta deviņdesmitajos gados, darbojas pēc “pārtikas bankas” modeļa. Preces, kas formālu iemeslu dēļ izbrāķētas un nevar tikt laistas tirdzniecībā, tomēr ir droši lietojamas uzturā, organizācijai “Tafel” ziedo ražošanas un tirdzniecības uzņēmumi.
Lai kļūtu par “Tafel” klientu, dokumentāli jāapliecina piederība kādai no trūcīgo grupām. Piemēram, jābūt ilgstošajam bezdarbniekiem vai mazo algu vai pensiju saņēmējam. Kopā gandrīz 2000 visā Vācijā atrodošos “Tafel” pārtikas izdales punktus regulāri apmeklē apmēram 1,5 miljoni iedzīvotāju, liecina organizācijas aplēses.
Vācija ir ne tikai viena no pasaules bagātākajām valstīm, bet arī mēdz lepoties ar savu sociālo sistēmu, kas eksistences minimumu vismaz formāli garantē ikvienam. Kāpēc tik daudzi šajā zemē tomēr spiesti stāvēt rindās pēc pārtikas pārpalikumiem?
"Jā, Vācijā patiesi ir ļoti laba sociālā sistēma. Eksistences minimums ir nodrošināts ikvienam. Bet - tikai eksistences minimums! Tas nozīmē, ka cilvēki, kuri dzīvo no eksistences minimuma, nevar atļauties neko vairāk par to."
Tā skaidro Diseldorfas “Tafel” pārstāve Eva Fišere. It sevišķi grūti esot ģimenēm ar bērniem. Reizi nedēļā “Tafel” par velti saņemts pārtikas maiss ļauj ietaupīt, naudu novirzot, piemēram, bērnu ārpusskolas nodarbību apmaksai. “Tafel” pirmsākumos cilvēkiem, lai turp dotos pēc pārtikas, lielākoties vajadzēja lielu drosmi, taču nu attieksme mainījusies, novērojusi Vācijas austrumu pilsētas Kemnicas “Tafel” vadītāja Kristiana Fīdlere:
"Gluži otrādi - daudziem tā kļūst par pašsaprotamu lietu. Mūsu organizācijas darbības pirmsākumos gan bieži sastapāmies ar to, ka cilvēki, it sevišķi vecāka gadagājuma, “Tafel” uztvēra kā stigmu un kaunējās pie mums nākt. Taču redzu, ka situācija mainās. Arvien vairāk cilvēku “Tafel” uztver kā pašsaprotamu."
Dažviet ārzemnieku īpatsvars starp atbalsta saņēmējiem pat 75%
Pēdējos gados “Tafel” pārtikas izsniegšanas punktu klientu loku bagātinājusi jauna grupa: bēgļi un patvēruma meklētāji. Šai sakarā Vāciju nesen satricināja skandāls ar “Tafel” Esenē, Ziemļreinas-Vestfālenes pavalstī. Tur ārvalstnieku īpatsvars pārtikas saņēmēju vidū pieaudzis līdz pat 75 procentiem.
Tādēļ Esenes “Tafel” vadītājs Jorgs Zartors nolēmis kā jaunus klientus turpmāk uzņemt tikai cilvēkus ar “Vācijas pasēm”. Kā laikrakstam “Berliner Zeitung” skaidroja pats Jorgs Zartors:
"Mēnešiem ilgi brīnījāmies: kas gan noticis? Kāpēc pie mums vairs nenāk noteikta daļa vācu ļaužu? Kāpēc nenāk vecmāmiņa vai jaunā vientuļā māte, kura līdz šim nāca? Vai tā ir mūsu vaina? “Tafel” vadības? Darbinieku? Un beigās konstatējām: vienīgais, kas mainījies, ir ārzemnieku īpatsvars klientu vidū. Vairs nav līdzsvara."
Zartors nāca klajā arī citiem izteikumiem, piemēram, apgalvoja, ka sīriešiem un krievvāciešiem esot raksturīgs “ņēmēja gēns”. Viņi grūstoties un neievērojot pieklājību. Par to Zartors un viņa organizācija izpelnījās plašu nosodījumu. Ķelnes Universitātes politikas zinātnes profesors, nabadzības pētnieks Kristofs Butervege uzskata:
"Šādā veidā tā ir ieviesusi rasistisku cilvēku izslēgšanas mehānismu un veikusi etnisku diskrimināciju."
Citviet pieeja dažāda - pārtiku izdala pēc sociālā statusa vai izcelsmes
Arī Diseldorfā notiekot apmeklētāju iedalīšana grupās, taču vien pēc sociālā statusa: ja visiem resursu nepietiek, priekšroku dodot senioriem un ģimenēm ar bērniem, saka Diseldorfas “Tafel” pārstāve Eva Fišere:
"Nevaru komentēt situāciju Esenē, taču par Diseldorfu varu teikt: pie mums tiek ņemta vērā cilvēku vajadzība pēc palīdzības, nevis izcelsme. Izcelsme pat vispār netiek reģistrēta un uzskaitīta statistikā. Tai nav nekādas nozīmes un “Tafel” darbā arī nedrīkstēt būt."
Tai pašā laikā citur Vācijā lieto citas pieejas. Stāsta Kemnicas “Tafel” vadītāja Kristiana Fīdlere:
"Mums ir dažādas pārtikas izdales dienas. Piemēram, dienas cilvēkiem ar kustību traucējumiem, ar psihiskām slimībām slimojošajiem, ļaudīm ar fiziskām problēmām, kuri nevar ilgi nostāvēt, arī vientuļajām mātēm ar bērniem. Tiem mums ir viena speciāla diena. Un tad mums vēl ir sava diena ļaudīm ar “ne-vāciešu” izcelsmi."
Turklāt šāda kārtība, dalot pēc izcelsmes, pastāvot jau divdesmit gadus, kopš ieviesta kā risinājums samilzušajām problēmām, norāda Fīdlere:
"Tolaik sarežģījumu cēlonis bija lielais iebraucēju pieplūdums no bijušās Padomju Savienības valstīm. Ebreju izcelsmes iebraucēji, krievvācieši jeb repatrianti un citi...Veidojās, teiksim tā, tautu un kultūru mikslis. Tādēļ izcēlās konflikti, līdzīgi kā to pašlaik pieredz kolēģi Esenē."
Vaino liberālo darba tirgu un augošo nevienlīdzību
Īpaši strauja “Tafel” izaugsme Vācijā notikusi pēdējo desmit gadu laikā, kad apmeklētāju skaits palielinājies par aptuveni 100 procentiem. Skaidro zinātnieks Kristofs Butervege:
"Tas, ka “Tafel” pārtikas izdales punktu skaits Vācijā piedzīvojis tik lielu izaugsmi, - turklāt tā sākusies jau ilgu laiku pirms bēgļu pieplūduma, – saistīts ar plaisu starp bagātajiem un nabagajiem, kas arvien pieaug.
Politika, kas ar liberālām reformām demontējusi sociālās labklājības valsti, novedusi pie tā, ka arvien vairāk cilvēku ir kļūst atkarīgi no labdarības organizāciju palīdzības.
Šīm organizācijām vajadzētu būt prātīgam papildinājumam sociāli atbildīgas valsts institūcijām. Taču praktiski arvien biežāk tās kļūst par to aizstājējām."
Ar sociālās labklājības valsts demontāžu Kristofs Butervege domā kanclera Gerharda Šrēdera laikā pieņemto darba tirgus reformu paketi, ar kuru tika samazināti sociālie pabalsti un ievērojami liberalizēts darba tirgus. Bēgļu pieplūdums nabadzīgo slāni ir palielinājis. Un tā vienu pret otru nostādījis divas sociāli neaizsargātās iedzīvotāju grupas: iebraukušos patvēruma meklētājus un Vācijas trūcīgākos iedzīvotājus.
