Londonā šāds diasporas centrs ir Ukraiņu klubs, kas no brīvā laika pavadīšanas vietas ir pārvērties par noliktavu un loģistikas centru, kur pabija arī Latvijas Televīzija.

Neatkarīgi no laikapstākļiem katru dienu no agra rīta līdz vēlam vakaram pie Londonas Ukraiņu kluba stāv brīvprātīgie, lai pieņemtu ziedojumus un palīdzību.

Tiek nesti pat ziedi.

"Mēs dalām skrejlapiņas cilvēkiem, kuri iet garām, gandrīz katru vakaru ir demonstrācijas Trafalgāra laukumā un pie Dauningstrītas, tāpat cilvēki nāk pie mums un nogādā ziedojumus un sagatavotas paciņas," pastāstīja Lielbritānijas Ukraiņu asociācijas Londonas nodaļas vadītājs Vladko Pavļuks.

Viss ukraiņu klubs nu pārtapis par noliktavu, katru dienu vairākiem desmitiem brīvprātīgo šķirojot, pakojot un nosūtot saņemto palīdzību tālāk. Palīdzētgribētāju ir vairāk  nekā vajadzīgs, tādēļ pat nākas atteikt.

"Briti ir fantastiski, viņi šeit, mūsu bāzē, atstāj savus ziedojumus – humanitāro palīdzību, medikamentus, drēbes," teica brīvprātīgā Kristīne. "Mans pienākums ir sašķirot medikamentus attiecīgajās kastēs. Mums ir paracetamols, ibuprofēns. No frontes līnijas saņemam lūgumus nogādāt paramediķiem un mediķiem personalizētus pirmās palīdzības komplektus, un to es tagad daru, sakomplektējot vajadzīgo."

Daudzi ukraiņi, sākoties karam, bija gatavi doties uz fronti, taču tas nebūt nav vienīgais veids, kā palīdzēt.

"Sapratu, ka varu sagādāt daudz lielākus zaudējumus ienaidniekam, paliekot šeit, nekā dodoties karot, kur, visticamāk, būtu vienkārši vēl viens zābaku pāris armijā," sacīja brīvprātīgais Oleksandrs Poļiščuks. "Šeit es varu izdarīt daudz, daudz vairāk, un ticu, ka šeit mēs glābjam dzīvības, mūsu kareivju dzīvības, piegādājot humanitāro palīdzību, palīdzot cilvēkiem izkļūt no Ukrainas, bet citiem palīdzot nokļūt Ukrainā. Mēs darām ļoti daudz ko!"

Diemžēl ar ukraiņu bēgļu uzņemšanu Lielbritānijai nesokas tik labi, kā Eiropas Savienības valstīm.

"Britu valdība tiek kritizēta, taču tas ir process, kas prasa laiku, lai tiktu noregulēts, un arvien vairāk cilvēku ierodas no Ukrainas, īpaši tie, kuriem šeit ir ģimenes vai draugi," atzina Pavļuks.

Daudzi brīvprātīgie darbā ir paņēmuši atvaļinājumu.

"Es jūtos tā, it kā mana māja Londonā būtu sabombardēta, pilnībā iznīcināta," paskaidroja Poļiščuks. "Tādēļ mēs esam šeit dažkārt 24 stundas dienā, dažkārt 18, 19. Neredzam savas ģimenes... šī ir mana frontes līnija. Būšu te, kamēr karš nebūs beidzies."