- Krievijas un Turcijas attiecībās ir noticis kārtējais incidents
- Turcija gatava palīdzēt stiprināt Baltijas drošību
- Krievija ienāk visur, kur ir varas vakuums
- Pārmest Turcijai bēgļu ienākšanu Eiropā - nepamatoti
Krievijas un Turcijas attiecībās ir noticis kārtējais incidents
LTV: Vai ir radies pamats runāt, ka pēdējā laika notikumu dēļ Krievija un Turcija ir atkāpušās no tā sadarbības ceļa, kas iezīmējās gan pērn, gan šogad?
Hairi Hairets Jalavs: Nedomāju, ka redzama gluži šāda notikumu attīstība. Taču ir radusies nepieciešamība apsēsties un pārrunāt šos notikumus. Un to mēs esam darījuši. Mūsu prezidents bija Maskavā uz mošejas atklāšanu. Tur pavērās šāda iespēja. Taču tad notika kļūmīgais incidents uz Sīrijas robežas. Mēs prasījām Krievijas pusei paskaidrojumus. Tāpat no Maskavas ieradās militārpersonu delegācija, šķiet, ģenerālmajora vadībā; viņi centās mums izskaidrot, kādēļ notikuši šie divi gaisa telpas pārkāpumi. Viņi atvainojās, un mēs turēsim viņus pie vārda, ka tas vairs neatkārtosies. Tātad – jā. Ir zināmas nesaskaņas.
Taču mums ar Krieviju ir tik sena attiecību vēsture ar daudziem kāpumiem un kritumiem, tādēļ mēs varētu teikt, ka tas ir kārtējais atgadījums, kas ir noticis. Gluži neveiksmīgs.
Tomēr tāpat mēs sekojam arī notikumu attīstībai Sīrijā kopš Krievijas intervences tur, un mēs ceram, ka šī intervence veicinās mieru un stabilitāti šajā valstī, nevis kļūs par traucēkli koalīcijas spēkiem.
Taču kādos vārdos Jūs šobrīd aprakstītu abu valstu attiecības? Atcerēsimies par nozīmīgo vienošanos gāzes piegādes jomā laikā, kad Rietumu valstis noteica sankcijas Krievijai. Taču vēlāk gaisa telpas pārkāpumu dēļ jūsu prezidents [Redžeps Tajips Erdogans] teica, ka galu galā Turcija varētu iegādāties nepieciešamo gāzi no citas valsts. Kā var raksturot šādas attiecības?
Ekonomisko attiecību ziņā nekas daudz nav mainījies. Kā jūs zināt, attiecībā uz gāzes vadu turpinās sarunas ar Krievijas pusi. Viena no problēmām bija pieprasījuma puse. Eiropā pieprasījums pēc Krievijas gāzes samazinās. Projekta piedāvājums paredzēja četrus cauruļvadus citu citam līdzās. Viens no tiem nodrošinātu gāzi Turcijai, bet trīs – apgādātu Eiropas valstis. Taču sarunu gaitā mēs pieredzējām, ka Eiropas Savienības pusē pieprasījuma līmenis mainījies. Krieviem tagad ir atkārtoti jāizvērtē situācija. Otra lieta, ka mēs vēlamies gāzes piegāžu cenu samazinājumu. Šajā jautājumā sarunas ķeras. Taču domāju, ka pēc tam, kad darbu sāks jauna Turcijas valdība, būs jaunas sarunas un mēs panāksim saprašanos ar Krieviju. Kā nekā mēs esam otrs lielākais Krievijas gāzes importētājs pēc Eiropas. Tādēļ mēs neesam valsts, kuras teikto neņem nopietni vērā.
Turcija gatava palīdzēt stiprināt Baltijas drošību
Vēstnieka kungs, Jūsu darbība Latvijā ir bijusi ļoti aktīva, un Turcijas klātbūtne aug. Tādēļ Jūs noteikti labi zināt mūsu pieeju, kas redzama arī ārlietās. Tas nozīmē, ka mēs arī cenšamies saprast, kuras valstis ir ar mums līdzīgās pozīcijās attiecībā pret Krieviju un kopsolī ar rietumvalstīm vai ir draudzīgās attiecībās ar Krieviju. Pavisam vienkāršos vārdos, kā Jūs teiktu – Turcija ir draugos ar Krieviju vai varbūt sāncensības pozīcijās?
Starptautiskajās attiecībās svarīgākās ir jūsu nacionālās intereses. Tādējādi jūs esat draugi ar valstīm, ar kurām jums ir nacionālo interešu saskaņa. Diplomātija nāk talkā tajās jomās, kur šīs saskaņas līmenis nav apmierinošs. Tur tad jūs cenšaties šo saskaņu vairot līdz līmenim, kurā kļūstat par draugiem.
Pārlūkojot mūsu vēsturisko attiecību pieredzi ar Krieviju, var teikt, ka esam partneri. Ekonomiskie partneri un noteiktos brīžos arī politiskie partneri. Taču mums arī jāatceras, ka esam daļa no NATO un cenšamies kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti. Tādēļ savā starptautiskajā politikā mēs raugāmies arī NATO un Eiropas Savienības interešu virzienā. Taču galu galā tās tomēr ir Tucijas nacionālās intereses. Turcijas nacionālās intereses mums šobrīd liek uzturēt ciešas ekonomiskas attiecības ar Krieviju. Man arī jāpiebilst, ka tas ir Tucijas ārpolitikas princips - ievērot sankcijas tikai tad, ja tās ir apstiprinātas Apvienoto Nāciju Drošības padomē. Un, kā jums zināms, nav sankciju pret Krieviju, kas būtu noteiktas šajā padomē. Tādēļ, ka viņi paši ir Drošības padomē.
Kā loceklis ar veto tiesībām...
Tādēļ, ja vēlaties vienā vārdā, mēs esam partneri. Un tas tā turpināsies. Tieši tāpat kā arī Latvija ir Krievijas partneris. Jo nav iespējams izvairīties no ekonomiskām attiecībām ar Krieviju, esot tik atkarīgiem transporta pārvadājumu un citās ekonomikas jomā. Es zinu, cik sarežģītas Latvijas ekonomikai bija Krievijas atbildes sankcijas Eiropas Savienības sankcijām. Svarīgākais ir tas, kā mēs tam visam tiekam pāri un nonākam pie stāvokļa, kurā sankcijas vairs nav nepieciešamas.
Tomēr vēsturiskas pieredzes dēļ mēs izjūtam bailes. Vai zināt tādā gadījumā labu recepti pret bailēm, strādājot ar agresīvu valsti, kāda ir Krievija un demonstrējusi to Ukrainā. Kāda ir recepte? Un jūs esat arī NATO valsts. Ja mēs tiksim apdraudēti, visticamāk, būsit viena no valstīm, kurai prasīs nākt palīgā.
Jā, un tieši tādēļ ir NATO. NATO ir tieši tādēļ, lai palīdzētu valstīm vairot to aizsardzības spējas un palīdzētu tām agresijas gadījumā. Kā esat jau pieredzējuši, mēs piedalāmies Baltijas gaisa telpas patrulēšanā, bijām NATO komandstruktūrā Baltijas jūrā. Mūsu fregate nesen apmeklēja Rīgu. Mēs nopietni uztveram izaicinājumus un ļoti nopietni vērtējam situāciju. Tas nozīmē, ka, ja ir nepieciešams celt Baltijas valstu aizsardzības spējas – vai jebkuras citas valsts, kas ir NATO Eiropas struktūrā – mēs nekavējoties būsim klāt.
Krievija ienāk visur, kur ir varas vakuums
Ko Jūs sakāt par Krievijas iesaisti Sīrijā? Prezidents Asads noteikti nav Turcijas mīlulis.
Paraugoties uz Krievijas ārpolitiku – jebkur pasaulē, kur vien viņi redz varas vakuumu, viņi būs klāt, ja vien tas ir viņu nacionālajās interesēs. Sīrijā bija varas vakuums.
Mēs esam vilkuši sarkanās līnijas Sīrijā, bet tās tika pārkāptas. Proti, ir bijuši uzbrukumi ar ķīmiskajiem ieročiem. Asads ir nogalinājis savus ļaudis ar kasešu bumbām un tā tālāk. Un ilgu laiku nav sekojusi rīcība ne no ASV, ne rietumvalstīm. Tādēļ, Sīrijas opozīcijai gūstot virsroku, bet Asadam tuvojoties sabrukumam, viņš sāka teikt, ka nespēs aizsargāt noteiktus valsts apgabalus. Tad arī ieradās krievi. No sadarbības starp Krieviju un Irānu tāpat redzam, ka arī Irāna centās panākt atbalstu Asadam.
Bet vai Turciju apmierina šāds pavērsiens?
Mēs neesam apmierināti ar šo pavērsienu.
Redzat, mūsu politika no sākta gala bija Asada aizstāšana ar valdību, kas pārstāv sabiedrību. Pārstāvot visas etniskās un reliģiskās grupas Sīrijā. Tas nav noticis. Bet tas ir tas, ko cenšamies panākt Sīrijā. Turcija viena pati to nespēj panākt. Tas nav paveicams arī reģionālo valstu attiecību ietvaros, jo tagad iesaistījusies lielvara. Tā ir Krievija. Un tādēļ, lai kāds risinājums tiks panākts, tajā ir jāpiedalās ASV, Eiropas Savienībai un citām svarīgākajām varām. Sīrijas problēmas risinājumu nevajadzētu atstāt tikai Krievijas ziņā.
Pārmest Turcijai bēgļu ienākšanu Eiropā - nepamatoti
Vai nav tā, ka mums būtu stipri mazāk bēgļu no šī reģiona, ja Turcijas pasu kontrole būtu bargāka, bet krasta apsardze ciešāka un ja policija vairāk darītu dokumentu viltošanas apkarošanā. Šķiet, praktiski visi, kas nonāk migrantu aizturēšanas centrā Daugavpilī vai vēlāk patvēruma meklētāju centrā Muceniekos un ceļošanai izmantojuši viltotus dokumentus, tos ieguvuši Turcijā.
Tas būtu pareizi teikts, ja mums nebūtu kopīgas robežas ar Sīriju un Irāku. Šī robeža ir gandrīz 1200 kilometrus gara. Ar šīm valstīm mums nav arī vīzu režīma. Ikviens var iebraukt Turcijā ar Sīrijas un Irākas pasēm. Trešā lieta, ko vēlos paskaidrot, - mums ir sirdsapziņas diktēts pienākums ielaist šos cilvēkus.
Jā, bet cita lieta ir tos izlaist Eiropas virzienā?
Mēs vēlamies, lai vēlāk tie atgrieztos savās zemēs. Mēs esam apsprieduši ar Eiropu un ASV to, kā atrisināt problēmas cēloni Sīrijā un Irākā. Tur ir jāpiedalās gan ASV, gan Eiropas Savienībai. Pretējā gadījumā – ja nevaram problēmu nocirst saknē, tas turpināsies.
Ar visiem Turcijai pieejamajiem resursiem – pat ja mēs mobilizētu visas Turcijai pieejamās laivas un kuģus, mēs viņus nevarētu apturēt. Mēs taču runājam par visu Egejas jūru.
Vienmēr būs kāda iespēja. Turklāt, ja tā padomā, dažas no salām ir tik vien kā sešas jūdzes no Turcijas krastiem. Otrs – vienmēr, kad ir šāds pieprasījums, būs cilvēki, kas nodrošinās nelegālus dokumentus un viltotas identifikācijas apliecības. Jūs varat izķert vienu, divus vai trīs, bet galu galā būs gana daudz citu. Un tas var nenotikt Turcijā. Šobrīd tas pats notiek Maķedonijā, Grieķijā un Serbijā. Viltoti dokumenti nav iegūstami tikai Turcijā, bet visā pasaulē. Viena no vieglākajām lietām, ko šobrīd izgatavot, ir Sīrijas identifikācijas dokumenti. Jā, mēs darīsim kas vien mūsu spēko, un jau to darām. Mēs sargājam jūras krasta līniju un cenšamies viņus noturēt Turcijā. Taču, ja tie tomēr vēlas doties uz citām valstīm, tos nevar atturēt no pārvietošanās. (..)
Tas, ko vēlas Turcija, ir risināt to organizēti un likumīgiem līdzekļiem. Tam mums nepieciešams Eiropas Savienības atbalsts. Ja viņi vēlas doties uz Eiropas Savienību – Vāciju, Lielbritāniju vai kādu citu valsti, tad Lielbritānijai, Vācijai un Francijai ir jāiesaistās. (..) Tas ir pāri mūsu spēkiem. Mēs runājam par diviem miljoniem 500 000 cilvēku, ja skaita kopā gan sīriešus, gan irākiešus, kas jau ir Turcijā. Nedomāju, ka ir pamatoti kritizēt Turciju par to, ka bēgļus neaptur.
500 000 cilvēku, viens miljons cilvēku cenšas pārvietoties - vienīgais veids, kā tos apturēt, ir armija; un nedomāju, ka kaut kam tādam būtu jānotiek mūsdienu pasaulē.
