Diplomātiskās pusdienas

Kambodža: valsts ar šaušalīgu vēsturi, kurā nav "McDonald's"

Diplomātiskās pusdienas

Kiribati: valsts, kurai draud izzušana globālās sasilšanas dēļ

Tunisija: politisko un ekonomisko notikumu centrā gadu tūkstošiem

Tunisija no Kartāgas līdz Arābu pavasarim: ko mēs zinām par šo valsti?

Latvijas Radio raidījums “Diplomātiskās pusdienas” šoreiz aizved ciemos uz Ziemeļāfrikas valsti Tunisiju, kur pirms vairāk nekā desmit gadiem sākās Arābu pavasara notikumi, kas izraisīja lielas pārmaiņas visā reģionā.

Ziemeļāfrika, karstums, tuksnesis, Kartāga un tūrisms: šādas atbildes uz jautājumu, ar ko viņiem saistās Tunisija, visbiežāk sniedza Rīgas ielās satiktie cilvēki.

Mūsu ziedotās vakcīnas lieti noderēja

Latvija šovasar tieši Tunisijai ziedoja vairāk nekā 50 tūkstošus "AstraZeneca" Covid-19 vakcīnas devu. Šāds lēmums tika pieņemts, lai pildītu starptautiskos solījumus palīdzēt nabadzīgākām valstīm, gan arī lai neaizlaistu postā ar visu Eiropas valstu centieniem izcīnītās vakcīnas, par kurām mums pašiem interese bija gana zema, turklāt vakcīnām jau sāka beigties derīguma termiņš. Ja mēs bijām gatavi vakcīnas faktiski aizlaist vējā, tad Tunisija tās ar prieku pieņēma.

Rezultātā – jūlija sākumā Tunisijā bija vairāk nekā 8000 inficēšanās gadījumu dienā, bet oktobrī to skaits bija sarucis līdz aptuveni 50.

Un nāves gadījumu skaits samazinājies no 200 dienā līdz aptuveni 15–20. No vairāk nekā 8 miljoniem izlietoto vakcīnu vairāk nekā 6 miljonus Tunisijai ir dāvinājušas ārvalstis.

Sava ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ mūsdienu Tunisija jau gadu tūkstošiem ir bijusi politisko un ekonomisko notikumu centrā. Protams, agrāk daudz pazīstamāka bija leģendārā Kartāga, tās karavadonis Hanibāls un viņa dažādām teiksmām apvītās cīņas pret Romas impēriju.

Pēc Kartāgas sakāves no jauna uzceltā Romas Kartāga kļuva par visas Āfrikas provinces galvaspilsētu. Dažādu romiešu celtņu paliekas Tunisijas teritorijā joprojām ir atrodamas, un vismaz septiņi arhitektūras pieminekļi ir iekļauti UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

Romieši kopumā valdīja Tunisijas teritorijā aptuveni 800 gadu. Viņiem sekoja arābi, Otomaņu impērija un arī Francija, kas Tunisiju iekaroja 1881. gadā un no kuras Tunisija neatkarību ieguva 1956. gadā.

Personības kults

Neatkarības kustību vadīja Habibs Burgiba, kurš sākotnēji bija premjers un pēc tam veselus 30 gadus arī prezidents. Viņa valdīšanas laikā Tunisijā tika izveidota spēcīga izglītības sistēma, attīstīta valsts ekonomika, ieviesta dzimumu līdztiesība un arī pasludināta neitrāla ārpolitika. Bet vēlāk tika izveidots visai pamatīgs Burgibas personības kults, un 1975. gadā viņš pasludināja sevi par prezidentu uz mūžu.

Tradicionāli šādi personības kulti valsts attīstībai tomēr rada arī kādas blaknes. Tunisijas gadījumā visai izteikta kļuva dažādu preču un pakalpojumu sniegšana apmaiņā pret politiskiem pakalpojumiem.

Korupcija skāra ļoti plašas valdošās elites aprindas un ielaida tik dziļas saknes, ka ar tām Tunisija cīnās vēl tagad.

Habibu Burgibu amatā nomainīja jeb, pareizāk būtu teikt, valsts apvērsumā gāza Zīna el Abidīns Ben Alī. Bijušais premjerministrs prezidentu vienkārši pasludināja par rīcībnespējīgu. Ekonomikas ziņā Ben Alī īstenoja ievērojamas reformas, palielinot izaugsmes rādītājus, piesaistot ārvalstu investīcijas.

20 gadu laikā ik gadu ekonomika auga par aptuveni 5%, iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju trīskāršojās, un vienubrīd Tunisija pat kļuva par konkurētspējas rādītājos pirmo valsti Āfrikā un 32. pasaulē.

Taču Ben Alī režīmu uzskatīja arī par vienu no nedemokrātiskākajiem un autoritārākajiem. Dažādas represijas pret režīma pretiniekiem: spīdzināšanas, politisko brīvību neievērošana, diskriminācija, preses brīvības apspiešana bija ikdienišķa parādība. Taču acīmredzot arī tam ir savas robežas.

Arābu pavasara sākums

Arī mūsdienu Tunisijai, īpaši pēdējo 10 gadu laikā, ir bijusi pat milzīga ietekme uz ģeopolitiskajiem procesiem gan Ziemeļāfrikas reģionā, gan tālu aiz tā.

Tieši Tunisijā 2010. gada 17. decembrī kāds ielu tirgonis vārdā Mohameds Buazizi, protestējot pret valdības korumpētību, izdarīja pašnāvību aizdedzinoties. Šis traģiskais notikums aizsāka plašas pret valdību un prezidentu Ben Alī vērstas demonstrācijas, kas kļuva pazīstamas kā Jasmīnu revolūcija.

Paši tunisieši gan uzskata, ka tas ir ārzemnieku dots nosaukums, jo tobrīd neviens ne par kādiem jasmīniem nedomāja. Toreiz simtiem cilvēku gāja bojā sadursmēs ar policiju, Ben Alī pēc 23 valdīšanas gadiem devās trimdā, bet demokrātisko protestu vilnis kļuva par daudz plašāku fenomenu, ko mēs tagad zinām kā Arābu pavasari.

Šie procesi iezīmēja ne tikai demokrātiskas pārmaiņas, bet daudzviet radīja arī politisko vakuumu, kuru visai veiksmīgi savā labā izmantoja tādi radikālie grupējumi kā "Islāma valsts".

Tunisija nereti tiek dēvēta par vienu no retajiem veiksmes stāstiem ceļā uz demokrātiskām pārmaiņām. Lai arī 10 gadi tomēr ir salīdzinoši īss laika sprīdis, daži panākumi ir vērojami. Piemēram, ir pārrakstīta valsts konstitūcija, atļauta vārda brīvība un drīkst atklāti kritizēt tos, kas ir pie varas.

Taču arī šie sasniegumi nenāca viegli, jo bija diskusijas par to, vai konstitūcijai nebūtu jābūt uz islāma likumiem balstītai. Tad izcēlās bruņotas sadursmes starp islāmistu atbalstītājiem un bijušā režīma aizstāvjiem. Tika nogalināti disidenti un valdības kritiķi, rīkoti streiki. Valsts bija uz pilsoņu kara robežas.

Nobela Miera prēmija par pilsoņu kara novēršanu

Viens no lielākajiem sasniegumiem bija spēja dažādām sabiedrības grupām tomēr sēsties pie sarunu galda. Ne velti pilsoniskās sabiedrības kvartets par centieniem apvienot valsti un nepieļaut daudz plašāku pilsoņu karu 2015. gadā saņēma Nobela Miera prēmiju.

Kopš tā laika atsevišķi skeptiķi gan norāda, ka Tunisiju drīzāk vajadzētu saukt par pārejas demokrātiju, tādu, kura cenšas mainīties, bet kurai vēl ir jāsarauj saiknes ar veco režīmu. 2019. gadā pirmo reizi novērojams iekšzemes kopprodukta pieaugums, inflācija ir samazinājusies, sāk atgūties tūrisma sektors.

Covid-19 pandēmija ir iedragājusi Tunisijas ekonomikai svarīgo tūrisma nozari

Taču tas viss ir nācis līdz ar bargiem taupības pasākumiem un arī Covid-19 radītajām grūtībām. Pirms gada Starptautiskā Republikāņu institūta veiktā aptaujā tika konstatēts, ka 87 procenti iedzīvotāju uzskata, ka valsts virzās nepareizajā virzienā. Un gada laikā šis rādītājs bija pieaudzis par 20 procentiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt