Kad viņš pirms 2008. gada vasaras olimpiskajām spēlēm Ķīnā uzņēma filmu par to, kā jūtas tibetieši Ķīnā un kā tiek iznīcināta viņu kultūra, Vangčenu apcietināja. Tagad viņš dzīvo ārzemēs, bet turpina iestāties par tibetiešiem un apciemo dažādas valstis, lai atgādinātu pasaulei par Ķīnas režīma skarbajām metodēm.
Dondupu Vangčenu uz sarunu aicināja LTV žurnāliste Anna Ūdre.
Anna Ūdre: Pēdējo nedēļu laikā esam redzējuši diezgan daudz protestu, piemēram, Prāgā, kur cilvēki pieprasīja boikotēt Pekinas olimpiskās spēles. Bet viņi lielākoties uzsver uiguru tiesības. Un pēdējos gados mediju dienaskārtībā tik tiešām bijis vairāk par uiguriem, bet gandrīz nemaz par tibetiešiem. Vai tas ir iemesls, kāpēc esat Eiropā – lai Tibeta atkal parādītos dienaskārtībā?
Dondups Vangčens: Jums taisnība, ir arvien mazāk ziņojumu par tibetiešu situāciju. Viens no iemesliem un skaidrojumiem šai situācijai ir tāds, ka, kopš Sji Dzjiņpins [Ķīnas prezidents kopš 2013. gada] nācis pie varas, viņš izveidojis jaunu politiku Tibetā. Tā ir ļoti ierobežojoša. Tās galvenais mērķis ir iznīcināt tibetiešu identitāti, kas novedīs pie kultūras genocīda. Kaut arī ir mazāk ziņojumu, tibetieši šobrīd pārcieš ļoti grūtu situāciju.
Vēl viens iemesls tam, ka Tibeta nav vairs dienaskārtībā, ir tāds, ka Ķīnas valdība pastiprinājusi spiedienu pret indivīdiem, kā arī uzņēmumiem, lai viņi nerunātu par šo jautājumu. Ikviens, kurš vēlas sadarboties ar Ķīnu, sevi attur. Arī slaveni cilvēki izjūt šo Ķīnas spiedienu. Tas noved pie pašreizējās situācijas.
Jūsu turnejas laikā Eiropā vairāki politiķi izteikuši jums atbalstu. Tajā pašā laikā, kad viņi saka, ka atbalsta jūsu mērķus, vai redzat arī reālus soļus no viņu puses? Vai arī tie lielākoties ir tikai vārdi?
Runājot ar politiķiem, sapratu, ka patiesībā par Tibetu ir ļoti plašas zināšanas. Vēstījums ir, bet tik tiešām nav pietiekamas rīcības. No otras puses, esmu saņēmis labu morālo atbalstu savā ceļā. Tibetieši saņēmuši daudz līdzjūtības. Liela daļa manas tūres jēgas ir aktualizēt šīs tēmas, sevišķi caur medijiem. Uzskatu, ka, informācijai nonākot līdz sabiedrībai, saņemsim vairāk reāla atbalsta.
Kas ir lielākie jūsu atbalstītāji, un vai Latvija ir šajā sarakstā?
Eiropā situācija ir dažāda, bet kopumā tibetiešus atbalsta. Ir daudz nevalstisko organizāciju, kas palīdz. Kopumā šī vizīte bijusi veiksmīga – piemēram, Čehijā bija oficiāls parlamenta paziņojums. Tā ir jau konkrētāka darbība.
Tagad Igaunijā un Latvijā redzu, ka mums ir kopīga vēsture. Arī jūs esat dzīvojuši zem svešinieku varas, komunistu režīmā un pieredzējuši tiesību ierobežošanu, jūsu kultūras noliegšanu. Domāju, ka šī līdzīgā pieredze rada lielāku līdzjūtību pret tibetiešiem.
Vienlaikus zinām, ka Ķīna izdara lielu spiedienu pret mazākām valstīm. Un tas ir ievērojami, ka tieši mazās valstis parāda drosmi pret Ķīnu.
Iepriekšējo olimpisko spēļu laikā Ķīnā jūs uzņēmāt filmu, kur vaicājāt tibetiešiem, kā viņi jūtas par spēlēm. Kad skatījos filmu, redzēju, ka cilvēku vidū valda liela skepse un daudzi teica, ka, lai arī spēles simbolizē mieru un nāciju draudzību, viņi nejūtas kā daļa no tā visa. Vai varat pateikt, kā tibetieši jūtas par tagadējām spēlēm?
2008. gadā cilvēki pauda savu izbrīnu par to, ka Ķīnas valdība un Pekina ieguva šo godu. Bija arī daudz sāpju, jo cilvēki jutās nesadzirdēti. Šī sajūta nav mainījusies. Es esmu trešās paaudzes tibetietis. Mums nācies ļoti daudz pārciest, un tagad redzam, ka Ķīnai ar olimpiskajām spēlēm atkal ir iespēja sevi parādīt pavisam citā gaismā, nekā tā ir patiesībā. Tā izplata tik daudz nepatiesu faktu par Tibetu, kas mūs, protams, sadusmo.
2008. gadā šīs dusmas noveda pie protestiem Tibetā, pēc kuriem sekoja arī ļoti daudz pašsadedzināšanās rituālu. Cilvēki sevi dedzināja, vairāki simti cilvēku nomira. Pēc 2008. gada Tibeta pārtapa par vienu lielu cietumu.
Sji Dzjiņpins tagad ir pie varas un uzvedas kā otrais Mao. Ir skaidrs valsts mērķis iznīcināt tibetiešu identitāti. Klosterus slēdz vai iznīcina, tibetiešu aktīvistus apcietina. Ir oficiāls paziņojums par to, ka turpmāk nevajadzētu izmantot terminu “tibetiešu budisms”, bet tā vietā teikt “ķīniešu budisms”. Līdz ar to tibetiešu ceturtajai paaudzei nepaliek nekāds mantojums. Pēdējos gados arī apcietināti skolotāji, kas jaunajai paaudzei ir kā piemērs. Atrodamies ļoti skaudrā situācijā.
Ja salīdzinām cilvēktiesību stāvokli Ķīnā 2008. gadā un tagad, vai situācija ir pasliktinājusies vai uzlabojusies?
Situācija pavisam noteikti ir pasliktinājusies. 2008. gadā, kad mani arestēja, vēl bija iespējas kaut nedaudz brīvi komunicēt. Tagad komunikācija ar ģimenes locekļiem no cietuma ir aizliegta. Tiek pilnībā kontrolēti arī soctīkli un tur notiekošais.
Tibetā visur, kur dodies, varat redzēt novērošanas kameras. Ģimenes locekļi, kas atrodas ārzemēs un vēlētos kaut ko nosūtīt savējiem, kaut vai bildīti, tiek bloķēti. Tibetā cilvēkiem aizliegts lejupielādēt fotogrāfijas.
Pārvietošanās brīvība ir stipri ierobežota. Piemēram, liegts brīvi pārvietoties starp reģioniem. Kopumā jāsaka, ka tibetieši dzīvo vienā lielā cietumā. Papildus šiem ierobežojumiem tiek realizēta politika, kuras mērķis ir iznīcināt tibetiešu kultūru, kas novedīs pie kultūras genocīda.
Ķīnas olimpiskajā komandā ir divi tibetieši un viens cilvēks, kas pārstāv uiguru minoritāti. Ko jūs par to domājat? Jo, no vienas puses, Ķīnas valdība tagad var teikt, ka atbalsta minoritātes, bet, no otras puses, vai viņi tiešām aizstāv šo cilvēku tiesības?
Domāju, ka ir ļoti acīmredzami, kāds ir Ķīnas nodoms šo trīs sportistu sakarā. Jums jāsaprot, ka viņiem nav ļauts brīvi izteikties. Ja uiguri un tibetieši tiešām tiktu respektēti un ja Ķīnas valdībai tiešām interesētu parādīt šo minoritāšu kultūru, tad kāpēc viņi neļauj uz šiem reģioniem doties ārvalstu medijiem? Tas viss ir liegts.
Tā vietā viņi šos sportistus izmanto savai propagandai. Jūs noteikti redzēsiet tibetiešus un uigurus viņu nacionālajos kostīmos un būs iespēja ar viņiem nofotografēties. Skaidrs, ka tas ir progragandas instruments, ko izmantot, uzrunājot starptautisko sabiedrību.
Par to, ka toreiz, 2008. gadā, uzņēmāt dokumentālo filmu, jums cietumā vajadzēja pavadīt sešus gadus, pēc tam aizbraucāt. Kāda ir jūsu pašreizējā dzīve ASV? Vai jūs vēl joprojām novēro?
Jā, pašlaik dzīvoju ASV, bet ģimenes ienākumus nodrošina mana sieva. Kādu dienu viņas automašīnas riepas tika pārdurtas. Tad pēkšņi pret mani sociālajos tīklos sāka vērsties tibetieši, kuriem acīmredzami bija samaksājušas Ķīnas varasiestādes. Tas viss tiek ļoti apzināti darīts.
Tagad, kad esmu tūrē, Ķīna izplatījusi ziņojumu caur savu vēstniecību Norvēģijā, apgalvojot, ka esmu melis. Vēl nesen pie manas sievas māsas un viņas vīra, kuri dzīvo Tibetā, ieradās drošības dienesta pārstāvji un norādīja, ka viņiem jāierobežo manas aktivitātes ārzemēs.
Tad vēl nesen sociālajos tīklos ne no kurienes parādījās kāda sieviete, kas mani apsūdzēja par uzmākšanos. Sievietes publicētais video nāca no Ķīnas. Tas viss parāda, ka ķīniešiem ir kādas bažas un viņi izdara spiedienu pret tādiem kā es.
Mans sapnis ir, ka Dalailamam ļautu atgriezties Tibetā, ka tibetieši varētu baudīt visa veida brīvības, ka ārzemēs esošie tibetieši varētu atgriezties un apvienoties ar tibetiešiem Tibetā. Šī sapņa dēļ es sēdēju cietumā, uzņēmu to filmu, un mana apņēmība nav zudusi.
