Grigoris pēc izglītības ir vidusskolas klašu matemātikas skolotājs ar 32 gadu darba pieredzi, taču 1.septembris viņam nebūs svētku diena. „Grieķijas likumdošana nosaka, ka valsts skolās strādājošos skolotājus, ar kuriem noslēgts pastāvīgā darbinieka līgums, no darba atbrīvot nevar, taču problēma ir tā, ka ar ļoti daudziem pedagogiem tiek noslēgts līgums uz noteiktu laiku,” skaidro Grigoris.
„Pabeidzot universitāti, pastāvīgā darbinieka līgumus var iegūt tikai caur pazīšanos, jaunie skolotāji visbiežāk nonāk Izglītības ministrijas izveidotā sarakstā, gaidot, kad pienāks rinda ar kādu skolu noslēgt līgumu uz nenoteiktu laiku, bet savu kārtas numuru tā arī nesagaida. Visiem tiem, kuri ir bez pastāvīga darba, katra kalendārā gada sākumā ir jāaizpilda pieteikuma anketas un jāiesniedz Izglītības ministrijā, cerot, ka tiks piedāvāts darbs uz noteiktu laiku viena mācību gada ietvaros kādā skolā. Mācību gada sākumā pedagogu pieņem darbā, mācību gada beigās viņus atbrīvo no darba, un tā tas notiek katru gadu. Dažiem paveicas un viņi septembrī var doties strādāt skolā, dažiem piedāvā darbu, piemēram, tikai divus vai trīs mēnešus gadā, bet daudzi gaida gadiem, lai varētu strādāt savā profesijā,” stāsta Grigoris.
Atbilstoši Grieķijas likumiem, tie pasniedzēji, kuri ir valsts skolotāju sarakstā, nedrīkst strādāt privātskolās. Ja vēlas strādāt privātskolā, ir jāraksta iesniegums, jāatsakās no sava kārtas numura rindā uz pastāvīgā darbinieka vietu un jāsamaksā soda nauda. Ja cilvēks pārdomā, viņš saraksta rindā tiek atjaunots tikai pēc diviem gadiem, vēl vairāk attālinot no iespējas jebkad dzīvē noslēgt pastāvīgā darbinieka līgumu un strādāt savā profesijā. Ja pasniedzējs, kurš dzīvo Atēnās, tiek norīkots strādāt valsts skolā, piemēram, Ikarijas salā, no piedāvātas iespējas atteikties nedrīkst, jo tad persona tiek izslēgta no valsts skolu pedagogu saraksta (ar iespēju tikt atjaunotai tajā tikai pēc 2 gadiem), un arī ir jāmaksā soda nauda.
Valdība katru gadu piešķir arvien mazāk un mazāk finanšu līdzekļu izglītībai. Skolās nav visu nepieciešamo lietu, kurām ir obligāti jābūt. Nav mācību grāmatu. Nepietiek naudas, lai samaksātu par apkuri, un bērni ziemās salst.
„Vienu gadu strādāju skolā Iliupoli rajonā, un klases vidū bija novietots spainis, kurā lietus laikā pilēja ūdens no griestiem,” saka Grigoris.
Lai arī valsts skolās ir brīvas darba vietas, stundas skolēniem netiek pasniegtas, jo nav naudas, lai varētu noalgot pedagogus. Piemēram, lai nodrošinātu visas mācību stundas, kādā skolā nepieciešami 50 pasniedzēji, taču skolas budžetā algām tiek iedalīti līdzekļi tikai 20 pasniedzēju algošanai. Pieaugot neapmierinātībai no skolotāju puses, tika izdomāta jauna sistēma, lai nodrošinātu darbu.
„2000.gadā tika nolemts, ka visiem tiem skolotājiem, kuri vēlas strādāt valsts skolās uz pastāvīgā darbinieka līguma pamata, ir jānokārto eksāmens. Es eksāmenus nokārtoju, taču darbu tā arī neieguvu. Ja skolās ir brīvas 50 darba vietas, taču 100 pasniedzēji veiksmīgi nokārto eksāmenus, joprojām ļoti daudzi cilvēki paliek bez darba savā profesijā, ko tik daudzus gadus studējuši,” absurdo sistēmu atklāj Grigoris.
„Man ir ne tikai bakalaura, bet arī maģistra grāds pedagoģijā, turklāt 1985.gadā ieguvu augstāko izglītību datorzinātnēs un esmu ieguvis arī muzikālo izglītību. Pārvaldu angļu valodu, taču man vienalga darbu skolā atrast neizdodas. Pērn mani nepieņēma darbā nevienā skolā. Savā profesijā nenostrādāju nevienu dienu. Aizpērn man bija darbs tikai divus mēnešus – aprīlī un maijā. No 12 mēnešiem gadā man bija darbs tikai divus mēnešus! Pirms tam strādāju sešus vai septiņus mēnešus. Tie pedagogi, ar kuriem tiek noslēgts noteikta laika līgums, tiek saukti par stundu algotņiem, jo saņem algu par konkrēti nostrādātām stundām. Nekādas prēmijas uz Ziemassvētkiem vai Lieldienām, nekādas atvaļinājuma naudas, nekādi slimības pabalsti. Par 21 darba stundu nedēļā alga uz rokas ir 700 eiro, taču ne vienmēr algas tiek maksātas laikā. Par 2008.gadā nostrādātajiem mēnešiem es savu darba algu saņēmu 2009.gadā,” piebilst Grigoris.
Tā kā valsts skolās trūkst pasniedzēju, bet no budžeta nauda algu maksāšanai netiek piešķirta, Izglītības ministrija sadarbībā ar Aizsardzības ministriju nākusi klāja ar jaunu likumu, kas stājas spēkā ar šo mācību gadu. Atbilstoši Grieķijas likumdošanai jauniešiem pēc universitātes absolvēšanas ir jādienē obligātajā militārajā dienestā, bet tie, kuri ieguvuši bakalaura vai maģistra grādu pedagoģijā, savu dienesta laiku pavadīs nevis militārajās mācībās, bet gan, strādājot par pasniedzējiem skolās, par savu darbu nesaņemot samaksu, toties viņi saņems apdrošināšanu jeb tā sauktās ensimas, kas ir pastmarkai līdzīgs papīrītis, un citus labumus. Kāpēc tas ir svarīgi? Lai varētu iegūt veselības apdrošināšanas grāmatu, kas dod iespēju par brīvu apmeklēt ārstus valsts slimnīcās, veikt medicīniskās pārbaudes un par samazinātām cenām iegādāties zāles, gada laikā ir nepieciešams sakrāt vismaz 50 šīs apdrošināšanas pastmarkas jeb ensimas. To skaits ir arī ļoti nozīmīgs, aprēķinot pensijas apmēru. Līdz ar to, dienestam beidzoties, šie jaunieši vieglāk varēs iegūt darbu, saņemt bezdarbnieka pabalstu un apdrošināšanu, kā arī nostrādātais laiks tiks ieskaitīts darba stāžā, kas ir svarīgi, aprēķinot pensiju. Valstij un arī skolu vadībai šis likums ir ļoti izdevīgs, jo ar tā palīdzību var aizpildīt pasniedzēju vakances, par to nemaksājot ne centu, taču pedagogiem, kuri jau gadiem ir bez darba, šis likums vēl vairāk pasliktina situāciju. Darbinieku meklēšana, nemaksājot algas, kļuvusi par modes lietu Grieķijā.
Ja agrāk bija iespēja piepelnīties, pasniedzot privātstundas, tagad šī iespēja arī vairs nepastāv, jo ģimenes vairs nevar atļauties tās apmaksāt. „Pasniedzēji, kuriem ir līdzīgs liktenis kā man, meklē darbu citās nozarēs,” izdzīvošanas scenārijus izklāsta Grigoris, „par viesmīļiem, taksometru vadītājiem, ātrās ēdināšanas iestādēs par virtuves strādniekiem. Cilvēki, kuri ieguvuši bakalaura un maģistra grādus, lai varētu strādāt par pasniedzējiem vidusskolās, ģimnāzijās un universitātēs - vienalga kādu darbu vien spēj atrast, tādu strādā.”
Protams, var izstāties no valsts skolu skolotāju saraksta un cerēt, ka izdosies vieglāk atrast darbu privātajās skolās, taču arī šajā nozarē valda krīze un ir liela konkurence. Atrast darbu bez pazīšanās ir gluži vai neiespējamā misija, turklāt privāto mācību iestāžu pasniedzējiem dzīve nav daudz rožaināka, piemēram, strādājot sešas dienas nedēļā, par darbu tiek saņemtas ensimas tikai par divām dienām.
Tie, kuriem ir palaimējies atrast darbu un noslēgt līgumu kaut vai uz pāris mēnešiem gadā, pēc tam, kad līgums vairs netiek pagarināts, ir iespēja doties un nodarbinātības dienestu, lai saņemtu bezdarbnieka statusu. Bezdarbniekiem pienākas pabalsts 360 eiro apmērā astoņus mēnešu gadā, kā arī dažādi atvieglojumi. „Ja par pēdējo gadu, ko esi strādājis, esi sakrājis 125 ensimas, vari iegūt bezdarbnieka statusu, taču es pērn visa gada laikā ieguvu tikai 45 ensimas, līdz ar to bezdarbnieka statusu un pabalstu iegūt nevarēju,” saka Grigoris.
Tā kā Grigoris pārvalda angļu valodu labā līmenī, viņš varētu meklēt darbu citās valstīs, taču viņa situācijā tas nav risinājums, jo vīrieša mamma slimo ar Alcheimera slimību un nevar pati par sevi parūpēties. „Šos pēdējos trīs gadus, kad nevarēju atrast pedagoga darbu, naudu pelnīju kā muzikants,” atklāj Grigoris, „restorānos un viesnīcās spēlēju ģitāru un dziedu. Tiesa gan, tagad arī šajā nozarē valda krīze. Ja agrāk bija darbs sešas dienas nedēļā, tagad esam laimīgi, ka kādu piektdienu vai sestdienu varam atrast, kur muzicēt, bet mūzika izglāba ne tikai mani, bet arī visu manu ģimeni. Ģimenē esmu vienīgais pelnītājs. Mamma saņem pusi no tēva pensijas, jo viņas darba stāžs ir nulle dienu. Agrāk sievietes nedomāja par karjeru, bet rūpējās par māju un bērniem. Mans brālis, kuram ir 43 gadi un desmitgadīgs bērns, jau sešus gadus ir bez darba. Viņam ir uzstādīta diagnoze – depresija. Brālis ikdienā lieto antidepresantus.”
Lai arī, no malas raugoties, situācija ir neapskaužama, Grigoris cenšas būt optimistisks: „Ko man darīt? Nav citas izvēles, kā vien gaidīt. Cenšos būt mierīgs, nepanikot, nesajukt prātā, meklēju vienalga kādas iespējas darīt kādu citu darbu, lai varu uzturēt sevi, savu ģimeni un mājas. Man ir 53 gadi. Pat pensijā nevaru aiziet. Man ir sakrātas 12 000 ensimas, un, visticamāk, pirmā iespēja saņemt pensiju būs 65 gadu vecumā. Vēl 12 gadi man jānodzīvo.”
