Aculiecinieks

Aculiecinieks. «Uzvaras» motormuzejs

Aculiecinieks

Aculiecinieks. Prezidenta Kvieša mājām jauns saimnieks

Aculiecinieks. Ar steku pret savu tautu

Represijas Baltkrievijā. Skriešana caur sitēju rindai un 126 cilvēki kamerā

Piekauti, spīdzināti, pazemoti. Simtiem un simtiem baltkrievu. Tāda Aleksandra Lukašenko režīma brutalitāte vēl nebija pieredzēta. Pēc prezidenta vēlēšanām 9. augustā sākās protesti pret rezultātu viltošanu un pieprasot pārmaiņas valstī. Milicija un OMON vardarbīgi izklīdināja demonstrācijas un aizturēja dalībniekus.

Baidās atklāt personīgas detaļas par sevi

Aculiecinieki daudz stāsta par aizturēšanu un piedzīvoto Baltkrievijas ieslodzījuma vietās, tomēr baidās sniegt personīgas detaļas par sevi. Tā Lilija Maļēviča piekrita nosaukt vārdu, bet ne darbavietu. Aizturēšanas dienā viņa pat nepiedalījās protestos, bet gan vienkārši gāja pa ielu.

"Mani aizturēja pie metro stacijas Puškinskaja. Es gāju pa ielas otru pusi. Tas bija 11. augustā piecos pēcpusdienā. Garām brauca auto kolonna un signalizēja. Piegāju tuvāk brauktuvei un māju ar roku mašīnām. Tā bija sekundes simtdaļa. Es pat neaptvēru, ka mani sagrābj. Četri  cilvēki mani vilka uz autobusu. Autobusā ieraudzīju sava iecirkņa milicijas inspektoru. Es viņu atpazinu. Viņš bija pilnā ekipējumā, ar ķiveri. Cerēju, ka viņš mani izlaidīs. Sāku raudāt. Lūdzu, lai izlaiž. Viņš teica – nē, tu brauksi uz rajona milicijas nodaļu. Kā viņš teica – tu stāvēji uz ceļa un regulēji, lai automašīnas apstājas. Mani aizveda uz Minskas Frunzes rajona milicijas nodaļu. Mūs sanumurēja. Es biju sestā. Uzlika roku dzelžus. Te vēl palikušas pēdas no tiem.

Rokas aiz muguras, saslēgtas. Nolika tupēt uz ceļiem, ar seju pret grīdu. Tā mēs bijām 7–8 stundas. Daži pat 12 stundas," stāsta Lidija.

Savukārt Aleksandrs jeb Aless Puškins ir mākslinieks brīvdomātājs, prezidenta Aleksandra Lukašenko režīma varas kritiķis. Viņa plakātiem un mākslas performancēm vienmēr ir varai netīkams politisks zemteksts.

"Pulksten 22.00 sapulcināju draugus, un mēs no vecās baznīcas pilsētas centrā sākām iet. Man izdevās noiet tikai līdz viesnīcai "Jubiļeinaja" Mašerova prospektā. Tur OMON mani aizturēja. Nofilmēja. Apskatīja visus plakātus. Un tad ar seju uz grīdas. Un ar kāju pa vēderu. Stundu sēdēju autozakā, aizturēšanas furgonā. Omonieši gaidīja, līdz mašīna būs pilna. Bijām 26 cilvēki. Mūs aizveda uz Okrestinas aizturēšanas izolatoru. Bija plkst.1.00 naktī, 12. augusts. Sākās spīdzināšana un sišana. Savā dzīvē esmu daudzkārt sēdējis cietumā. Kopš 1988. gada esmu piedalījies protestos, mītiņos un esmu bijis aizturēts. Esmu sēdējis Smorgoņas cietumā. Vitebskas cietumā, Oršas cietumā, Minskā.

Biju ieslodzīts arī cietumā Krupskā. Piecos cietumos. Nekur nekas tāds nebija," stāsta Aleksandrs.

Skriešana cauri sitēju rindai

Vēlāk Aleksandrs ticis aizvests uz Okrestinas cietumu. "26 cilvēki izskrien no autozaka. Stāv pieci  sitēji katrā pusē, un sit cik spēj. Mēs skrienam caur šo ierindu. Pēc tam uz ceļiem, rokas aiz muguras un tā no plkst.1.30 naktī līdz plkst.7 rītā. Piecas ar pusi stundas tupēt uz ceļgaliem pagalma zālē. Labi, ka bija silts," saka Aleksandrs.

Savukārt Lidija tikusi pratināta Minskas Frunzes rajona milicijas nodaļā. "Kad nopratināja, prasīja – cik jums samaksāja par dalību. Es saku – man neviens neko nemaksāja. Viņš saka – pretekle, tev uzdeva jautājumu – cik tev samaksāja? Es atkārtoju – man neviens neko nav maksājis. Aiz muguras otrs saka – paklau, maita, ja nepateiksi, mēs tevi te nositīsim. Sapratu, ka man labāk paklusēt. Es nezināju, ko darīt. Viņi: kādus sociālos tiklus un ziņu kanālus izmanto? Kas ir telefonā? Soma jau bija pie viņiem. Viņi centās visiem attaisīt telefonus un izņemt SIM kartes.

Manu telefonu nevarēja izjaukt. Milicijas darbiniece to sadauzīja ar steku. Palika vien lauskas. Viņi paņēma divas manas SIM kartes," atminas Lidija.

Viņa stāsta, ka tad 7–8 stundas tupējusi uz ceļiem. "Vīriešus sita mežonīgi. Nežēlīgi. Viņus tā sita! Nesaudzīgi. Bija jauna sieviete OMON formas tērpā, ar melnu masku. Daudzi saka – viņa laikam bija galvenā sodītāja. Viņa tā sita puišus. Viņa rādīja, cik virtuozi māk rīkoties ar steku. Viņa vienkārši  viņus sita nost. Vienu puisi, kurš bija netālu no manis, viņa tā sita... Dzirdēju, ka pienāca citi omonieši un teica – parādi, kā vēl tu māki! Kāds saka – redz, viņš jau atslēdzies. Viss. Gatavs. Tur skanēja vieni vienīgi lamu vārdi.

Cilvēku valodā tur nerunāja. Viens saka – piebeidz viņu un velc prom. Viņi to puisi piepacēla, bet viņš vairs nespēja nostāvēt. Viņš krita. Nebija nekādas medicīniskās palīdzības, ārsta.

Vismaz ne Frunzes rajona milicijas nodaļā. Nezinu, vai tas puisis ir dzīvs. Otru puisi arī dauzīja un dauzīja. Novilka bikses. Sita līdz pārplīsa apakšbikses. Viņu klapēja tā... Tas nav izstāstāms. To puisi arī aizvilka prom. Tas ir tas, ko es ar acs kaktiņu varēju saskatīt. Ja  kaut nedaudz pagriezi galvu, pie tevis pienāca un sāka spārdīt, lai tu atkal ieņemtu to pozu, kurā biji sākotnēji nolikts. Milicijas nodaļā sita nežēlīgi. Tur ir necilvēki," tā Lidija.

Milzīgs pazemojums un sāpes

Aleksandrs ticis sists pa muguru, pēcpusi, krūtīm, rokām, potītēm un pēdām. "Milzīgs pazemojums un sāpes. Tu saproti, ka tas darīts speciāli, lai jaunā paaudze, kura ne reizi nav sēdējusi cietumā, vairs nepaceltu galvu. Lai baidītos atkal iziet ielās. Un tas tika panākts. Šie jaunie cilvēki staigāja tikai noliekušies, neskatījās acīs un man teica – "Aleksandr, neskaties pa lodziņu! Neskaties uz miličiem! Viņi tad atkal mūs sitīs!” Jaunieši bija ļoti smagi piekauti un iebiedēti. Lai pēc atbrīvošanas viņi vairs nekad neietu protestēt," skaidro Aleksandrs.

Aizturētie sacījuši, ka bēgs uz Kijevu, Baltijas valstīm un Poliju. Visi bijuši pārbiedēti un pazemoti.

"Ja tu būtu dzirdējusi, kā viņi kliedza, kad viņus sita! Sākumā cilvēks pacieš. Pirmos piecus sitienus iztur. Pēc tam ir tādas sāpes! Viņi vaidēja un kliedza. Klāt vēl nāk arī kauns. Visi vīrieši. Kauns otra priekšā atklāt, cik šausmīgi sāp. Viņi sēdēja. Baidījās pat iepazīties un sasveicināties. Viņi teica – neskaties pa maizes padošanas lūku, lai mūs atkal nesistu," saka Aleksandrs.

Arī Liliju aizveda uz Okrestinas izolatoru. "Ap plskt.11 puišus veda, sita. Sievietēm pateica – piecelties, vienai aiz otras turoties, skriešus. Mūs aizveda, cik es sapratu, uz pagalmu, kur cietumnieki pastaigājas. Betona grīda un sienas. Jumta vietā – žogs. Grīdā caurums tualetei, un videokamera virs tās. Mūs ieslēdza tur. Saskaitījām – bijām 60 sievietes. Lūdzām ūdeni. Nedeva. Pēc četrām stundām sākām klauvēt. Mēs salām. Bezizejā gūlāmies uz betona grīdas, viena uz otras. Centāmies sasildīt viena otru. Kad kārtējo reizi klauvējām un lūdzām padzerties, atskanēja:

"Riebekles, aizveriet muti! Vai arī iemetīsim granātu un jūs visas uzspridzināsim!", " pauž Lidija.

Kamerā 126 cilvēki

Aleksandrs atminas, ka visu 12. augusta dienu, sākot no plkst.7 rītā 126 cilvēki stāvējuši cieši saspiedušies, atbalstoties viens pret otru. Aizturētie stāvējuši uz betona grīdas, jo apsēsties nevarēja. Kamērā cilvēki stāvējuši no plkst.7 rītā līdz plkst.9 vakarā.

"Visi jauni puiši. Cīnītāji, kuri ietu uz barikādēm, ja tā var teikt. Viņi visi bija piekauti. Kamera bija zem klajas debess. Tikai sienas un augšā, virs galvas, dzeloņstieples novilktas. Mēs tikai stāvējām, saspiedušies kopā ar mugurām, lai varētu kaut nedaudz pagulēt stāvot, jo grīdu klāja urīns. Visi čurāja turpat. Tāpēc nevarēja apsēsties. Mēs viens pret otru atbalstījāmies un stāvējām. No 126 cilvēkiem baltkrieviski runāju tikai es. Man vienīgajam bija 55 gadi. Pārējie kameras biedri bija dzimuši 1986. gadā, 1990.,  1991., 1996. gadā.

Visi piekauti, ar zilumiem, nogrieztiem drediem," norāda Aleksandrs.

Necilvēcīgos apstākļos gandrīz trīs diennaktis

Okrestinas izolators bija pārpildīts. Kā stāsta Lilija, kamerā, kas paredzēta četriem  ieslodzītajiem, bija iespiestas 35 sievietes. Necilvēcīgos apstākļos nebrīvē viņa bija gandrīz trīs diennaktis.

Liliju izlaida naktī no 13.  uz 14. augustu. "Mani neveda uz tiesu. Man nebija tiesas. Bijām kādas 20, kuras vēl nenotiesāja. Tad ap plkst.10 lika sastāties un doties uz 3. vai 4. stāvu. Tur nostādīja pie sienas un teica – rindas kārtībā iesiet iekšā vienā kabinetā, pēc tam – otrā. Pirmajā kabinetā bija cilvēks maskā. Viņš nebija omonietis, laikam milicijas darbinieks. Bija jānostājas pie spoguļa, jānosauc vārds, uzvārds. To pierakstīja. Tad gājām uz otru kabinetu, kur sēdēja divi civilajā apģērbā. Kā vēlāk sapratu no kameras biedrenēm, viens bija pulkvedis. It kā no Izmeklēšanas komitejas. Precīzi nevaru pateikt.  Viņš sagaidīja ar smaidu. "Kāds ir jūsu vārds?" Viņš prasa: "Vai šie riebekļi jūs sita?" Protams, manā prātā vārds – riebekļi – asociējas ar ko citu. Es saku – "mani ne, bet citus sita. Puišus ļoti smagi piekāva". Viņš saka – "šie riebekļi tiks sodīti...." 

Aha, mēs “ticam”. Kur tad viņš bija iepriekšējās trīs dienas, kad tās šausmas notika? Viņš saka – "mēs jūs atbrīvojam"."

Aleksandrs atceras – aizturētajiem pateikuši, ka atbraucis Aleksandrs Barsukovs. "Viņš izsauca, piespieda parakstīt papīru, ka es vairs neiešu uz mītiņiem un izlaida. Atbrīvoja 2000 cilvēkus. Mani izlaida 14. augustā. Aizbraucu uz Minsku. Internetā izlasīju ziņas, ieraudzīju sievietes ar baltiem ziediem. Vakarā aizgāju uz Neatkarības laukumu. Redzēju, ka ļaudis  pulcējas. Sapratu – ir jārīkojas! Zvanījām  juristiem un Izmeklēšanas komisijai, lai tiek ierosināta krimināllieta un fiksēts piekaušanas fakts. Izmeklētāji negribēja to darīt. Stāvēju 30 minūtes un pieprasīju, lai atnāk izmeklētājs. Viņš mani nopratināja četras stundas un uzdeva 40 jautājumus – kāds ir telefona numurs, kādus sociālos tīklus es izmantoju, kādus mesindžerus lietoju, ko es darīju mītiņā?."

Aleksandrs domā, ka jautājumi bija tā formulēti, lai viņu padarītu par vainīgu.

"Es teicu – es gāju ar plakātiem pēc tam, kad režīms kļuva asiņains. Pēc tam, kad bojā gāja mierīgs demonstrants. Ne jūsu omonietis, ne jūsu karavīrs. Tika nogalināts mierīgs demonstrants. Es teicu – ja jūs esat izmeklētājs nelietis, jūs varat to neatzīt. Ja redzat sitienu pēdas un uzdevāt jautājumus, tad pierakstiet visu precīzi. Viņš uzrakstīja un iedeva man pārlasīt. Datorā izlasīju, izlaboju un parakstīju. Tikai tad viņš iedeva norīkojumu uz tiesu medicīnisko ekspertīzi," saka Aleksandrs.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti