“Nāciet, sasildieties,” tā te uzrunā katru, kas piestāj vējainajā laukumā pie rindā saslietajām teltīm. Šī vieta pāris kilometru no Ukrainas robežas ir pirmais pieturas punkts daudziem simtiem ukraiņu, kuri nolēmuši doties bēgļu gaitās, jo nav droši nedz netālajā Odesā, nedz pilsētās jau tuvāk frontei.

Igors Kolanča ir centra vadītājs.

“Tā kā bija ļoti daudz bēgļu no Ukrainas, mēs pieņēmām lēmumu izveidot pagaidu tā saukto autoostu cilvēkiem, kuri tikko ir šķērsojuši robežu. Mēs esam aptuveni 3–4 kilometrus no robežas. Mēs te esam jau no 6. marta, un bija dienas, kad no šejienes tālāk devās ap 3000 cilvēku.”

Autobusos, ko sagādājusi Moldovas un arī kaimiņvalsts Rumānijas valdība, lielākā daļa dodas cauri Moldovai tālāk uz citām zemēm, bet daudzi arī paliek. Un, kā Igors saka, te rūpējas par to, lai pirmais iespaids stiprinātu un iedrošinātu.

“Mēs darām tā, kā mums gribētos, lai uzņemtu mūs, ja gadījumā kas tāds notiktu ar mums.”

“Mēs vienkārši esam kaimiņi, un viņi ir jāsaprot, viņiem ir vajadzīga palīdzība, un mēs esam cilvēki.”

Ar maizīti un tēju stiprinās arī Anna un Aleksandrs.

Viņi ir no Odesas, kur gaisa trauksme dzirdama arvien biežāk, un arī plāno doties tālāk uz Vāciju, lai gan viņiem nav konkrētas adreses vai draugu, pie kā vērsties.

Aleksandrs: “Brauksim tajā virzienā, un, kā pa ceļam gadīsies, tā būs.”

Anna Šandre ir viena no brīvprātīgajām, kas nenorgurstoši strādā teltī, dala tēju un ēdienu. Anna pati dzīvo trīs stundu brauciena attālumā no šejienes.

“Man viņu ir žēl, un es vienkārši gribu palīdzēt. Teicu, ka darīšu visu, ko vien vajag, lai cilvēkiem būtu labi. Uztaisīšu tēju, kafiju, visu ko vajag, lai cilvēki būtu priecīgi un justos mājīgi.”

Tādu brīvprātīgo kā Anna te ir daudz. Gan ēdināšanas teltī, gan bērnu istabā. Ieradušies pat franču brīvprātīgie, kas atveduši gan rotaļlietas, gan higiēnas preces un uztraukušies, ka vēl papildu krava kavējas uz robežas.

Moldova pēc oficiālajiem datiem ir uzņēmusi vismaz 90 000 ukraiņu bēgļu, no kuriem lielākā daļa ir raduši patvērumu nevis centros, bet Moldovas iedzīvotāju mājās ar vēlmi palikt tuvāk dzimtenei, lai tad, kad karš beigtos, ātrāk varētu atgriezties dzimtenē.