Vilkuls uzsvēra, ka negaidīja pilna mēroga karu 21. gadsimtā, tomēr viņš sācis dot pavēles piecas minūtes pēc tam, kad uzzināja, ka Krievija bombardē Ukrainas pilsētas.

Pilsētas vadītājs pastāstīja, ka pilsētu izglāba arī smagā tehnika.

"Pirmā pavēle – izbraukt ar smago tehniku Krivijrihas lidlaukā uz skrejceļa.

Es biju dzirdējis no sava vectētiņa, ka Čehoslovākijā, kad apspieda Prāgas pavasari, 1968. gadā padomju karaspēks iegāja naktī, nolaižoties lidlaukos. Es sapratu, ka šis scenārijs ir iespējams. Ar smago celtniecības tehniku – asfalta ieklāšanas ruļļiem, buldozeriem – bloķējām skrejceļu. Šī taktika izrādījās pareiza, jo otrajā kara dienā bija mēģinājums nolaisties lidlaukā. Viena transporta lidmašīna, kuru pavadīja trīs iznīcinātāji. Radiolokācija, protams, bija izslēgta, viņi nolaidās 200 metru augstumā, vizuāli ieraudzīja, ka nosēsties nav iespējams. Transportlidmašīna aizlidoja uzreiz, iznīcinātāji pusstundu pariņķoja un arī aizlidoja," stāstīja Vilkuls.

Pēc viņa teiktā, problēma sākumā bija tas, ka trūka armijas. Tomēr paveicās, ka Krievijas bruņutehnika nevarēja pārvietoties pa zemes ceļiem. Pilsētas aizstāvji paši savām rokām spridzinājuši tiltus un tuneļus, lai nodrošinātu, ka teritoriju neieņem.

"Mūsu uzdevums bija neļaut krieviem ieņemt Krivijrihu strauji vienā rāvienā un cik iespējams palēnināt viņu kustību.

Tajā laikā paši rakām ierakumus, tranšejas, prettanku aizsarggrāvjus, ieradās mūsu armija. Kaujas bija tuvu Krijivrihai, dažu simtu metru attālumā," atcerējās Vilkuls.

Viņš uzsvēra, ka bija milzīgs stress, bet ne bailes: "Stress bija, mēnesi gulējām tikai pa pāris stundām. Stress bija, bet baiļu nebija. Mēs esam dzimtenē, savā zemē, mums nav kur atkāpties. Mēs karosim. 1941. gadā mums uzbruka vācu nacisti, tagad uzbrūk krievu nacisti. Šis ir pārbaudījums, kas jāiztur mūsu paaudzei. Mēs karosim."

Pilsētu izdevās nosargāt, fronte patlaban aptuveni 50 kilometru attālumā. Tomēr nozīmīgi ir sakaut Krieviju līdz galam, uzsvēra Vilkuls.