Vaicāts, vai Eiropas Savienības valstu līderi agri vai vēlu atsāks runāt ar Baltkrievijas vadoni Aleksandru Lukašenko, Lietuvas ārlietu ministrs atbildēja:
“Nedomāju, ka būtu iespējams runāt ar Lukašenko, jo viņš nav atzīts Baltkrievijas prezidents.
No otras puses, ir iespējams, ka valstis saka: “Labi, mēs neatzīstam Lukašenko, bet strādāsim ar oficiālo Baltkrieviju tādā vai citā veidā.” Taču arī tas sūtītu sliktu vēstījumu, ka mēs tomēr cenšamies atzīt viņa varu. Domāju, ka Eiropas Savienībai ir nepieciešama stratēģija, kā mēs izturamies pret autoritāriem režīmiem pie mūsu robežām – neatzīstot un nestiprinot tos, bet palīdzot cilvēkiem tos salauzt.”
Lietuva ir uzņēmusi daudzus baltkrievu opozicionārus, arī opozīcijas līdere Svjatlana Cihanouska ir atradusi patvērumu Viļņā. Uz jautājumu, cik aktīva šobrīd ir opozīcija pašā Baltkrievijā, Landsberģis atbild: “Vēlme iziet ielās joprojām ir dzīva, un ļoti ticams, ka tā atkal uzplaiksnīs pavasarī. Taču tas nenozīmē, ka mums un visai Eiropas Savienībai ir jāgaida un jānoskatās, jo daudz ko var izdarīt jau tagad.
Tai nebūtu jābūt palīdzībai tikai opozicionāriem, jo daži no viņiem ir Rīgā, citi – Varšavā, Svjatlana Cihanouska – Viļņā, bet arī tiem, kuri nenogurstoši joprojām ir Baltkrievijas pilsētu ielās, tām dažām nevalstiskajām organizācijām, kas Baltkrievijā vēl darbojas. Cilvēki grib, lai tiktu atzīta viņu pašcieņa, un mūsu pienākums ir to darīt.”
Lietuvas un Baltkrievijas attiecībās saspīlējumu vairo arī Astravjecas atomelektrostacija, ko Viļņa uzskata par lielu draudu savai drošībai.
“Mēs to ļoti izjūtam, jo Viļņa atrodas tikai 50 kilometru attālumā no šīs spēkstacijas. Un mūsu galvaspilsētas iedzīvotājiem ir vistiešākais risks:
šo atomstaciju dzesē ar ūdeni no upes, kas plūst cauri Viļņai. Tāpēc tā nav tikai politiska problēma, bet faktiski mūsu izdzīvošanas jautājums.
Mums ir svarīgi, lai šo staciju slēdz, tādēļ vēlamies, lai šādu risinājumu visas trīs Baltijas valstis redzētu vienādi.”
