Rietumu kristietībā laikam pirms Lieldienām ir īpaša nozīme. Šos svētkus ievada 40 dienu ilgs gavēnis, kas noslēdzas ar Kluso nedēļu. Tā sākas ar Pūpolsvētdienu, kad tiek pieminēta Jēzus Kristus iejāšana Jeruzalemē. Tai seko Zaļā ceturtdiena, kad tiek pieminēts pēdējais vakarēdiens jeb Jēzus Kristus pēdējā maltīte kopā ar apustuļiem pirms krustā sišanas.
Savukārt Lielajā piektdienā tiek pieminēta Jēzus Kristus krustā sišana un nāve Golgātā, bet Klusajā sestdienā tiek pieminēta Jēzus Kristus dusēšana kapā. Nedēļa noslēdzas ar Pirmajām un Otrajām Lieldienām.
Tomēr ir daudzas Lieldienu tradīcijas, kas saistītas, piemēram, ar pagānu svinībām. Par tradīciju, kas nav saistāma ar reliģiju, tiek uzskatīta olu ripināšana, dekorēšana un to meklēšana. Noteiktās pagānu svinībās ola simbolizēja auglību un dzimšanu. Arī Lieldienu zaķa tradīcija nav saistāma ar svētku reliģisko aspektu.
Lai gan nav zināms, kur tā cēlusies, tās pirmsākumi, iespējams, meklējami Amerikā, kur 18.gadsimta sākumā to aizsāka vācu imigranti. Zaķi daudzās kultūrās tiek uzskatīti par entuziastiskiem radītājiem, tādēļ mazi zaķēni, iespējams, tikuši asociēti ar dzimšanu un atjaunošanos.
Taču pasaulē Lieldienas tiek atzīmētas ne tikai ar olu ripināšanu un zaķu atnestām šokolādes olām.
Ungārijā populāra tradīcija ir apliet jaunas sievietes galvu ar tualetes ūdeni, smaržām vai ūdeni.
Vīrieši, kas šo tradīciju izpilda, pēc tam lūdz arī sievietes skūpstu. Cilvēki agrāk ticēja, ka ūdenim piemīt attīroša, dziedinoša un auglību stimulējoša darbība.
Savukārt Francijā, netālu no Bordo esošajā Ho pilsētiņas galvenajā laukumā Lieldienās tiek cepta milzīga omlete, kas pagatavota no vairāk nekā 4000 olu. Tradīcija radusies tad, kad Napoleons ar savu armiju ceļojis cauri šim reģionam un piestājis pilsētā, lai paēstu. Viņam ļoti iegaršojusies omlete, tādēļ nākamajā dienā karavadonis pavēlēja pilsētas iedzīvotājiem no visām pieejamajām olām uzcept viņam un viņa armijai lielu omleti.
Savukārt Čehijā un Slovākijā vīrieši izmanto no vītola koka darinātas pletnes, kas dekorētas ar lentēm. Ar tām viņi iepļaukā sievietes. Saskaņā ar leģendu, vītols ir pirmais koks, kas pavasarī zied, tādēļ šādi sievietēm tiekot nodota auglība.
Zviedrijā kāda no tradīcijām līdzinās Helovīnam.
Mazi bērni saģērbjas kā Lieldienu raganiņas un dodas no mājas uz māju, lai apmaiņā pret zīmējumiem saņemtu saldumus.
Arī Somijā viena no tradīcijām ir mazo raganiņu staigāšana pa ielām un saldumu lūgšana. Tomēr somi arī dedzina ugunskurus, jo uguns atvairot raganas, kuras starp Lielo piektdienu un Lieldienu svētdienu lidinās uz savām slotām.
Norvēģijā par tradīciju kļuvusi detektīvromānu lasīšana un detektīvseriālu skatīšanās. Tradīcija aizsākusies pirms teju 100 gadiem, kad Lieldienu dienā iznācis kāds detektīvromāns, kura stāstu cilvēki uztvēruši par patiesu.
Savukārt Lieldienu rītā Grieķijas salas Korfu iedzīvotāji no saviem logiem un balkoniem met ārā māla podus, pannas un citus māla traukus. Kādas Spānijas pilsētas iedzīvotāji vairāku dienu garumā teatrālā uzvedumā demonstrē dzīves ciklu un Jēzus krustā sišanu. Viņi pārģērbjas par senajiem romiešiem, skeletiem un citiem tēliem.
Interesantas tradīcijas ir arī ārpus Eiropas. Filipīnās fanātiski ticīgie paši sevi sit ar pātagām, un daži brīvprātīgie tiek sisti krustā. Bet par Kolumbijas iedzīvotāju Lieldienu maltīti kļūst bruņurupuču olu omlete, iguānas zupa un bruņurupuča sautējums.
Vairākās Latīņamerikas valstīs tiek dedzināts no salmiem izgatavots Jūda. Brazīlijas iedzīvotāji šādas lelles arī izkar pilsētas ielās un tās dauza. Bet Bermudu salās cilvēki gaisā lidina mājās darinātus pūķus, ēd mencu kūkas un ar žāvētiem augļiem pildītas karstas maizītes.
