Lēnām tuvojamies Baltijas valstu simtgadei un vēlāk arī neatkarības atjaunošanas trīsddesmitgadei. Tādi dziļi simboliski notikumi kā Baltijas ceļš ir kļuvuši par mūsu kopējo vēsturisko mantojumu. Tomēr brīžos, kad jārisina kopējās ekonomiskās problēmas, ar tradicionālo baltu vienotību nav bijis tik vienkārši, un pēdējā laikā tam bijuši jau atkal vairāki ļoti nozīmīgi atgādinājumi.
Demontētās sliedes starp Mažeiķiem un Reņģi, par ko tagad Lietuvas dzelzceļam Eiropas Komisija piespriedusi 28 miljonu eiro lielu sodu, ir spilgta liecība tam, ka savas ekonomiskās intereses brīžiem ir svarīgākas par labām kaimiņu attiecībām.
"Tas ir nepieņemams bezprecedenta gadījums, kad uzņēmums izjauc sabiedrisko dzelzceļa infrastruktūru, lai aizsargātu sevi no konkurences," vērtēja Eiropas Savienības konkurences komisāre Margarēte Vestagere.
Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite norādījusi, ka tagad Lietuvai jāglābj sava reputācija. Taču, kā ar brālīgo tautu attiecībām, kuras apdraud ikdienas saimnieciskie strīdi?
Šai problēmai ir dziļas saknes, kas stiepjas vēsturē – skaidro Viļņas Starptautisko attiecību institūta direktors Ramūns Vilpišausks, kurš savulaik aizstāvējis doktora disertāciju par Baltijas vienotības problēmām ekonomikas jautājumos:
"Varam atcerēties tirdzniecības karus – tā saukto olu karu, cūku karus, kad Latvija vai Lietuva slēja tirdzniecības barjeras, lai aizsargātu savus ražotājus. Taču pēc iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) tas kļuva pretlikumīgi.
Šādā veidā ES faktiski sniedza savu artavu sadarbības uzlabošanā starp Baltijas valstīm, lai izbeigtu šīs protekcionistiskās domstarpības.
Pašlaik mums ir infrastruktūras projekti, kuri ir mūsu reģiona ekonomiskajās interesēs, taču parasti katra no šīm trim valstīm un arī Polija tos saskata citādāk, vai nu ekonomisko kalkulāciju dēļ, investīciju piesaistes dēļ vai savas iekšpolitikas dēļ," sacīja Vilpišausks.
Vilpišausks norāda, ka Latvijas iekšpolitiskais aprēķins spilgti izpaudās, kad tika diskutēts par Baltijas un Zviedrijas elektrības starpsavienojumu. Toties Lietuvas valdības reputācija cieta no iekšējām nesaskaņām par to, kurš vainīgs, ka nav izdevies novērst Baltkrievijas plānus 50 kilometru attālumā no Viļņas sākt celt Astravecas atomelektrostaciju.
Caur Lietuvas galvaspilsētas sirdi plūst tās galvenā ūdens artērija - Neres upe, kuras ūdeņus, kā apgalvo Lietuva, savā robežas pusē Baltkrievija izmantos Astravecas atomelektrostacijas reaktoru dzesēšanai. Problēmu gadījumā tas nozīmē, ka apdraudēta ūdens piegāde līdz pat trijām ceturtdaļām galvaspilsētas. Un tas ir, vēl neņemot vērā faktu, ka vairāk nekā trešdaļa Lietuvas iedzīvotāju dzīvos mazāk nekā simt kilometru attālumā no atomstacijas.
Lietuva netic Baltkrievijas un “Rosatom” apgalvojumiem, ka projekts ir absolūti drošs. Viļņu neapmierina arī projekta caurspīdīguma trūkums. Tajā saredz arī lielā kaimiņa kārtējo mēģinājumu izspēlēt enerģētikas kārti, iespējams, nākotnē mēģinot iekārdināt ar politiski subsidētu elektrību. Tāpēc Viļņa paziņojusi par pilnīgu projekta boikotu, toties solidaritāti no Latvijas šajā jautājumā pagaidām nesaņem.
Vienlaikus lietuvieši ar bažām raudzījās arī uz gauso gāzes tirgus liberalizāciju Latvijā. Tikmēr pašas Lietuvas tranzīta intereses kavējušas ne vien godīgu konkurenci tranzītā no Mažeiķiem, bet arī “Rail Baltica” grandiozā projekta attīstību. Pat tādā mērā, ka radās risks zaudēt Eiropas Savienības līdzfinansējumu. Kā izkļūt no šo šauro ekonomisko interešu radītā apburtā loka?
"Katras valsts politiskie līderi ir pārāk aizņemti ar saviem iekšpolitiskajiem problēmjautājumiem un par prioritāti uzskata balsu iegūšanu nākamajās vēlēšanās. Tomēr, manuprāt, ir brīva vieta, kur spējīgi politiskie līderi var parādīt, kā atrast sadarbībā balstītus risinājumus Baltijas līmenī, kā arī Baltijas-Polijas un Baltijas-Skandināvijas līmenī.
Lielākā dilemma ir atrast pievienoto vērtību no kopējas rīcības, kad īstermiņa ieguvumi atsevišķiem risinājumiem var šķist diezgan pievilcīgi," vērtēja Vilpišausks.
Vismaz vienā jautājumā saskaņa ir – kopēju draudu izjūta konsolidējusi visu Baltijas reģionu un arī Poliju aizsardzības jomā. Iespējams, ka tas ir apliecinājums tam, ka galvenais ir sanākšana kopā grūtos mirkļos, kad cīņa par peļņu nav prioritārais jautājums. Tomēr varbūt kravu pārvadātājiem būtu šis tas, ko pamācīties par sadarbību no ģenerāļiem.
