«Latvieši mūs saprot» – intervija ar baltkrievu dzejnieci un patvēruma meklētāju Latvijā Viku Trenas

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Baltkrievu dzejniece, neatkarīgā žurnāliste un redaktore, kura raksta ar vārdu Vika Trenas, kā patvēruma meklētāja Latvijā ieradās augusta sākumā. Iepriekš literāte darbojās Baltkrievijas rakstnieku savienībā, strādāja izdevniecībā un kādā kultūras jomas universitātē Minskā. Par situāciju Baltkrievijā un publicistes ceļu no darba universitātē līdz bēgļa gaitām plašāk Latvijas Radio intervijā ar Viku Trenas.

Intervija ar baltkrievu dzejnieci Viku Trenas
00:00 / 00:00
Lejuplādēt

Sintija Ambote/Latvijas Radio: Kāda bija jūsu dzīve pirms Baltkrievijas prezidenta vēlēšanām? Kur jūs dzīvojāt, par ko strādājāt?

Vika Trenas (Viktorija Ļaikouskaja): Es dzīvoju Minskā, un man šķiet, ka dzīvoju pārtikušu dzīvi gan finansiāli, gan arī ar plašu draugu un paziņu loku, jo kopš 2000. gada sāku publicēties kā rakstniece un darīju to tieši dzimtajā valodā. Visa mana dzīve saistīta ar baltkrievu valodu mūsu inteliģences lokā. Man ir 36 gadi un mūsu paaudze vēl atceras padomju laiku, jo piedzimām tajos, turklāt vēl paguvām piedzīvot arī dažus brīvības gadus 90. gadu sākumā, kad Baltkrievijā tika atzīts mūsu vēsturiskais karogs un ģerbonis. Tāpat skolā tolaik mācījāmies vēl to valsts vēsturi, kas pietuvināta realitātei, nevis to, kuru tagad mācību līdzekļos teju ik gadu Baltkrievijā pārraksta. Tāpēc es nevaru teikt, ka negaidīju to, kas tagad notiek Baltkrievijas sabiedrībā. Es no agras jaunības esmu bijusi pilsoniski aktīva, bet es arī gluži neesmu barikāžu cilvēks. Es esmu agrāk piedalījusies dažādās protesta akcijās, bet es zinu, kā slēpties, un kā pareizi jāuzvedas. 

Vika Trenas
Vika Trenas

Bet vēl pirms runājam par protestiem, kāda bija tieši jūsu ikdienas dzīve?

Pirmkārt, es teiktu, ka baltkrievu valodā runājošās inteliģences loks ir ļoti neliela un slēgta kopiena. Baltkrievijā baltkrievu valodā runā aptuveni 5-7% iedzīvotāju, un par savu dzimto šo valodu uzskata aptuveni 15%. Tas liecina par to, cik ļoti šī sabiedrība ir rusificēta. Tāpēc mūsu kopiena nodarbojās ar grāmatu izdošanu tieši baltkrievu valodā, mēs nodarbojāmies ar baltkrievu kultūras popularizēšanu. Vēl līdz pandēmijai mēs Baltkrievijas rakstnieku savienībā organizējām literāras tikšanās un muzikālus koncertus tieši ar mērķi aktualizēt baltkrievu valodu, ko var uzskatīt jau par izzūdošu. Lieta tāda, ka oficiālā Baltkrievijas valsts ideoloģija faktiski atbalsta krievvalodību un, lai arī mums ir divas valsts valodas, tomēr baltkrievu valodu teju vairs neviens neizmanto. Tāpat pie mums, šķiet, ir pieņemts uzskatīt, ka baltkrievu valodai var likt vienādības zīmi ar liberālismu vai, ja runā baltkrievu valodā, tātad ir pret Lukašenko. Tāpēc mēs it kā dzīvojām parastu dzīvi, bet bez tā mēs ļoti sevi ieguldījām tieši kultūrā un sapratām, ka baltkrievu valoda ir daļa no mūsu mentalitātes, kuru nevaram pazaudēt.

Kāpēc tik daudzi baltkrievu rakstnieki par to runā? Es domāju, ka tieši Latvijas sabiedrība mūs varētu saprast, jo arī agrāk esat centušies nosargāt savu valodu. Bez savas valodas mēs kā nācija pavisam pazudīsim.

Mēs vienkārši kļūsim par impērijas daļu. Tāpēc mēs ik dienu aktualizējām baltkrievu kultūru un valodu un arī atbalstījām pilsonisku sabiedrību un nevalstisko sektoru, taču tas diemžēl bija ļoti slēgts loks. Un tad, kad pēkšņi šī brīvības ideja izpletās, tas nebija negaidīti, bet vienlaikus mēs nebijām tam gatavi.

Vai jūs atminaties to brīdi, kad uzzinājāt, ka cilvēki pulcējas ielās pēc vēlēšanām? Jūs arī devāties uz protestiem?

Tas bija visur – centrā un mikrorajonos, tāpēc nebija iespējams to palaist garām. Nemitīgi bija kādas tiešraides, kad vēl eksistēja atsevišķi neatkarīgie mediji. Tāpat pilsētu mikrorajonu kopienās cilvēki savstarpēji ziņoja par notiekošo arī tad, kad vairs nebija interneta.

Kādas bija jūsu sajūtas, izejot ielās kopā ar tādu iedzīvotāju pūli?

Godīgi sakot, ņemot vērā, ka es esmu filologs, daudz lasu un ļoti interesējos par vēsturi un to, kā attīstās dažādi politiski un socioloģiski notikumi, tad es esmu pesimiste. Proti, es jau no sākuma sapratu, ka mēs nespēsim ar ziediem stāties pret tankiem.

Eiropas mediji plaši ziņoja par to, cik pieklājīgi ir mūsu protestētāji, kas lielākoties novelk apavus pirms pakāpties uz soliņa, un neizsit skatlogu stiklus. Un es sapratu, ka tas parāda mūsu cilvēku kultūru un briedumu. Neskatoties uz to, ka viņi ir izauguši Lukašenko režīma laikā, vienlaikus interneta ēra viņus ietekmējusi un protestētāju vidū ir ļoti daudz jaunu pārtikušu jauniešu, īpaši tie, kas strādājuši citās valstīs IT jomā. Viņi var salīdzināt dzīvi dažādās valstīs.

Tieši šie cilvēki mani patīkami pārsteidza, bet es arī sapratu, ka viņiem nav tādas saiknes ar mūsu nacionālo vērtību, ar baltkrievu valodu.

Viņu uzstādījums, manuprāt, bija vispirms dabūt neatkarību un ar valodu pēc tam tiksim skaidrībā. Un mūsu rakstnieku kopiena, protams, solidarizējas ar cīņu par neatkarību, bet mēs pagaidām neredzam, kas īsti ir jaunā Baltkrievija, kā mēs dzīvosim, kā ievēlēsim valsts vadītājus, kā attīstīsim mūsu ekonomiku, jo tāda vienota koncepta sabiedrībā nav. Protestos izgāja cilvēki ar sakarsušām sirdīm, un man ļoti žēl daudzos jaunos un skaistos studentus, kas cieta un nokļuva slimnīcās, tas viss ir murgs.

Vai pret jums arī īstenoja kādas represijas?

Es sapratu, ka tad, ja neaizbēgšu no valsts, tad represijas ir neizbēgamas. Diemžēl vienā skaistā dienā es pamanīju jau zināmu mašīnu zem logiem, un tas bija tieši laikā, kad notika izmeklēšana nevalstiskajās organizācijās, ar kurām es sadarbojos, un tās nav saistītas ar politiku, bet gan tikai ar baltkrievu valodas pētniecību un nacionālās vēstures saglabāšanu. Literatūra, kuru arī es biju rediģējusi un kur ir arī mans vārds, tā tika konfiscēta, lai pārbaudītu tajā kādus ekstrēmisma riskus. Un es sapratu, ka agri vai vēlu represijas ir iespējamas.

Bet kā tas notiek? Vai jums bija arī kāda saruna ar kādu no valsts struktūrām vai arī ir tikai tāds kluss mājiens, ka kāds izseko? Kā minējāt par auto zem jūsu logiem.

Kaut kādā brīdī vienkārši uzkrājas noteikts notikumu skaits un tu saproti, ka ir izšķirošs brīdis. Arī izdevniecības, kurā es strādāju, norēķinu konti bija konfiscēti un slēgti jau pusgadu, bet mēs turpinājām strādāt un izdot grāmatas. Bez ārštata darbiem vienlaikus mana pēdējā oficiālā darba vieta bija universitāte Minskā. Es tur biju redaktors, gatavoju mācību grāmatas. Tas ir kas līdzīgs nelielai izdevniecībai universitātes paspārnē. Tieši šajā darbā pēdējais piliens bija tas, ka pēc vēlēšanu protestiem mums pielika jaunu prorektoru, kas atbild par iekšējās kārtības noteikumiem. Viņš ir drošības dienesta darbinieks un seko visām studentu un pasniedzēju darbībām, vēro viņu sociālo tīklu kontus. Tas sākās pērn septembrī kā atbilde protestiem. Tajā laikā kopumā aktīvi mainīja rektorus un es patiesībā biju vienīgais darbinieks, kas runā baltkrievu valodā, un mēdzu valkāt apģērbu nacionālās krāsās. Tas ļoti saniknoja tieši šo režīma prorektoru, kurš regulāri mani sauca uz pārrunām.

Un ko jūs tur pārrunājāt?

Baltkrievu valoda ir viena no mūsu valsts valodām, kāpēc es nedrīkstu tajā runāt? Bet viņš teica, ka man ir kādi nolūki, ka viņi seko līdzi tam, ko es publicēju sociālajos tīklos. Tur bija publicēti arī asāki dzejoļi, un tāpēc uz laiku es slēdzu savus profilus. Viņi man teica, ka man ir kādi opozicionāri nolūki.

Proti, sistēma ir tā atstrādāta, ka viņi mēģina ielīst cilvēka galvā un iestāstīt, ka viņam ir kaut kādi slikti nolūki. "Kāpēc jūs runājat baltkrievu valodā, kas jums ir mugurā un kāpēc jūs vispār domājat?"

Tas skan absurdi, bet es nekad dzīvē nedomāju, ka tas notiks ar mani. Es nekur negrasījos bēgt, bet tad, kad tevi "piespiež pie sienas", tad tas jādara.

Es vienmēr iestājos par tiem studentiem, kas protestē, es aizstāvēju arī mūsu liberālo rektoru, kuru pērn 1. septembrī vienkārši bez brīdinājuma atlaida. Visi pasniedzēji un studenti bija šokā un gāja solidaritātes gājienos. Tas bija haoss, un es neslēpu savu pozīciju šajā situācijā, bet neskatoties uz to man kā labam speciālistam redaktoram vēl uzdeva rediģēt mācību līdzekļus. Tieši materiālu, kas saucās "Baltkrievijas valsts ideoloģija". Šo mācību līdzekli rakstīja viens no kultūras ministriem, kuri šajā laikā mainījās teju ik mēnesi. Tā nebija vēsture vai politoloģija, bet tur bija 400 lapaspušu materiāls, kas pazemoja un kritizēja pilsonisko sabiedrību un arī 20. augusta protestus. Es domāju, ka tas jau ir izdots un studenti to tagad izmanto mācībās. Es to pabeidzu rediģēt šovasar, īsi pirms došanās uz Latviju. Es nedrīkstēju aiziet no darba, kamēr nepabeidzu rediģēšanu, viņi mani nelaida prom.

Es tik ļoti biju nogurusi no bailēm, ka es ar viņiem sāku strīdēties. Es izsvītroju klasiskās padomju propagandas vietas, kur bija teikts, ka visi protestētāji ir fašisti un viņu prātus ir aizmiglojuši pūstošie rietumi.

Taču arī ne visu man izdevās izņemt no šī materiāla. Studentiem dažās fakultātēs ir arī pārbaudes darbi šajā obligātajā priekšmetā. Piemēram, mūsu universitāte saistīta ar kultūru un mākslām. Pat mūzikas studentiem tas ir obligāts kurss. Arī ārvalstu studentiem jāapgūst Baltkrievijas valsts ideoloģija. Es vienkārši sapratu, ka es vairs negribu šajā visā piedalīties, jo kaut kādu laiku savā dzīvē es ar savu darbu varēju palīdzēt saglabāt baltkrievu valodu, bet te izjūk izdevniecības, redakcijas, un neatkarīgiem žurnālistiem, rakstniekiem vairs nav kur publicēties, izņemot internetu. Nu, viss kā ar izkapti ir izpļauts un nav kur likties.

Kā jūs pieņēmāt lēmumu, ka patvērumu meklēsiet tieši Latvijā?

Tas bija emocionāls lēmums, jo es ļoti mīlu Latviju. Tā kā es zinu vairākas valodas, tostarp poļu, mani paziņas ļoti brīnījās, kāpēc es dodos tieši uz Latviju. Es mīlu arī Poliju, kur tagad ir ļoti daudz baltkrievu bēgļu, bet es nevaru izskaidrot to saikni ar Latviju, ar skaistiem, gudriem cilvēkiem, ar jūru un dabu šeit.

Latvieši mūs saprot, jo ir izgājuši šo ceļu līdz brīvībai. Tāpat man šeit jau ir draugi no senākiem laikiem, tieši latvieši, tāpēc es nebraucu uz dullo.

Tiesa, man bija arī grūti pieņemt to, ka ir par 99% skaidrs, ka es vairs mājās neatgriezīšos. Turklāt, domājot par darba iespējām, es visu dzīvi rakstu tieši baltkrievu valodā un arī 90% grāmatu, kurām esmu bijusi redaktore, ir baltkrievu valodā. Es domāju baltkrievu valodā. Lai arī cik "patosaini" tas neizklausītos, mans dzīves mērķis bija izglābt šo valodu. Un tagad es saprotu, ka es, protams, kaut ko vēl varu šajā jomā strādāt, bet dzīve pilnīgi sākas no jauna. To bija grūti pieņemt.

Daudzi citi baltkrievu bēgļi man stāstīja, ka tuvākajā laikā es nevarēšu gulēt, bet arī Baltkrievijā pēdējos mēnešus es negulēju, jo tas ir liels stress, kad gaidi un baidies no zvana pie durvīm. Šīs bailes tagad ir pazudušus, bet ir milzu ilgas pēc mājām, kuras agrāk nevarēju saprast. To var apjaust, tikai nonākot šādā situācijā, kad katru nakti sapnī redzi kaut kādus priekšmetus savā dzīvoklī, redzi savas pilsētas ielas un tad pamosties un nesaproti, kur esi. Tāpat tur palika visi mani tuvinieki.

Vai jūs varat komunicēt ar savu ģimeni, ar vecākiem?

Man tas ir sarežģīts jautājums, jo mēs slikti komunicējam. Mūsu ģimene sašķēlās dažādu uzskatu dēļ. Vecāki uzskata, ka mums valstī viss ir kārtībā, jo ir stingrā vadītāja roka. Viņi nesaprot, kāpēc es vispār kļuvu par literāti un kāpēc es runāju baltkrievu valodā, ko es darīju jau no agras bērnības. Viņi ir vienkārši padomju cilvēki, kas nekad nav bijuši ārpus Baltkrievijas un nezina, kā dzīvo cilvēki citās vietās, kāda ir kultūra citviet. Es viņus saprotu, bet vienlaikus ir ļoti grūti aprakstīt sajūtas, kad vecāki tev pasaka, lai tu viņiem vairs nezvani. Mēs ilgi vispār nerunājām, bet šonedēļ tieši pirmo reizi sazinājāmies, kopš esmu Latvijā no augusta sākuma. Parunājām ar tēvu, bet neaizskārām politiskās tēmas. Tā ir ideoloģiskā plaisa, kas ir mūsu sabiedrībā. Ir cilvēki, kas izjauc ģimeni, jo nespēj samierināt šos pretējos uzskatus. Es domāju, ka mums, kā pilsoniskajai sabiedrībai ir nepieciešams arī sēsties pie kopējā pārrunu galda un jāveido redzējums, ko mēs darīsim pēc pārmaiņām.

Vai jūs redzat pārmaiņas? Vai jūs redzat galu tam, kas notiek Baltkrievijā?

Es esmu rakstniece, nevis politoloģe, bet šajā jomā esmu pesimiste. Es neticu, ka mēs visos līmeņos varam vienā acumirklī mainīt nācijas domāšanu.

Mūsu mentalitātē diemžēl ir paļaušanās uz lielo brāli, kas pateiks kā darīt, kur strādāt, kā ģērbties un domāt.

Tas ir ļoti iesakņojies mūsu cilvēkos. Atbildības uzņemšanās par savām izvēlēm un nākotni ir vienkārša lieta citiem, bet mūsu sabiedrībai tas ir ļoti sarežģīts jautājums.

Sarunas noslēgumā pastāstiet, kā notiekošais Baltkrievijā ir ietekmējis jūs kā rakstnieci, dzejnieci? Kāda tam ir loma jūsu radošajā darbībā?

Jā, tas ļoti ietekmē. Es esmu autore divām senāk rakstītām dzejas grāmatām baltkrievu valodā. Šīs grāmatas bija tā saucamās konceptuālās dzejas darbi un tie kaut kādā veidā varbūt atdarināja franču sirreālistus un postmodernistus. Tā bija dzeja, šķiet, šauram lasītāju lokam, bet pēdējie divi gadi ļoti izmainīja manu dzīvi. Ja žurnālists racionāli atspoguļo to, kas notiek, tad dzejnieku, pirmkārt, vada sajūtas, un varu droši teikt, ka politiski pasūtīta dzeja nedarbojas, bet, ja tas parādās, kā pārdzīvota pieredze, tikai tad tur būs īstas emocijas, kas atradīs savu lasītāju. Un es tagad daudz rakstu un arī tulkoju, jo man ir savs blogs, kuru varēju atvērt pēc aizbēgšanas un varu brīvi izteikties. Es vienkārši laikam jums nodemonstrēšu, kādas tagad ir manas dzejas rindas. Cik ļoti tās atšķiras no dziļi eksperimentālas un konceptuālas dzejas, nonākot vairāk pie visai sabiedrībai aktuālā...

Vikas Trenas dzejas lasījumu dzirdēsiet augstāk atrodamajā skaņas failā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti