Pēc speciālistu aplēsēm vairāk nekā 5000 Eiropas valstu pilsoņu vai nu ir bijuši vai joprojām atrodas Sīrijā un Irākā. Saasinoties karadarbībai šajā reģionā, daļa no viņiem var mēģināt atgriezties Eiropā jau pavisam drīz. Tādēļ jautājums, ko darīt ar šiem bijušajiem kaujiniekiem, kuri tagad māk apieties ar ieročiem un zina, kā nogalināt, ir ļoti aktuāls.
ES tieslietu komisāre Vera Jurova uzskata, ka risinājumi ir jāmeklē visām valstīm kopā. „Atcerieties, ka uzbrukumu “Thalys” ātrgaitas vilcienā pirms pāris nedēļām pastrādāja vīrietis, kurš tika radikalizēts Spānijas cietumā. Šis vilciens devās maršrutā no Nīderlandes uz Franciju. Un viņš iekāpa Beļģijas stacijā. Šeit parādās skaidra Eiropas dimensija, kas prasa kopīgas atbildes,” piemēru min Jurova.
Vairākās valstīs pēdējā laikā ir pieņemti jauni likumi, kas ļauj veiksmīgāk cīnīties ar terorismu. Nīderlandē tiek arī apsvērta ideja atņemt Sīrijā un Irākā karojošajiem cilvēkiem pilsonību, ja viņiem pie reizes ir arī kādas citas valsts pase. Tomēr apcietināšana nevar būt vienīgais risinājums, uzver ES pretterorisma koordinators Žils de Kiršove.
“Ir jāpatur prātā, ka cilvēkiem, kuri atgriežas Eiropā, rokas var nebūt aptraipītas ar asinīm. Un, ņemot vērā, ka bieži vien mums nav spēcīgu pierādījumu pret šiem cilvēkiem, mums nav daudz citu iespēju, kā piedāvāt rehabilitācijas programmas,” norāda de Kiršove.
„Mēs neatrodamies Sīrijā un, ja cilvēki nav atstājuši pierādījumus elektroniskajā vidē (kas notiek arvien retāk), mēs nevarēsim panākt viņu notiesāšanu vai arī viņiem tiks piespriesti nelieli cietumsodi. Tādēļ rehabilitācijas programmas ir nepieciešamas steidzami,” saka ES pretterorisma koordinators.
Bet šādas programmas pastāv vien dažās valstīs. Viens no veiksmīgākajiem piemēriem līdz šim ir bijis rehabilitācijas centrs Orhūsas pilsētā Dānijā.
Luksemburgas tieslietu ministrs Fēlikss Brazs piebilst, ka cilvēku pievēršanās radikālām idejām visbiežāk ir atbilde uz nespēju atrast sev vietu sabiedrībā. „Eksperti apgalvo, ka
radikalizācija notiek, kad cilvēki jūtas pamesti, aizmirsti un sabiedrības atraidīti. Tā ir savdabīga sacelšanās pret varas iestādēm, kas, pēc šo cilvēku domām, rīkojas negodīgi. Tā var būt arī daļa no sevis meklējumiem, no vēlmes atrast dzīves mērķus, cerības un ideālus pasaulē, kas, viņuprāt, ir zaudējusi morālas vērtības,” saka Brazs.
Tāpat būtiski ir panākt, lai cilvēki islāmistu rokās netiktu pēc savervēšanas cietumos. Līdzšinējā pieredze liecina, ka vervētāji cietumos strādā ar mazām grupām – diviem trim cilvēkiem. Tādēļ cietumnieku radikalizāciju varētu būt grūti pamanīt. Līdz ar to Francija ir ieviesusi plašu ieslodzīto novērošanu. Esot izstrādāta izvērsta pazīmju sistēma, lai darbinieki varētu laicīgi atpazīt gan vervētājus, gan tos, ar kuriem viņi strādā, sacīja Francijas tieslietu ministre Kristiāna Tobira. Viņa arī piebilda, ka cietumos ir noalgoti arābu valodas tulki, lai būtu iespējams laicīgi pārtvert un saprast cietumnieku sūtītās ziņas.
Tomēr statistika liecina, ka salīdzinoši neliela cilvēku daļa tiek radikalizēta cietumos. Lielākā daļa no radikālā islāma piekritējiem parasti ir zināmi drošības iestādēm, vēl pirms viņi nonāk cietumos.
Savus priekšlikumus cīņai ar radikalizāciju pirmdien atbalstīja arī atbildīgā Eiropas Parlamenta komiteja.
