Kāpēc Krievija nesteidz palīdzēt Armēnijai Karabahas konfliktā

Kalnu Karabahas konflikts nonāca karadarbības fāzē 27. septembrī, un gandrīz divas nedēļas Kremļa reakcija bija drīzāk nogaidoša. Moldāvu un britu politikas analītiķi piedāvā izskaidrojumu iemesliem, kāpēc Kremlis nesteidzās dzēst jauno ugunsgrēku Krievijas tiešā tuvumā.

Armēnijas ārlietu ministrs Zograbs Mnakacanjans un Azerbaidžānas ārlietu ministrs Džeihuns Bairamovs ar sava Krievijas kolēģa Sergeja Lavrova starpniecību sestdien panāca vienošanos par uguns pārtraukšanu Kalnu Karabahā uz laiku, kas nepieciešams apmaiņai ar gūstekņiem un kritušajiem. Pamiers stājās spēkā svētdien. (Tiesa, pēc pamiera stāšanās spēkā nepagāja pat stunda, kad abas karojošās puses apsūdzēja viena otru pamiera pārkāpšanā.) Abu konfliktējošo Dienvidkaukāza valstu ārlietu ministri ieradās Maskavā pēc Krievijas prezidenta Vladimira Putina uzaicinājuma. Krievija atkal bija starpniece tai svarīgā reģiona ģeopolitisko problēmu risināšanā. Kopš 90. gadu sākuma Maskavai tā ir ierasta loma. Tomēr pēdējā desmitgadē spēku samērs tur ir mainījies.

Karavīri Kalnu Karabahas reģionā. 2020. gada 27. septembris.

“Maskava veltījusi vairāk nekā desmit gadu, rūpīgi veidojot tādas lielvalsts tēlu, kas greizsirdīgi uzmana, lai pēcpadomju telpā ar to rēķinātos, un kas gan labos, gan sliktos laikos nepamet savus sabiedrotos – lai tas būtu Bašars al Asads Sīrijā, Nikolass Maduro Venecuēlā, Viktors Janukovičs Ukrainā vai Aleksandrs Lukašenko Baltkrievijā. Tomēr Krievijas reakcija uz Kalnu Karabahas konfliktu rada iespaidu par atteikšanos no šiem abiem Krievijas ģeopolitikas principiem,” raksta domnīcas “Eiropas Ārējo attiecību padome” (The European Council on Foreign Relations, ECFR) analītiķis, bijušais Moldovas ārlietu un Eiropas integrācijas ministrs Niku Popesku komentārā ECFR portālā (tas tika publicēts pirms ārlietu ministru sarunām Maskavā).

“Gandrīz trīsdesmit gadu Krievija sevi pozicionējusi kā vadošo spēlētāju Dienvidkaukāzā, reģionālo “spēles noteikumu” veidošanai Kalnu Karabahas konflikta risinājumam [ar Kremli kā starpnieku] bija kritiski svarīga nozīme šī vadošā spēlētāja tēlā, un tas sniedza Krievijai būtiskas ietekmes sviras. (…) Maskavas politika Karabahas jautājumā bija efektīva gandrīz trīs desmitgades. Tomēr ģeopolitiskā situācija Kaukāzā sākusi mainīties,” norāda Lielbritānijas domnīcas “Karaliskais apvienoto dienestu institūts”  (Royal United Services Institute, RUSI) analītiķis Nīls Melvins rakstā, kas vēl pirms ārlietu ministru tikšanās Maskavā publicēts RUSI portālā.

Vai Armēnija sagādājusi vilšanos Krievijai?

“Kāpēc Krievija ir atturējusies izrādīt Armēnijai lielāku atbalstu vismaz diplomātijā, lai gan abas valstis ir Kolektīvās drošības organizācijas dalībnieces? Un kāpēc Krievijas ārpolitiskie paziņojumi par šo karu ir aizvien mazāk kritiski pret Turciju un Azerbaidžānu un mazāk atbalstoši Armēnijai salīdzinājumā ar, piemēram, tādu valstu kā Francija paziņojumiem?” jautā Popesku.

Pēc viņa domām, iemesli ir vairāki. Pēdējos gados Krievija, tāpat kā citas Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) Minskas grupas dalībvalstis Kalnu Karabahas konflikta risināšanai, aizvien vairāk viļas Armēnijā, un tā iemesls ir Armēnijas nepiekāpīgā pozīcija sarunās. 2011. gadā sarunās iesaistītās puses saskaņoja tā dēvētos Madrides principus, atbilstoši kuriem Armēnijai būtu jāatsakās no daļējās kontroles pār septiņiem Azerbaidžānas rajoniem, kas ieskauj Kalnu Karabahu, un jāsāk sarunas par neatzītās republikas statusu. Tomēr, kad bija jāsāk šos principus īstenot, Armēnija saglabāja status quo, turpinot kontrolēt gan Kalnu Karabahu, gan Azerbaidžānas rajonus pie tās.

Visai neitrālā Krievijas reakcija uz jaunāko karadarbības uzliesmojumu starp Armēniju un Azerbaidžānu acīmredzot atspoguļo neapmierinātību ar tās sabiedrotās neelastīgumu sarunās.

Maskavā valda viedoklis, ka pēdējās divās desmitgadēs spēku līdzsvars mainījies par labu Azerbaidžānai. Savukārt Armēnija tā vietā, lai izpildītu saskaņotās un daudzmaz pieņemamās vienošanās nosacījumus, rīkojusies nesaprātīgi un nesamiernieciski. Krievija negrib maksāt šos ģeopolitiskos rēķinus, norāda ECFR analītiķis.

Cits faktors, kas ietekmējis Krievijas reakciju, pēc Popesku domām, ir pašreizējā Armēnijas valdība, kas nāca pie varas pēc plašiem protestiem ielās 2018. gadā, Maskavai tik tikko slēpjot sapīkumu. Neapmierinātība, kuru Kremlim izraisa Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans, droši vien nav galvenais iemesls, kāpēc Krievija nevēlas izlēmīgāk atbalstīt Armēniju, tomēr tas bez šaubām ir svarīgs faktors, uzskata politologs.

Nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu

“Vai Krievija vienkārši stāvēs malā un noskatīsies, kā tās sabiedrotā tiek sakauta? Jā un nē,” raksta Popesku, norādot, ka Maskava acīmredzot cenšas gūt sev vislielāko ģeopolitisko labumu. “Pēc visa spriežot, nogaidot Krievija dod Azerbaidžānai zināmu laiku un telpu, lai tā atgūtu teritorijas, kas juridiski pieder Azerbaidžānai, bet kuras Armēnija kontrolējusi kopš 1994. gada,” piebilst Popesku.

Bet kas notiks ar Armēniju? No Maskavas skatupunkta, Erevānai nav daudz variantu, un tai būs jāpaliek Krievijas sabiedrotajai.

Citas valstis var paust Armēnijai atbalstu, taču Erevāna zina, Krievija ir vienīgā valsts, kas varēs tai nosūtīt palīgā karaspēku. Tādējādi, pat ja Krievija ļaus Azerbaidžānai atgūt dažas teritorijas, Armēnijai būs jāpaliek Krievijas sabiedrotajai, prognozē ECFR autors. 

Tāpat ļoti iespējams, ka Krievija ir iezīmējusi savas sarkanās līnijas gan Azerbaidžānai, gan Turcijai. Viena no šīm līnijām ir tāda, ka starptautiski atzītās Armēnijas robežas pārkāpt nedrīkst. Putins ir paziņojis, ka Krievijas drošības garantijas Armēnijai neattiecas uz Kalnu Karabahu. Taču, ja karš saasinātos un tādēļ kļūtu smagāka humānā situācija Kalnu Karabahā vai arī notiktu liels uzbrukums Armēnijas atzītajām robežām, Krievija būtu spiesta iejaukties. Ja konflikts kļūs par reālu draudu pašai Armēnijai, bet ne tās kontrolei pār teritorijām, kas no starptautisko tiesību viedokļa ir Azerbaidžānas daļa, Maskava rīkosies, ir pārliecināts Popesku.

Azerbaidžānas civiliedzīvotāji pie kara nopostītajām ēkām. 2020. gada 12. oktobris.

“Kaut kādā ziņā Krievija var nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu, piekrītot ierobežotam karam, kurā Azerbaidžāna atgūst daļu teritoriju, taču neapdraud Armēnijas pastāvēšanu. Tas būs liels pakalpojums Azerbaidžānai, bet Maskava nezaudēs Armēniju, jo Armēnijai nav, kur likties. Tomēr šādai nostājai ir arī mīnusi. Dienvidkaukāzā un citur daudzi atcerēsies Krievijas spēlēto teātri, atsakoties palīdzēt sabiedrotajai, tādas lielvalsts kā Turcija iesaistīšanos tiešā militārā darbībā pret šo sabiedroto un Krievijas ārpolitiskos paziņojumus, kas atgādināja to valstu paziņojumus, kurām nav lielu interešu šajā reģionā. Nav tā, ka Krievija šādi rīkojas tāpēc, ka būtu pārāk vāja vai nespētu īstenot stingrāku nostāju pret Turciju un Azerbaidžānu, bet Kalnu Karabahas karš parāda to, kādā mērā Krievija īstermiņa ģeopolitiskā aprēķina dēļ spēj ignorēt senu sabiedroto intereses,” konstatē ECFR autors.

Zobendeja un turku maršs

Turcijas aizvien aktīvākā rīcība met izaicinājumu Krievijai, kas reģionā sen bijis dominējošais spēks, raksta RUSI analītiķis Nīls Melvins.

Krievija tradicionāli uzskatījusi Dienvidkaukāza reģionu par buferi – gan pret nestabilitāti Tuvajos Austrumos, gan pret būtisku Turcijas ietekmi reģionā. Šī iemesla dēļ visā pēcpadomju periodā Krievija uzturēja ciešas attiecības ar Armēniju, kas ir tās svarīga sabiedrotā reģionā. Armēnijā atrodas Krievijas armijas bāze (Gjumri) un aviācijas bāze (Erebuni). 2010. gadā Armēnija un Krievija vienojās pagarināt Krievijas militāro klātbūtni līdz 2044. gadam apmaiņā pret drošības garantijām un mūsdienīga bruņojuma piegādēm Armēnijai par pazeminātām cenām.

Tomēr pēdējos desmit gados Krievija arī veikusi lielas bruņojuma piegādes Azerbaidžānai un izveidojusi ciešus sakarus ar Azerbaidžānas eliti.

Tādējādi, pēc Melvina domām, Krievijas dominēšana reģionā balstījusies spējā sevi pozicionēt kā centrālo spēku, kas balansē starp dažādām pusēm – Maskavai izdevies uzturēt labas attiecības ar Azerbaidžānu, nezaudējot svarīgās saiknes ar Armēniju. Līdztekus tam Krievija centusies turēt Turciju tālāk no reģionālajām lietām, attīstot ar to attiecības, izmantojot dažādus savstarpēji izdevīgus projektus, īpaši enerģētikas jomā. Nevēlēšanās zaudēt šos projektus Turcijai varētu traucēt sev pieprasīt lielāku lomu Dienvidkaukāzā, raksta RUSI komentētājs.

Tomēr pēdējos gados (īpaši saistībā ar konfliktiem Sīrijā un Lībijā) Turcijas reģionālā loma palielinājusies, un tas izraisījis Ankaras tiešu konkurenci ar Maskavu. Turcija cenšas nostiprināt to, ka tai ir nozīmīgāka loma arī Karabahas konfliktā. Pašreizējā krīzē Ankara ne tikai vērā ņemami vairojusi politisko un diplomātisko atbalstu Azerbaidžānai, bet arī palielinājusi militārtehnisko sadarbību, tostarp pārdevusi Azerbaidžānai bezpilota lidaparātus, kopīgi ar Azerbaidžānu rīkojusi militārās mācības un, pēc mediju ziņotā, nosūtījusi tai lojālus Sīrijas kaujiniekus dalībai karadarbībā Kalnu Karabahas konfliktā Azerbaidžānas pusē.

Turcijas prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana jaunās politikas attiecībā uz Kalnu Karabahu nolūks ir marginalizēt “veco” Minskas grupu un nodrošināt sev vietu pie sarunu galda jaunā formātā.

Tur arī tiktu izstrādāts Kalnu Karabahas konflikta noregulēšanas jaunais mehānisms, kas ļautu Turcijai pretendēt uz nozīmīgāku reģionālo lomu. Atbildot uz Krievijas aicinājumu uz pamieru, Erdogans paziņoja, ka Ankara turpinās sniegt Azerbaidžānai “visa veida palīdzību”. Vēl vairāk, viņš arī kritizēja EDSO Minskas grupas līdzpriekšsēdētājas Krieviju, Franciju un ASV par to, ka tās nav spējušas atrisināt seno strīdu par Kalnu Karabahu, un paziņoja, ka pašreizējais Karabahas konflikts ir daļa no plašākas krīzes, kas sākās ar Krimas okupāciju, raksta Melvins.

Pēc britu eksperta domām, šie Turcijas centieni iegūt ietekmi reģionā pārsteiguši Krieviju nesagatavotu. Kremlim nācās visiem spēkiem meklēt vēra ņemamu atbildi. Reģionālās drošības mainīgā dinamika saistībā ar Kalnu Karabahas konfliktu tagad met tiešu izaicinājumu Krievijas pozīcijām reģionā.

Maskava varētu pieņemt Turciju kā līdztiesīgu partneri jaunā reģionālā noregulējumā. Bet tādā gadījumā pa pēdām Lībijai un Sīrijai Dienvidkaukāzs droši vien kļūtu par vēl vienu Krievijas un Turcijas netiešas sāncensības zonu, un tas var vēl vairāk destabilizēt šo reģionu.

Visas Putina valdīšanas centrālais pīlārs bijis pretenzijas uz to, ka nevienai citai valstij, izņemot Krieviju, nav tiesību iejaukties drošības politikā bijušajās padomju teritorijās. Pašlaik Maskava sliecas izmantot pārbaudītu taktiku, parādot sevi kā starpnieci, kurai ir izveidotas labas attiecības ar abām pusēm, un kas gaida karadarbības pieklusumu, lai varētu nospēlēt savu tradicionālo lomu.

“Tomēr, tā kā Turcijas atbalsta dēļ mazinās Krievijas iespējas ietekmēt Azerbaidžānu, ir risks, ka konflikts var izvērsties par pilna apjoma reģionālo karu, un tas galu galā var radīt jautājumu par to, cik lielā mērā Krievija vēlas pildīt apņemšanos garantēt Armēnijas drošību un atteikties no savas deklarētās līdzsvarojošās pozīcijas, pretējā gadījumā riskējot zaudēt reģionālās drošības garanta autoritāti. Aizvien vairāk Maskavas tradicionālā politika nespēj tai nodrošināt vadošo lomu reģionā, un Kremlis savā postpadomju politikā Dienvidkaukāzā ir nonācis stratēģiskās krustcelēs,” rezumē RUSI eksperts.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt