Analītiķis: Par Kalnu Karabahu notiek «salami karš»

Azerbaidžāna un Armēnija pāriet no divdesmit gadu ilgās “iesaldētā konflikta” noregulēšanas uz karu laikmetu, izmantojot “salami taktiku”, tā Kalnu Karabahas konflikta norisi prognozē domnīcas “Eiropas Ārējo attiecību padome” (The European Council on Foreign Relations, ECFR) analītiķis, bijušais Moldovas ārlietu un Eiropas integrācijas ministrs Niku Popesku.

"Kalnu Karabaha uzliesmojusi. Atkal. Viens no visvairāk aizmirstajiem pēcpadomju kariem atgādina par savu pastāvēšanu. Pēdējos sešos gados sadursmju (un līdz ar to nogalināto) skaits starp Armēniju un Azerbaidžānu šī strīdus reģiona dēļ pieaudzis eksponenciāli," konstatē Popesku.

"Dažas no šīm sadursmēm – piemēram, 2016. gadā vai pašlaik notiekošās – pārvērtušās miniatūros karos, kas ilgst dažas dienas un noved pie upuriem, kas skaitāmi simtos. Viens no miniatūro karu satraucošākajiem aspektiem ir tāds, ka tie liecina par lēnu, taču nenovēršamu jaunu Armēnijas un Azerbaidžānas naidīgo attiecību ēru," norāda analītiķis.

Viņš salīdzina šo procesu ar salami sagriešanu šķēlītēs – šo "mazo" karu nolūks ir iegūt diplomātiskas piekāpšanās vai arī atņemt vai atgūt teritorijas gabaliņu pa gabaliņam, nevis doties lielā frontālā uzbrukumā.

Saasinājuma vēsture

Līdz ar konfliktiem Abhāzijā, Dienvidosetijā un Piedņestrā konfrontācija Kalnu Karabahas dēļ gandrīz trīs desmitgades bijusi daļa no konfliktiem pēcpadomju telpā, kas kļūdaini tiek dēvēti par iesaldētiem, raksta autors.

Kopš trauslās pamiera vienošanās parakstīšanas 1994. gadā Armēnija faktiski kontrolējusi ne tikai Kalnu Karabahu (starptautiski atzītu Azerbaidžānas teritoriju, kurā dzīvo galvenokārt armēņi), bet arī septiņus  līdzās esošos Azerbaidžānas rajonus, kurus Armēnija pārvērtusi par pamatīgi militarizētu buferzonu Kalnu Karabahas aizsardzībai. Lielākajā daļā šī perioda sarunas par Kalnu Karabahas statusu un par okupēto teritoriju atdošanu Azerbaidžānai praktiski atradušās strupceļā.

Azerbaidžāna, kuru nokaitinājis tas, ka sarunas velkas gadiem ilgi, aizvien biežāk izmanto militārās operācijas, lai tiktu sadzirdēta. Lielāko daļu šī gadsimta pirmās desmitgades, kad pieauga tās ieņēmumi no naftas eksporta, Azerbaidžāna atjaunoja savu bruņojumu. Stratēģijas nolūks bija mainīt spēku samēru un sagraut "iesaldēto" status quo. Azerbaidžāna  atklāti paziņojusi, ka tai ir tiesības atgūt savas teritorijas militārā ceļā, ja sarunas cietīs neveiksmi. Sarunas ir neveiksmīgas jau vairāk nekā divas desmitgades, norāda autors.

Tomēr Azerbaidžānas stratēģija neparedz sākt lielu karu ar neparedzamu iznākumu. Vēl viena sakāve Azerbaidžānas valdošajam klanam būtu liktenīga.

Drīzāk Azerbaidžāna šķiet noskaņota sarīkot nelielu “salami karu” sēriju. Tādējādi biežāki un intensīvāki konflikta uzliesmojumi šķiet neizbēgami, uzskata Popesku.

Kāpēc Baku to vajag

"Viens no šo karu mērķiem ir atgūt vismaz daļu teritorijas – kādu pakalnu, kādu ciemu. To var demonstrēt Azerbaidžānas sabiedrībai. Otrs mērķis ir palielināt spiedienu uz Armēniju – pat ja militārās operācijas teritorijas atgūšanai cieš neveiksmi –, padarot situāciju neērtu Armēnijas līderiem un tādējādi panākot piekāpšanās pie sarunu galda," Azerbaidžānas vadības motīvus skaidro ECFR analītiķis.

Pēc viņa domām, starptautiskajai sabiedrībai ir maz iespēju to ietekmēt, ja vien tā nepāriet no godīgas starpniecības priekšlikumiem uz agresīvākiem pūliņiem kompromisa starp Armēniju un Azerbaidžānu panākšanai, kas nozīmētu diplomātisku un pat ekonomisku spiedienu uz abām pusēm.

Armēnijas un Azerbaidžānas pozīcijas ir tik stingras, ka starptautiskajai sabiedrībai ir maz praktisku iespēju tās mainīt. Un, lai gan reģiona lielvalstis negrib karu starp šīm abām valstīm, tās diez vai izveidos kopīgu fronti, kas izdarītu vienlīdz spēcīgu spiedienu uz Armēniju (mēģinot to pārliecināt piekrist kompromisiem sarunās) un uz Azerbaidžānu (cenšoties panākt, lai tās nostāja kļūst mazāk kareivīga).

Šādi konfliktu uzliesmojumi liek citām konflikta risināšanā iesaistītajām pusēm izskatīties vai nu nespējīgām neko panākt, vai arī pārāk agresīvām.

Eiropas Savienība atkal ir nelaimīga, jo saskārusies ar kārtējo konfliktu savā kaimiņreģionā, kurā reti kāds grib dzirdēt, kas sakāms eiropiešiem.

Savienotajām Valstīm varētu būt tikai nedaudz lielāka ietekme, uzskata Popesku.

Ko spēj Krievija

Krievijai, pēc analītiķa domām, situācija ir vēl neērtāka. "Uz papīra" Krievijai ir militāra alianse ar Armēniju. Krievijai tur ir svarīga militārā bāze, un Armēnija ir dalībvalsts Maskavas vadītajā aizsardzības aliansē – Kolektīvās drošības līguma organizācijā (ODKB). Tomēr ODKB garantijas attiecas tikai uz starptautiski atzītajām Armēnijas robežām, un ārpus tām ir gan Kalnu Karabaha, gan citi okupētie Azerbaidžānas rajoni.

Joprojām nav skaidrs, kas notiks ar Krievijas un Armēnijas vienošanos par kolektīvo aizsardzību, ja īstenosies neizbēgamais scenārijs par karu Kalnu Karabahas dēļ un ja karadarbība skars Armēnijas starptautiski atzītās robežas, uz kuru neaizskaramību attiecas ODKB garantijas. Krievija gribētu izvairīties no tā, ka tai būtu jāizvēlas, kurā pusē nostāties.

Maskava ir Armēnijas sabiedrotā, taču tai ir visnotaļ konstruktīvas attiecības ar Azerbaidžānu, kuras tā negrib zaudēt, norāda Popesku.

Pēdējos gados Krievija, iespējams, ir ieguvusi reputāciju, ka tā neatstāj un aizstāv savus sabiedrotos gan politiski, gan militāri – lai tas būtu Sīrijā, Venecuēlā vai Lībijā, konstatē autors.

"Tomēr Armēnijai šis Krievijas kā uzticamas sabiedrotās tēls ir mirāža. Krievija darījusi visu iespējamo, lai izvairītos no nostāšanās kāda pusē konfliktā par Kalnu Karabahu, piegādājot ieročus ne tikai Armēnijai, bet arī Azerbaidžānai, un tādējādi izraisot Armēnijas līderu sašutumu. Tā kā minikari starp Armēniju un Azerbaidžānu kļūst biežāki un intensīvāki, Krievijai turpināt šādu balansēšanu būs aizvien grūtāk. Zināmā mērā paradoksāli (lai gan ne pārsteidzoši), ka Francija daudz atklātāk nekā Krievija kritizē Turciju un Azerbaidžānu par eskalāciju, lai gan Krievija ir Armēnijas militārā sabiedrotā, tāpēc teorētiski tai būtu stingrāk jāiestājas par Armēniju," raksta Popesku.

Ko spēj Turcija

Turcija aktīvi atbalsta Azerbaidžānu. Ziņots, ka Turcija sniegusi atbalstu Azerbaidžānas bruņotajiem spēkiem. Dzirdēts arī, ka Armēnijai palīdz pret Turciju karojošie kurdu kaujinieki no grupējuma "Kurdistānas strādnieku partija" (PKK), savukārt Turcijas atbalstītie kaujinieki no Sīrijas un Lībijas tiek sūtīti palīgā Azerbaidžānas armijai. Turcija arvien aktīvāk demonstrē muskuļus karā Sīrijā, konfliktā Lībijā un teritoriālajos strīdos Vidusjūras austrumos. Tomēr nav skaidrs, cik frontēs šī valsts patiešām grib cīnīties – militāri vai diplomātiski, norāda analītiķis. 

Pēc viņa domām, maz iespējams, ka cikliskais Kalnu Karabahas konflikts beigsies.

Pašreizējā strupceļa nodarītais kaitējums nav tāds, lai piespiestu Armēniju vai Azerbaidžānu meklēt kompromisu.

Citas valstis nespēj panākt, lai abas puses būtiski mainītu savu attieksmi pret konfliktu, vai arī negatavojas to darīt. Un pašreizējais uzliesmojums Kalnu Karabahas konfliktā noteikti nebūs pēdējais.

"Ir gandrīz neizbēgami, ka nākamajos gados starp Armēniju un Azerbaidžānu notiks vēl citi "ierobežotie kari". Šo karu iznākums būs vai nu izmaiņas spēku līdzsvarā, Armēnijai kļūstot ieinteresētākai panākt kompromisu pie sarunu galda, vai arī Azerbaidžānai nespējot panākt piekāpšanos vai sagrābt teritoriju. Un tad abu valstu bruņotie spēki ļaus diplomātiem atgriezties pie tā dēvētā Kalnu Karabahas miera procesa vadības. Bet pirms tam dažos nākamajos gados notiks vēl daži "salami kari"," prognozē autors.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti