Viņš atzina, ka Polijas premjera Donalda Tuska ideja, ka turpmāk gāzi varētu pirkt visa ES kopīgi, nevis katra dalībvalsts atsevišķi, varētu tikt nopietni izskatīta. „Šie notikumi, kas ir saistīti ar Ukrainas, Krievijas un ES attiecībām un kaut kādu lomu varētu spēlēt arī ASV (..) Šāda doma varētu būt reāla un pats mazākais – tā diezgan nopietni tiks apspriesta,” pauž Āboltiņš.
Viņš uzsver, ka Krievijas ekonomika ir ievērojami atkarīga no energoresursu eksporta.
„Pēc dažādām aplēsēm Krievijas atkarība no energoresursu eksporta uz citām valstīm ir starp 25%-50%. Es gan no saviem avotiem esmu secinājis, ka tie varētu būt 35%, un tas ir daudz. Ja vēl paņem klāt visus pārējos resursus, ko Krievija eksportē, tad kopā ar energoresursiem, tad Krievijas dabas resursu eksports veido pat 80%,” klāsta Āboltiņš.
Turklāt aptuveni divas trešdaļas no gāzes eksporta ir tieši uz ES valstīm. Vēl vairāk - visbūtiskāk no Krievijas gāzes importa ir atkarīgas Vācija un Itālija, taču pat šo valstu politiķi ir bijuši pielaidīgi pret domu, ka „gāzes politika” varētu tikt mainīta.
No otras puses, ir izskanējusi doma, ka energoresursu padeve no Krievijas būtu jāierobežo, bet ne jāpārtrauc pilnībā. Ja energoresursu imports uz ES vispār nebūs, tad ES zudīs iespējas ietekmēt Krieviju, un tā kļūtu pilnīgi nekontrolējama. „Labākais risinājums nebūtu marginalizēt Krieviju un izslēgt no gāzes aprites, jo tad Krieviju ar ES nesaistīs pilnīgi nekas (..) Tā kļūtu mazāk ietekmējama no ES puses un tad ES nebūtu nekādu sviru, kā izdarīt spiedienu uz Krieviju,” šādu viedokli, kas arī izskanējis Eiropā, izsaka Āboltiņš.
Viņš atzina, ka izmaiņas enegopolitikā un mazināt ES atkarību no Krievijas var aptuveni triju gadu laikā, kas šajā energopolitikā nav ilgs laiks.
Runas par ES atkarību no Krievijas ar jaunu spēku ir uzvirmojušas pēc Krievijas akcijām Krimā, kā arī Austrumukrainā.
