Eitanāzija Beļģijā tika legalizēta 2002.gadā, un Beļģija kļuva tikai par otro valsti aiz Nīderlandes, kur iedzīvotājiem kļuva iespējams brīvprātīgi šķirties no dzīves ar ārstu palīdzību. Varas iestādes ir izvirzījušas stingrus noteikumus tā dēvētajām slepkavībām aiz žēlastības, nosakot, ka pacientiem ir jābūt pie pilnas apziņas un brīvprātīgi, izsvērti un atkārtoti jāizsaka vēlme mirt. Šī gada sākumā Beļģija izpelnījās asu sabiedrības nosodījumu un protestus par lēmumu atļaut eitanāziju arī neārstējami slimiem bērniem. Pagājušajā gadā vien šādi no dzīves šķīrās 1807 cilvēki, kas ir rekordaugsts skaitlis.
Pēdējā laikā diezgan plašu rezonansi izraisījusi Franka van den Bleekena lieta. Vīrietis jau gandrīz 30 gadus atrodas cietumā, kur izcieš mūža ieslodzījumu par atkārtotām izvarošanām un slepkavību. Šajā laikā viņš cietuma sienas pametis tikai vienreiz - lai apmeklētu mātes bēres. Jau vairāku gadu garumā van den Bleekens ir lūdzis atļaut viņa eitanāzijai, pamatojot savu lēmumu ar neciešamām fiziskām ciešanām. Kā paziņojis notiesātā advokāts, viņa klients vairs nespējot šādi dzīvot un vairs nespējot ciest sāpes. Van den Bleekens pats sevi dēvē par apdraudējumu sabiedrībai un nav lūdzis priekšlaicīgu atbrīvošanu, taču ir sūdzējies par necilvēcīgiem aizturēšanas apstākļiem.
Intervijā beļģu televīzijas sabiedrībai VRT ieslodzītais norādījis, ka par spīti agrākajiem nodarījumiem viņš joprojām ir cilvēks, tāpēc arī eitanāzija tiek lūgta. Lai arī kā primārais variants tika lūgta tieši eitanāzija, van den Bleekens pieļāva iespēju arī tikt pārceltam uz īpašu psihiatriskās aprūpes centru Nīderlandē.
Pēdējo četru gadu laikā Beļģijas Federālā eitanāzijas komisija ir mēģinājusi izpētīt visus iespējamos ārstniecības veidus. Lūgums pārcelt viņu uz ārstēšanu Nīderlandē tika noraidīts, jo šogad arī Beļģijā plānots atvērt līdzīgu ārstniecības iestādi. Taču, tā kā ieslodzītais jau ir saņēmis medicīnisku atzinumu par eitanāzijas iespējamību, Beļģijas tieslietu ministrija ir apstiprinājusi, ka eitanāzija tiks garantēta.
Eitanāzijas piemērošana ir asi kritizēta ne tikai pašā Beļģijā, bet arī aiz tās robežām. Ja vairumā gadījumu sabiedrībai nav iebildumu pret ārstu iejaukšanos, atvieglojot gados ļoti vecu un neārstējami slimu cilvēku mocības, tad vairāki gadījumi izsaukuši neizpratni. Tā, piemēram, plašas diskusijas izsauca Nātana Verhelsta gadījums pagājušā gada oktobrī. Verhelsts bija trasseksuālis, kurš vēlējās šķirties no dzīves pēc vairākām neveiksmīgām dzimuma maiņas operācijām.
Franka van den Bleekena gadījumā kritiķi norāda, ka šis vairs nebūs „žēlsirdības žests”, bet gan likuma savdabīga interpretācija, jo cietumnieks nav neārstējami slims, bet gan cieš pastāvīgas psiholoģiskas sāpes.
Kā norāda BBC, šis gadījums var kalpot arī par kārtējo atgādinājumu Beļģijas varas iestādēm, kuru darbību, nepienācīgi apejoties ar garīgi slimiem cietumniekiem, ne reizi vien ir kritizējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa.
