Anne Aplebauma uz dažām stundām ir iegriezusies Briselē. Viņa ir viesis „Eiropas Demokrātijas fonda” konferencē par to, kā korupcija posta Austrumu partnerības valstis – Ukrainu, Gruziju, Moldovu - un neļauj pēc atbrīvošanās no PSRS tām nostāties uz savām kājām.
„Ja jūs izslēdzat korupciju no topošas demokrātijas apdraudējuma ainas, tad jūs novēršaties no ļoti būtiska, iespējams, izšķirošā elementa,” viņa saka.
Saruna notiek bijušajā Polijas vēstniecībā Briselē ar skatu uz Triumfa arku Piecdesmitgades parkā – teju simboliskā vietā, jo Anne Aplebauma ir ļoti tieši saistīta ar Poliju un vēstures lielākās uzvaras un zaudējumi ir bijuši viņas pētījumu centrālais punkts.
Anne Aplebauma patlaban ir viena no pasaulē vadošajām pētniecēm un respektētākajām balsīm sarunās par Otrā pasaules kara sekām, Staļina noziegumiem, komunismu, represijām, dzelzs priekškaru un demokrātijas attīstību Centrālajā un Austrumeiropā. Dzimusi Vašingtonā ebreju ģimenē, Anne ar izcilību absolvēja Jēlas universitāti, Londonas ekonomikas augstskolu un Oksfordas universitāti un tad kā pazīstamā izdevuma „The Economist” reportiere devās uz Varšavu Polijā, vēlāk kļūstot arī par vairāku citu pasaulē zināmu izdevumu autori un redaktori, tādu kā – „The Spectator”, „The Daily Telegraph”, „The independent”.
Tagad Anne Aplebauma ir arī Polijas pilsone, Polijas bijušā ārlietu ministra Radoslava Šikorska dzīvesbiedre, audzina divus dēlus – Aleksandru un Tadeušu un turpina rakstīt un uzstāties starptautiskos forumos, kā arī vada programmas pētniecības organizācijā „Legatum Insitute” Londonā, kas uzrauga valstis, kuras atbrīvojas no totalitārisma un ir pārejas procesā uz demokrātiju.
Viņa ir vairāku grāmatu autore, no kurām par 2004.gadā izdoto „Gulags. Padomju ieslodzījumu nometņu vēsture” ir saņēmusi prestižo Pulicera balvu.
Anne ir neliela auguma, smalka, enerģiska un ar stingru skatienu, kas, šķietami, negrieztu ceļu nevienam, pat viskorumpētākajam Ukrainas oligarham. Viņa ir priecīga runāt ar Baltijas žurnālistu par tematu, par kuru pati skaļi, publiski runājusi starptautiskajos medijos - par informācijas karu starp Kremli un Eiropas Savienību.
„Eiropas Savienībai ir jāiestājas pret Krievijas propagandu, jo patlaban cieš ne tikai bijušās PSRS teritorijas Centrālajā un Austrumeiropā, bet arī pati Rietumeiropa.”
„Eiropas pašas stāstu par demokrātiju, ekonomikas reformām, izaugsmi tagad apdraud un nomāc Krievijas propagandas vēstījums par pārejas procesa izgāšanos, par Rietumu dekadences postu. Un mēs patiešām tā īsti nemaz neesam sākuši par to domāt, taču tam ir vairāki risinājumi, piemēram, vai tā būtu jau esošo mediju atbalstīšana, piemēram „Radio Brīvā Eiropa” vai „BBC Krievija”, vai arī Eiropas aktīvāka publiskā diplomātija gan Austrumeiropā, gan citur. Sarunas par šo tematu tikai tagad sākas, kas, jāteic, ir diezgan neparasti. Tam visam vajadzēja sākties ja ne pirms gadiem, tad vismaz mēnešiem. Taču svarīgākā lieta ir, ka cilvēki tagad atzīst šo problēmu, proti, ka tā ir problēma gan Austrumu, gan pārējai Eiropai,” norāda pētniece.
Mūsu kaimiņvalsts Igaunija rudenī gatavojas sākt pilnīgi jauna TV kanāla darbību, kas būtu domāts valstī dzīvojošajai krievvalodīgo auditorijai. Anne Aplebauma to novērtē, taču uzskata, ka reakcijai uz Krievijas propagandu ir jābūt visas Eiropas Savienības līmenī:
„Manuprāt, ir jābūt kopīgai visas Eiropas Savienības pieejai, jo Krievijas vēstījums ir vērsts pret visu Eiropas Savienību. Tas nevēršas, piemēram, tikai pret Austriju vai Somiju. Viens no Krievijas svarīgākajiem ārpolitiskajiem mērķiem ir iedragāt un salauzt Eiropas Savienību. Krievija to dara, finansējot eiroskeptiskās partijas, piemēram, Marinas Lepēnas partiju Francijā, kā arī nemitīgi pilinot šo stāstu par Eiropu kā neveiksminieci, par Austrumeiropas valstu nespēju pielāgoties. Eiropas Savienībai beidzot ir jāmostas un tas jāsaprot, pretējā gadījumā tā būs ne tikai problēma igauņiem vai ukraiņiem, bet arī francūžiem, nīderlandiešiem un visiem citiem.”
Anne Aplebauma ir starp tiem ekspertiem un analītiķiem, kas norāda, ka Krievijas un Ukrainas karš nav uzvarams ar ieročiem ne no vienas, ne no otras puses, bet gan ar sarunām, vēlēšanām, saprātīgiem politiķiem, pilsonisko sabiedrību. Taču viņa atbalsta Eiropas Savienības noteiktās sankcijas un uzskata, ka tās nav atceļamas, pirms Krima ir atbrīvota un Austrumu Ukrainā iestājies miers.
„Mūsu sankcijas ir ļoti specifiski un tieši domātas, lai apturētu Krievijas joprojām īstenoto invāziju Krimā un Ukrainas austrumos. Un patiešām, nav pat iemesla par tām pat diskutēt, kamēr invāzija un Krievijas mēģinājumi destabilizēt situāciju nav beigušies. Ja es pareizi atceros, tad Eiropas Savienība sankcijas noteica pēc Krimas okupācijas un pastiprināja pēc aktivitātēm Austrumukrainā, līdz ar to tās ir divas nedalāmas lietas,” skaidro Aplebauma.
Vaicāta par situāciju Baltijā un to, va,i vērojot notikumus Ukrainā un Krievijas agresiju, arī mums ir iemesls bažām, Aplebauma saka, ka jāsāk nopietni ņemt vērā Krievijas draudus: „Apdraudēt Baltijas valstu drošību un aizsardzību ir jau ilgstošs Krievijas ārpolitikas mērķis, sākot ar strīdiem par bronzas zaldātu Igaunijā un tamlīdzīgi. Ukrainas situācija gan ir parādījusi, ka pirmo reizi kopš Aukstā kara Krievija šiem draudiem ir gatava pievienot jaunu – militāru dimensiju. Un, jā, tas ir mājiens ne tikai Baltijas valstīm, bet visai NATO, sākt ļoti nopietni ņemt vērā Krievijas draudus.”
„Karu nekad nevar izslēgt,” saka pētniece.
Anne Aplebauma turpina strādāt un pētīt valstis, kuras ir pārejas procesā no komunistiskā diktāta uz demokrātiju, un tādēļ seko arī visai saspringtam ceļojumu grafikam. Viņa bieži iesaistās arī sociālo mediju diskusijās, piemēram, tviterī, arī par Eiropas Savienības reakciju uz notiekošo Ukrainā. „Krievijas mērķis te ir skaidrs,” viņa saka, „tā ir ilga un mokoša nestabilitātes, nemieru uguns kurināšana.”
