Uldis Ķezberis: Vācijā dzīvo lielas ebreju un musulmaņu kopienas. Kā notikumi Tuvajos Austrumos ir ietekmējuši attiecības starp šīm kopienām?

Roderihs Kīzeveters: Ņemot vērā mūsu vēsturi, mēs esam stingri apņēmušies aizsargāt ebreju dzīvi Vācijā, kā arī aizsargāt un palīdzēt Izraēlai, kur vien tas ir iespējams saskaņā ar starptautiskajām tiesībām.

Tāpēc nemieri mūsu ielās ir nepieņemami, jo īpaši tad, ja tiek dedzināti Izraēlas karogi vai nodarīti bojājumi ebreju kultūras iestādēm. Mums ir jāpiemēro savi likumi, mums ir stingri likumi. Bet mums ir vajadzīga arī spēcīga policijas klātbūtne tur, kur notiek šie nemieri.

No otras puses, lielākā daļa mūsu sabiedrības atbalsta ciešas attiecības ar Izraēlu, jo labi zina mūsu vēsturi un to, ka iznīcinājām aptuveni sešus miljonus ebreju.

Pēdējās nedēļās Eiropā ir notikušas plašas demonstrācijas palestīniešu atbalstam. Bet vai vietējie musulmaņu līderi ir pietiekami stingri nosodījuši teroristiskā grupējuma "Hamās" asiņaino uzbrukumu Izraēlai?

Es tā nedomāju. Mēs redzam novirzīšanos no temata, vainojot otru pusi, mēs redzam mēģinājumus ievērot viltus neitralitāti, bet es neredzu, ka viņi patiešām norādītu uz "Hamās", kas mēģina iznīcināt Izraēlas tiesības uz pastāvēšanu.

"Hamās" nogalināja mazuļus, mātes, ļoti jaunus cilvēkus un vecus ļaudis. Viņi necīnījās tikai pret izraēliešu karavīriem, viņi mēģināja iznīcināt veselas ģimenes un viņi arī iznīcināja veselas ģimenes. Viņi nolaupīja simtiem Izraēlas un citu valstu pilsoņus.

Viņi vēlas iznīcināt, viņi vēlas vairot bailes, zvērības un teroru, tāpēc mums pret viņiem ir jācīnās un ir cieši jāatbalsta Izraēla.

No otras puses, Izraēlas sabiedrība ir ļoti sašķelta. Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu ir ļaunprātīgi izmantojis parlamentu Knesetu un savu vairākumu, lai sašķeltu iedzīvotājus. Un šajā Izraēlas sabiedrības vienotības vājuma brīdī "Hamās" sāka savu uzbrukumu.

Vai jums ir bažas, ka Izraēlas karš ar "Hamās" var palielināt terorisma uzbrukumu draudus Vācijā un Eiropā?

Mani vairāk uztrauc tas, ka pret Izraēlu varētu sākties karš vairākās frontēs, tostarp iesaistoties Irānai, Libānas grupējumam "Hizbullāh" un palestīniešiem, kuri dzīvo Jordānijā.

Jā, mani satrauc arī teroristu uzbrukumi Eiropā. Mēs vienu jau pieredzējām Beļģijā.

Mūsu drošības iestādes strādā paaugstinātas gatavības režīmā, un mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Mēs nevaram apsolīt, ka Vācijā nenotiks teroristu uzbrukumi.

Kas būtu lielākie ieguvēji no plašāka mēroga kara Tuvajos Austrumos?

Tie, kas vēlas izjaukt noteikumos balstīto starptautisko kārtību un mēģina vājināt vai iznīcināt mūsu sabiedrību vienotību. Jūsu sabiedrība ļoti labi apzinās riskus, jūs zināt, kur dzīvojat. Vācijas sabiedrība ir pieradusi pie 80 gadiem miera un ir aizmirsusi, ka visas iepriekšējās paaudzes piedzīvoja vismaz vienu vai vairākus karus.

Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi, lai mēs Eiropā mācītos no tām valstīm, kuras jau ir mainījušas savu stratēģisko kultūru. Tās ir Baltijas valstis, tās ir Skandināvijas valstis. Un es ticu, ka pēc kara pret Ukrainu un mūsu dzīvesveidu mums būs jauna Eiropa. Es redzu, ka jaunās Eiropas ietekmes centrs pārvirzīsies uz austrumiem, tā būs vairāk vērsta uz aizsardzību, noturīgāka, inovatīvāka un transatlantiskāk noskaņota.

Lielākie ieguvēji no Izraēlas un "Hamās" kara ir Krievija, ilgtermiņā arī Ķīna, bet Tuvajos Austrumos – Irāna. Mēs zinām, ka šīs trīs valstis lieliski sadarbojas, un tas nav mūsu interesēs.

Vai iespējamais karš Tuvajos Austrumos varētu samazināt Rietumu atbalstu Ukrainai, jo mēs jau tagad redzam, ka Rietumu vadošie mediji ir pārvirzījuši savu uzmanību no Ukrainas uz Tuvajiem Austrumiem?

Tās ir manas lielākās bažas. Tāpēc mums ir jāpieprasa no saviem politiskajiem līderiem skaidri orientieri, stratēģiskā komunikācija un tāda attieksme, kas parāda, ka mēs labi apzināmies, no kurienes nāk draudi, un ka mēs apzināmies arī sekas, ja samazināsies ne tikai izpratne, bet arī atbalsts Ukrainai.

Mums ir jānosūta Ukrainai skaidrs signāls, ka mēs stāvam viņu pusē, ka Ukrainai ir jāiestājas NATO, ka viņi aizstāv mūsu brīvību. Un mēs nedrīkstam iekrist Krievijas lamatās, kurās mēs tagad esam Tuvajos Austrumos.

Runājot par karu Ukrainā, kā notikumi frontē varētu attīstīties tuvākajos mēnešos, ziemā?

Diemžēl izskatās, ka mēs atkārtosim pagājušā gada kļūdu. Pagājušā gada kļūda bija tāda, ka Vācija traucēja citām valstīm piegādāt Ukrainai tankus "Leopard" un citus modernus ieročus. Rietumvalstis nesniedza pietiekamu atbalstu Ukrainai tās pretuzbrukumā pērn septembrī. Šis pretuzbrukums apstājās, un Krievijas karaspēks varēja izveidot stiprus nocietinājumus.

Un, ja mēs tagad nesagādāsim, nesaražosim un nenosūtīsim pietiekami daudz bruņojuma Ukrainai, tad tas atkārtosies arī šogad, bet jau ar daudz lielākiem dzīvā spēka zaudējumiem. Tāpēc es nesaprotu Vācijas kanclera Olafa Šolca lēmumu nepiegādāt Ukrainai tālas darbības rādiusa raķetes "Taurus", jo mūsu interesēs būtu, lai Krievijas prezidenta Vladimira Putina varas simbols Krima tiktu pilnībā atbrīvota un atgrieztos Ukrainas kontrolē. Putina liktenis ir piesaistīts Krimai. Ja Krievijai būs jāaizvācas no Krimas, tad Putina režīmam būs beigas.

Manuprāt, dažas valstis, tostarp Vācija, joprojām tic, ka sarunas ar Putinu radīs mazāku kaitējumu nekā Ukrainas uzvara karā. 

Mūsu uzdevums nav palīdzēt Ukrainai aizstāvēt savu suverenitāti un teritoriālo nedalāmību. Mūsu uzdevums ir palīdzēt Ukrainai nonākt tādā pozīcijā, lai tā varētu atbrīvot savu teritoriju un atjaunot savu suverenitāti un teritoriālo nedalāmību.

Tajā pašā laikā mums ir jānodod Krievijai vēstījums, ka tai ir jāiemācās zaudēt. Viņus nesakaus tā kā Vāciju pagājušā gadsimta 40. gados. Bet viņiem ir jāiemācās zaudēt tā, lai viņi atzītu kaimiņvalstu tiesības pastāvēt, to suverenitāti un teritoriālo integritāti. Tādam ir jābūt mērķim. Pretējā gadījumā būs daži miera gadi, bet pēc tam Krievija atkal sāks karu. Jo viņi ir definējuši, ka visām bijušajām padomju republikām ir jābūt Krievijas Federācijas sastāvā, ka visām bijušajām Varšavas pakta valstīm ir jāizstājas no NATO. Tas ir pilnībā nepieņemami.

Vai Vācijas un Rietumeiropas valstu pilsoņi ir gatavi tam, ka karš Ukrainā var turpināties vēl gadiem un tas var būtiski ietekmēt viņu labklājību?

Pirmkārt, mūsu valdības vadītājiem ir jāspēj labāk izskaidrot pašreizējo situāciju iedzīvotājiem. Pagājušajā gadā Vācijas valdība ieguldīja gandrīz 300 miljardus eiro, lai mīkstinātu inflācijas un augsto energoresursu cenu ietekmi uz ekonomiku. Mēs atvēlējām tikai 3 miljardus eiro militārajai palīdzībai Ukrainai.

Vācija joprojām ir ceturtā lielākā ekonomika pasaulē, tās budžets ir 450 miljardi eiro, bet mēs pērn atļāvāmies atvēlēt Ukrainai tikai 3 miljardus eiro.

Kancleram un citiem valdības locekļiem ir jāpaskaidro sabiedrībai, ka šis varētu būt ilgstošs karš.

Kas attiecas uz labklājību, – Vācijas brīvība un demokrātija ir cieši saistīta ar labklājību. Ja nav labklājības, cilvēki jautā, kāpēc mums ir vajadzīga demokrātija. Mums ir aptuveni 25%–30% procenti iedzīvotāju, kas tic spēcīgiem līderiem un Krievijas vēstījumam. Tāpēc mums ir vajadzīga skaidra orientācija, attieksme un stratēģiskā komunikācija no tiem, kas aizstāv noteikumos balstītu kārtību Vācijā.

Un galu galā mums ir jāpārdefinē labklājība. Vai labklājība ir trīs atvaļinājumi gadā, automašīna ar sešu cilindru dzinēju, vai arī labklājība ir darbotiesspējīga, digitalizēta valsts pārvalde, izcili sabiedriskie pakalpojumi, izcils sabiedriskais transports. Vācijā tas tā nav. Ja mēs vēlamies atkal kļūt pievilcīgi ārvalstu investoriem, kuri aiziet no atsevišķām nozarēm, tad mums ir jāveic uzlabojumi par cenu, kas nedaudz samazinās individuālo labklājību, bet uzlabos sabiedrības saliedētību un noturību. Un, ja tā notiks, tad Vācijā atgriezīsies ārvalstu investīcijas un uzlabosies arī individuālā labklājība. Taču individuālā labklājība nevar aizstāt noturību un vēlmi aizstāvēt arī Ukrainas brīvību.

Kā Eiropa var aizsargāt kritiskās infrastruktūras objektus no ļaunprātīgiem uzbrukumiem, kas pēdējā laikā notiek arvien biežāk?

Vispirms mums ir jānoskaidro, kas ir kritiskā infrastruktūra. Tas ir viss, kas palīdz funkcionēt sabiedrībai. Tie ir visa veida cauruļvadi, elektrolīnijas, optiskās šķiedras kabeļi. Mums ir nepieciešamas militārās spējas, lai novērstu apdraudējumus jūras dzelmē, jo īpaši attiecībā uz cauruļvadu, komunikāciju kabeļu aizsardzību.

Bet kritisko infrastruktūru nevar sasaistīt tikai ar iedzīvotāju skaitu kādā noteiktā apvidū. Arī laukos ir kritiskā infrastruktūra. Ja cilvēki manīs, ka atbildīgās iestādes nepievērš uzmanību lauku apvidiem, tad viņi zaudēs ticību valstij.

Lai uzlabotu noturību, Vācijā ir vajadzīga civilā un militārā rezerve, no kuras mēs atteicāmies 2003. gadā. Tas būtu jāapvieno ar obligāto militāro dienestu vai ar spēcīgāku brīvprātīgo militāro dienestu.

Tas arī ļautu cilvēkiem, kuri ierodas no citām valstīm, migrantiem, labāk integrēties. Tāpēc mums ir vajadzīga visaptveroša pieeja. Un mums ir jābūt arī drošības veicinātājam, nevis jāuztver mūsu kaimiņi kā buferzona. Mums ir jābūt spēcīgam balstam mūsu kaimiņiem.