Latvijas Radio korespondente Ukrainā Indra Sprance aicināja Valsts prezidentu uz sarunu, kas ierakstīta Kijivā pāris stundas pēc sestdien notikušā Krievijas dronu uzbrukuma Ukrainas galvaspilsētai.
Indra Sprance: Pirms pāris stundām beidzās kārtējais uzbrukums Ukrainai un tās galvaspilsētai. Ukrainas pretgaisa aizsardzība ir notriekusi vairākus desmitus dronu. Ar kādām sajūtām jūs pavadījāt šīs sešas gaisa trauksmes stundas?
Edgars Rinkēvičs: Tā gluži nebija mana pirmā gaisa trauksme Kijivā. Pagājušogad es kā ārlietu ministrs biju šeit tieši tajā brīdī, kad Krievija uzsāka savu pilna mēroga uzbrukumu naktī no 23. uz 24. februāri. Pēc tam maijā apmeklējot – gan pagājušā, gan šī gada maijā – arī bija gaisa trauksme.
25.11.plkst. 5.10, Kijiva
— Edgars Rinkēvičs (@edgarsrinkevics) November 25, 2023
Foto: Ilmārs Znotiņš pic.twitter.com/56vsUsMJvz
Bet jāsaka, ka esmu manījis – cilvēku attieksme pret drošību ir savādāka. Tā ir kļuvusi daudz nopietnāka. Vairs nav tādu – nu, varbūt, ka tur kaut kā tikšu galā, nav tur ko nakts vidū skriet... Bet protams, mēs sekojām līdzi informācijai sociālajos tīklos, cik nu tur bija iespējams, – kas notiek.
Domāju, ka viena lieta, ko mums būs mācīties… Mums dažreiz varbūt sabiedrībā liekas, ka vajag obligāti būvēt kaut kādas milzīgas bumbu patvertnes. Arī tas, protams, ir svarīgi, bet viesnīcā jau ir pielāgotas pagrabtelpas, tur visur ir norādes.
Es arī jautāju, kā tas notiek citur Kijivā. Jā, vietās, kur ir iespēja, tur tiek veidotas vai arī tiek atjaunotas padomju laika patvertnes. Protams, Kijivā ir metro, kas ir diezgan liels atspaids, bet daudzviet tas ir iztīrīts pagrabs, vienkārši pielāgotas telpas.
Latvija jau ir atbalstījusi Černihivas apgabalu ar pieciem miljoniem eiro. Vai un kādā apmērā šis atbalsts varētu turpināties?
Šobrīd mūsu Saeima izskata nākamā gada budžetu. Tur ir arī iekļauti vēl pieci miljoni eiro. Manuprāt, tas, ko mēs darām, ir pareizi, jo mēs kā neliela valsts koncentrējamies uz vienu reģionu, uz vienu apgabalu.
Tur arī var novērtēt, kas ir reāli izdarīts: sieviešu atbalsta centrs, moduļu mājas, arī atbalsts ar būvmateriāliem, lai cilvēki varētu salabot savas nopostītās mājas.
Nākamajā gadā tas, protams, būs vēl valdībai jālemj konkrēta plāna ietvaros, kā sadalīt to naudu, bet, kā mani informēja kolēģi no Ārlietu ministrijas, – šis atbalsts turpināsies skolu sakārtošanā.
Mēs vakar arī nedaudz runājām ar militārās administrācijas vadītāju Černihivas apgabalā par viņu prioritātēm – tur ir arī bērnu slimnīca, tur ir energo infrastruktūra. Tajā brīdī, kad būs gala lēmums no Saeimas par to, ka budžetā ir šī nauda, tad arī varēs jau precīzāk to sadalīt kopā ar ukraiņu kolēģiem.
Jūs vakar un šodien arī turpināt tikties ar augsta līmeņa Ukrainas amatpersonām. Kas ir tās vajadzības vēl, ko Ukraina gribētu, kas ir tie jautājumi, kur Latvija vēl varētu iesaistīties un palīdzēt?
Eiropas līmeņa jautājumi. Tātad ES makroekonomiskā palīdzība 50 miljardu eiro apmērā. Latvija kā Eiropas Savienības dalībvalsts ir ar savu balsi un iespēju runāt.
Es pats runāju pagājušā nedēļā gan ar Eiropas Komisijas preizdenti Urzulu fon der Leienu, gan ar viceprezidentu Valdi Dombrovski. Jā, tur nav tik vienkārši, tur ir gan politiskas, gan zināmas birokrātiskas problēmas. Tam jābūt dalībvalstu vienprātīgam lēmumam.
Otra lieta, protams, uzsākt sarunas par pievienošanos Eiropas Savienībai. Ukrainai ir kandidātvalsts statuss, bet šobrīd ir svarīgi, lai sāktos formālais sarunu process. Un tad jau arī tehniskā palīdzība.
Divpusējo attiecību jomā – neapšaubāmi rekontrukcija. Tā pati Černihiva. Es esmu saņēmis lielu paldies. Tāpat arī militārā palīdzība, konkrēti jautājumi, kas skar starptautisko atbalstu, tribunāls.
Mēs ar Ukrainas premjeru runājām par šobrīd sankcionēto, bet ne konfiscēto Krievijas finanšu līdzekļu novirzīšanu Ukrainai. Latvija šajā jautājumā ir atbalstoša. Bet problēma ir, lai to izdarītu, jābūt kopējam Eiropas Savienības lēmumam. Šobrīd es neredzu tam lielu apetīti. Jāsaka godīgi – es neredzu.
Vai Latvijai šī apetīte ir?
Latvijai ir. Latvija šo apetīti redz kopējā Eiropas Savienības lēmuma ietvarā.
Kopējā lēmuma ietvarā, bet iekšēji valsts iekšienē mēs jau arī neesam līdz galam šos pasākumus veikuši.
Es šobrīd pagaidām neredzu nevienu ES dalībvalsti, kas individuāli to būtu lēmusi. Ir bijusi Igaunija, kas saka – mēs to darīsim, bet… Kad tu runā ar juristiem, kad tu runā ar kolēģiem no ministrijām – es to labi atceros no sava iepriekšējā darba, tad tomēr daudzas lietas atduras pret to, ka šis nav konfiscēts, šis ir sankcionēts. Un sankcionēts tas ir ar Eiropas Savienības, ne Latvijas lēmumu.
Tātad faktiski, lai šos līdzekļus novirzītu, juridiski korektais ceļš, lai pēc tam izvairītos no neparedzētām tiesvedībām ne jau Latvijas tiesās, bet ES tiesās, viskorektāk, ko es esmu dzirdējis no speciālistiem, būtu iet šo kopējo ES ceļu. Tad tas jau ir vienots lēmums, vienoti aizstāvams ļoti skaidri paredzamā Eiropas Savienības tiesvedībā.
Ukraina ļoti gaida oficiālo uzaicinājumu sākt iestāšanās sarunas ar Eiropas Savienību. Kā jūs to saredzat – vai decembrī Ukraina to varētu saņemt?
Es varu pateikt tikai vienu. Esmu par šo runājis ar mūsu Ministru prezidenti, kas pārstāv Latviju Eiropadomē. Zinu, ka mēs izdarīsim visu, lai tā notiktu. Es paredzu drāmu, bet ļoti ceru, ka šis lēmums būs.
Zinu arī, ka būs diezgan nopietnas diskusijas par to, kāda ir ES paplašināšanās politika Balkānos. Tur arī gaida kaut kādu progresu. Es teiktu, ka ES interesēs ir skaidrs signāls par sarunu sākšanu ar Ukrainu un neaizmirsīsim arī Moldovu.
Un tomēr arī skaidrs signāls par to, ka arī ir Rietumbalkānu valstis, kas sen izpildījušas kritērijus un ka arī tām ir jādod kaut kāds zināms progress, jādod kaut kāda politiska ziņa, ka arī šis reģions nav aizmirsts.
Ziniet, es negribu šo interviju beigt uz tādas pesimistiskas nots, bet, ja mēs negribam vēl trešo nepatīkamo pārsteigumu – līdzīgi kā tas bija Ukrainā 2022. gadā, līdzīgi kā tas notika tagad Tuvajos Austrumos 2023. gada oktobrī – tad, ja mēs nespēsim noreaģēt Balkānos, es nevaru izslēgt, ka kaut kas ļoti nopietns notiek tajā reģionā.
Mēs esam saņēmuši 101 brīdinājumu no mūsu partneriem ES, kas ir Balkānos. Mēs esam saņēmuši šo brīdinājumu no Balkāniem, mēs neesam pietiekoši daudz parādījuši, ka mēs esam ieinteresēti kā Eiropas Savienība un tur var rasties problēmas, kas patiesībā ietekmēs arī mūs. Tā pati migrācija, tā pati nestabibilitāte. Tāpēc mums ir jādomā, ko piedāvāt arī šim reģionam.
