Ziemas rīts Harkivas apgabalā, Kupjanskas reģiona frontes līnijā atnesis dzestrumu, mitrumu, slapju sniegu, kas miklajā laukā sajaucies dubļos. Ienaidnieks ir tikai dažu kilometru attālumā un aktīvs. 

Savu uzdevumu gaida un saņem karavīri no 57. atsevišķās motorizētās kājnieku brigādes. Haubice gatava tēmējumam. Šāvieni ir spēcīgi. Viens no to uzdevumiem, šeit, austrumu frontē, ir piesegt kājniekus un darīt zināmu pretiniekam, ka aizsardzība ir nomodā. 

"Kad ienaidnieks dodas uzbrukumā, mēs piesedzam kājniekus. Viņi piesedz mūs, mēs – viņus. Un, protams, viss ir atkarīgs no uzdevumiem – ir plānotie, neplānotie.

Svarīgi arī, kā strādā izlūkdienesti. Jo viņi labāk strādā, jo mēs varam darboties precīzāk," stāsta haubices komandieris Valērijs.

Artilērijas vienības komandieris "Kipišs" piebilst: "Šobrīd pie Kupjanskas ir daudz darba, jo ienaidnieks cenšas izlauzties cauri Ukrainas aizsardzībai. Mēs cenšamies viņus atturēt un neļaujam iet tālāk. Vispirms tie ir mūsu kājnieki, un pēc tam mēs ar artilēriju. Pagaidām viss ir labi, cik nu vien iespējams."

Pēc rīta darba haubice uz brīdi paliek mierā – līdz nākamajai komandai. Ieroci piesedz ar zariem un jo ātrāk, jo labāk, jo mēdz atlidot Krievijas izlūkdroni.  

Ziemā, protams, apstākļi ir vēl sarežģītāki – ir auksts, ir dubļi, bet 24 stundas diennaktī ukraiņu karavīri aizsargā savu dzimteni.

"Karavīri mainās pa desmit dienām, dažādi. Tas ir atkarīgs no situācijas smaguma un spriedzes. Puiši, protams, ļoti nogurst. Un īpaši tagad, kad ir smagi laikapstākļi, mēs cenšamies viņus biežāk pamainīt. Saprotiet paši – sals, dubļi, katru reizi skriet kaujā, puišiem tas tiešām ir smagi," nosaka "Kipišs".

Šī 57. artilērijas brigāde ir viena no tām, kurā lielākoties ir ukraiņi, kuri, karam sākoties, mobilizēti vai dzimteni aizstāvēt pieteikušies paši. Retais no viņiem ir profesionāls karavīrs. Gluži kā Aleksandrs, kurš pirms kara bija, kā pats saka, vienkāršs celtnieks, bet tagad viņa uzdevums ir precīzi notēmēt haubici.

"Vienmērība, tā ir ļoti svarīga. Citādi nevar. Vienu reizi tā, otru – tā. Tā nevar! Visam jābūt vienmērīgi precīzi," viņš skaidro.

Aleksandrs saka, ka, līdzībās runājot, pirms kara kā celtnieks būvējis mājas, tagad viņam pa reizei tās nākas nojaukt.

"Es vienkārši cenšos nedomāt. Teiksim tā.

Man tur, laukā, ir ģimene. Galvenais, lai pie viņiem okupanti neienāk. Tāpēc esam te," uzsver Aleksandrs.

Lejā, blindāžās strādā Vitālijs, kura uzdevums ir iedot šāvējiem precīzas koordinātes. Arī viņš pirms kara bija tālu no armijas – strādāja vides reklāmā, noformēja ēku fasādes, veikalus, veidoja telpu interjeru.

"Sākās karš, un nācu palīgā. Bez kādas iepriekšējas pieredzes. Un te jau arī uz vietas visu apguvu. Mans tēvs arī ir te un brālēns. Vienā nodaļā strādājam," atklāj Vitālijs.

"Pirmajās dienās bija tā ne visai, nevarēju saprast, kur esmu nokļuvis, kā būs tālāk. Bet mums ir ļoti labs kolektīvs. Visi draudzīgi. Tagad jau normāla darba diena liekas. Puiši iemācīja to, ko nezināju," stāsta Vitālijs.

Arī Vitālijam, tāpat kā daudziem, gan Ziemassvētkus, gan arī Jauno gadu, iespējams, nāksies sagaidīt ierakumos.

No lādiņa čaulas un priežu zariem, kuros iekārtas konfektes un cigarešu paciņas, izveidota kara lauka eglīte.

"Izdekorējām, lai vismaz kādu svētku sajūtu radītu," nosaka Vitālijs.

Vairāk munīcijas un dronu, un ikviena militārā, finansiālā palīdzība ir tas, kas patlaban vajadzīgs Ukrainas karavīriem, lai nākamos svētkus varētu sagaidīt jau ārpus ierakumiem.

"Tagad visa nākotne ir dronos. Ir labāk mērķtiecīgi dronu palaist, bet tie ziemā biežāk lūst," atzīst Valērijs.

"Kaujas munīcija un jauna tehnika – tas ir tas, kas mums ir vajadzīgs. Tehnika mums nav jauna, gribētos labāku," piebilst "Kipišs".

Otrais gads, nav viegli, karavīri saka, bet skaidrība par to, kādēļ viņi šeit ir, dod spēku.

"Visiem ir grūti. Šis nav pirmais gads, iet jau otrais, visi ir noguruši. Bet cīņas spars ir stiprs. Puiši vēlas aizstāvēt savu dzimteni, savu zemi un neļaus ienaidniekam izlauzties," uzsver "Kipišs".