Cilvēki pamazām atgriežas
Kamjankas ciems izveidojies abpus ceļam, kas ved no Izjumas tālāk uz austrumiem Donbasa virzienā. Rudenīgajā ainavā šur tur pavīd pa apdegušam bruņutehnikas gabalam. Laukos izrautas bedres, te bija smagas kaujas, un no paša ciema pāri palikuši vien baisi māju skeleti.
Kamjanka ir viens no Ukrainas daudzajiem ciemiem, kas faktiski ir sarauts gabalos un kurā vīd postaža, tukšums, gruveši. Ir grūti atšķirt, kas kurā ēkā bijis. No nodedzinātā koka dievnama palikuši vien krusti. Šeit bija skola. Krievijas armija te bija ierīkojusi bāzi. Drupas joprojām pilnas ar okupantu atstātajām mantām, maisā pat dzīvnieku kauli, visur ieroču atliekas.
Jāstaigā uzmanīgi, jo, lai gan ciemā bijuši atmīnētāji, pilnīgas garantijas, ka ceļmalas vai drupas būtu tīras no spridzekļiem, nav.
Un tomēr Kamjankā ir dzīvības cerība. Par to liecina vietām redzamie ar spilgti zilo plēvi apvilktie jumti. Tas ir materiāls, ko atgādājuši brīvprātīgie un kas liecina, ka šajās sētās atkal atgriezušies cilvēki.
Pilnīga apokalipse
LTV filmēšanas grupa ciemā satiek Viktoru Kobecu. Viņš ir viens no tiem aptuveni 40 namsaimniekiem, kuri agrāk blīvi apdzīvotajā ciemā ir atgriezušies par spīti visam.
"Sienas ir nojauktas, starpsienas sagrautas, apkure izlaupīta, nekas nav palicis. Jumta nav, loga nav, vienas drupas stāv. Gaidām palīdzību, bet pagaidām vēl nekas nenotiek. Bet ar saviem spēkiem mēs neko atjaunot nevarēsim."
Viktoram kaimiņos dzīvo Oļeņņiku ģimene – Irina, Sergejs un viņu dēls Maksims. Arī viņi, gluži kā Viktors, frontei nākot tuvāk, no Kamjankas aizbrauca, un atgriezušies atrada pilnīgu postažu.
"Atbraucām, te vairs nekā nebija. Visur vieni mēsli līdz pat durvju priekšai, bikses un zeķes mētājās, tur bija viss, viss, ko tik vien varat iedomāties," stāsta Sergejs.
"Te tiešām bija briesmīgi," piebalso Irina. "Pirmais iespaids bija tāds, ka gribējās pagriezties un bēgt prom. Bet manējie saka: "Ira, pagaidi, soli pa solim," un tā esam izrakušies cauri."
Irina rāda, ka izpostītās mājas durvis pagaidām aizstājuši ar gabalu no Krievijas armijas pamestās ieroču kastes. Istabās vairs maz kas palicis no iepriekšējās iedzīves. Krievijas karavīri te dzīvojuši, laupījuši, postījuši.
To, kas vēl palicis, drēbes un citas lietas, Irina salikusi sētā pamestajās ieroču kastēs, virsū uzrakstījusi vārdus, lai zinātu, kas kuram ir.
"Saprotiet, tikai šausmu filmās var būt kas tāds, pilnīga apokalipse. Vai es varēju kādreiz iedomāties, ka munīcijas kastēs glabāšu savas drēbes?"
Paši tagad apmetušies saimniecības ēkā pāri pagalmam. Brīvprātīgie atnesuši skapīti. Kurina pārvietojamo krāsniņu.
"Rudenī atbraucām, aizvedām uz Izjumu, paslēpām un tagad, kad atgriezāmies, atkal atvedām. Citādi, ko mēs darītu, ar ko apsildītu," par izglābto krāsniņu stāsta Irina.
Jāuzmanās no mīnām
Sergejs visu laiku ir saules brillēs. Sargā acis, jo vācot okupantu atstāto nekārtību, pie mājas vārtiem uzdūrās kasešu bumbai, ko dēvē par "ļepestok" jeb "ziedlapiņu". Šķembas trāpīja acīs, bija vairākas operācijas.
"Nesu ārā veselu kaudzi ar atkritumiem. Pēc tam atbrauca mašīna ar piekabi. Sametām visu iekšā. Kamazam puse piekabes sanāca. Un sāku tur aiz pagalma tīrīt.
Ar instrumentu uzsitu pa zemi, un tur taisni bija tā sauktā "ziedlapiņa". Bumba. Tā sprāga. Divas šķembas trāpīja man acī. Tā lūk..."
Saimnieki arī parāda dzelzs asumus, ko atraduši sētā, ar tādiem Krievijas armija pildījusi šāviņus, kas raidīti uz ciemu.
Mīnas ir visapkārt, bet daļu no dārza viņi tomēr pārbaudījuši un atbrīvojuši. Bites okupanti nav aiztikuši, bet pārējais dārzs cietis. Tur gan šopavasar sēti dārzeņi un tagad ienākušies arī kāposti lielām galvām – vārdā "Agresors".
Irina saka, ka tagad tam pilnīgi cits konteksts, bet šī ir šķirne, ko pazīst viss ciems un kas agrāk bija populāra daudzos dārzos.
"Paša, mūsu kaimiņš bija, tur Ļuba – visi ir prom. Uzlikt mājai krustu un miers, pamest visu? Es tā nevaru. Es esmu savas zemes patriote. Mans tēvs tāds bija, mans dēls tāds ir un vīrs, nu, nevaram mēs tā vienkārši visu atstāt. Kur braukt? Gadu jau dzīvojām Poltavā. Kam mēs esam tur vajadzīgi?"
Nacisti jutās kā "atbrīvotāji"
Sergejs, Irina un Maksims vairs nekur nebrauks un ir gatavi šeit sagaidīt arī ziemu. Šim nolūkam jau sagatavota gan malka, gan ar brīvprātīgo atbalstu sarūpētas saules baterijas un mazi lukturīši, kas arī darbojas ar saules enerģiju, ir ģenerators.
Satiekam viņu kaimiņieni stumjam ratiņus. Viņa nevēlas minēt vārdu, bet pastāsta, ka gan ciema okupāciju, gan nežēlīgās apšaudes ir pārcietusi savas mājas pagrabā.
"Briesmīgi bija, ļoti briesmīgi, īpaši, kad mūs bumboja. Ļoti smagi viss sagrauts, jūs jau redzējāt. Paši uzspridzināja savu ieroču noliktavu. Tur vispār viss uz visām pusēm lidoja. Tiešām briesmīgi bija."
"Vienu dienu viņi atnāca pie manis un sāka savu politinformāciju, ka mēs jūs no nacistiem esam atbrīvojuši un tādā garā. Es viņiem prasu – bet kas ir nacisms, ko jūs tieši saprotat ar nacismu? Un tajā brīdī gar māju nobrauca bruņutransportieris.
Es saku: "Jūs te ar ieročiem esat manā mājā ienākuši, tas nav nacisms?"
Ciemā vēl vairāki cilvēki okupāciju pārdzīvojuši tepat, bet vairāku cilvēku mirstīgās atliekas arī pēcāk atrastas Izjumas mežā.
Ciemā būvē pagaidu medpunktu
Tuvojoties vakaram, arī klusums šeit ciemā kļūst dziļāks. Vai šeit atgriezīsies tāda dzīvība, kāda tā bija pirms kara, šobrīd pateikt nevar neviens.
Tikmēr ciema tālākajā galā visu dienu cītīgi strādā meistaru brigāde no Kijivas un būvē pagaidu medpunktu.
"Mēs jau vairākas šādus medpunktus esam izveidojuši Harkivas apgabalā, plānojam doties uz Mikolajivu un uzstādīt tur līdzīgus pagaidu konteinerus," stāsta meistars Mikola Avramišins.
"Tur iekšā būs divi kabineti, duša, sanitārais mezgls, vieta, kur glabāt medikamentus. Tur būs viss."
Medpunktā būs vieta vismaz vienam ārstam, kas rūpēsies par cilvēkiem, kuri nolēmuši Kamjankā atgriezties un par spīti visām grūtībām pārlaist ziemu.
Kopš no ciema padzīta Krievijas iebrucēju armija, dzīve ir kļuvusi drošāka, bet arī te frontes elpa joprojām ir jūtama un vēl arvien jānoturas cīņā par pilnīgu uzvaru un mieru.
