Biedējošais uzmanības deficīts
Lai arī tas norisinās otrā pasaules malā, skaidrs, ka Izraēlas un "Hamās" karš šobrīd ļoti kaitē Ukrainas cīņai par brīvību.
"Izraēlas un palestīniešu jautājums šobrīd atstāj Ukrainu stipri novārtā. Lielākais jautājums Vašingtonā šobrīd ir Izraēla, Gaza un principā nekas cits.
Tas, ka kaut kad vajadzētu atbalstīt Ukrainu, jā, jā, tas jau ir labi, bet tā nav aktualitāte. Pazūd jautājums, par ko tad vispār ir Ukrainas karš? Risks ir tāds, ka pazūd saprašana, ka šis ir jautājums par to, vai Krievija uzvar, vai Krievija drīkst panākt savas milzum baisās imperiālās ambīcijas Eiropā, vai Krievija drīkst šādi arī turpināt. Par to nav sarunu Vašingtonā," atzina Bērziņa.
Ekspertes Kristīnes Bērziņas rubrika raidierakstā "Drošinātājs"
Drošības politikas eksperte, Māršala fonda pētniece Vašingtonā Kristīne Bērziņa Latvijas Radio raidierakstā "Drošinātājs" ik nedēļu saistībā ar karu Ukrainā izcels gan svarīgākos nedēļas notikumus pasaules un Latvijas kontekstā, gan to, kas varbūt informācijas gūzmā paslīdējis garām, kā arī sniegs komentāru, kāpēc tie ir svarīgi un kādu ietekmi varētu izraisīt.
Šobrīd notiekošais Gazas joslā paņem ārkārtīgi daudz uzmanības. Pēdējo gadu desmitu piemērs ar bezgalīgajiem Tuvo Austrumu kariem parāda to, ka Tuvie Austrumi var aizņemt visu rietumvalstu uzmanību, bet atrisināt šos jautājumus ir bezgalīgi grūti.
"Ko tas nozīmē? Kurš šobrīd ir ieguvējs? Iegūst Krievija, iegūst Ķīna. Šis Izraēlas–Gazas jautājums novērš uzmanību no lieliem, stratēģiskiem draudiem, kuri tiešām var apdraudēt visas pasaules stabilitāti.
Tuvo Austrumu reģiona spēja sevī iesūkt absolūti visu enerģiju un uzmanību ir vienkārši kaut kas šausmīgs. Ir jācīnās šeit, Vašingtonā, un visās galvaspilsētās, ka jāpievērš uzmanība tomēr joprojām ir lielajiem Krievijas jautājumiem," vērtēja Bērziņa.
Šobrīd uzmanības noturēšana un lielās kopbildes nepazaudēšana būs izšķiroša prasme Rietumu politiķiem un politiskajiem spēkiem.
"Protams, tas, kas notika Izraēlā, kas notiek Gazā, ir traģiski. No humanitārā viedokļa tas ir ārkārtīgi svarīgi, bet vai tas ir svarīgāk nekā iespēja, ka Krievija varētu uzvarēt? Nē! Bet tā saruna šobrīd nenotiek," atzina Bērziņa.
Ja nu pie varas nāk Tramps...
ASV prezidenta vēlēšanas plānotas nākamā gada rudenī, bet jau šobrīd daudzus uztrauc jautājums, vai gadījumā, ja tajās pie varas nāk Donalds Tramps, tas nevarētu novest pie ASV spēku atvilkšanas no Eiropas.
"Lielas varbūtības, ka 2025. gada janvārī ASV militārie spēki pēkšņi aizietu no Eiropas, nav, bet vai tas ir absolūti neiespējami – nu, ar Trampu nekad neko nevar zināt.
Ir skaidrs tas, ka Trampam personīgi ļoti nepatīk NATO kā institūcija. Jau tagad skatoties un domājot par iespējamo nākamo komandu, Tramps negrib NATO fanus savā komandā," atzina Bērziņa.
Trampa pirmajā termiņā kļuva skaidrs, ka katras valsts atsevišķās attiecības ar Vašingtonu Trampa administrācijai ir svarīgākas nekā attiecības ar institūcijām, kuras pārstāv valstu kopumu.
"Ja ir iespējams atsevišķām Eiropas valstīm nodrošināt labas attiecības ar Trampu un Trampa komandu, tas varētu būt īpaši svarīgi, bet cik lielu uzmanību Tramps pievērstu Eiropai – tas ir atvērts jautājums," norādīja Bērziņa.
Drošības politikas eksperte piekrita, ka ir iemesls bažīties. Trampa nākšana pie varas nebūtu laba situācijas attīstībai Eiropā.
Visticamāk, tas automātiski nenozīmētu, ka visa ASV palīdzība Eiropai tiktu apturēta, taču Eiropas valstīm ir vairāk jādomā par ieguldīšanu savā aizsardzībā, savā militārajā sfērā.
"Šonedēļ Vācijas aizsardzības ministrs [Boriss] Pistoriuss paziņoja, ka Eiropa, kura bija uzstādījusi mērķi līdz nākamā gada martam saražot miljons artilērijas lādiņus Ukrainai, to neizdarīs laicīgi, ka miljons ir bijis pārāk liels mērķis. Tad jautājums ir – kas notiek ražošanas sektorā, kas notiek aizsardzības industrijā? Finansiālie līdzekļi ir, bet no industrijas puses ražošana vēl nenotiek nepieciešamajā ātrumā. Šobrīd ir vajadzība sasparoties mūsu īpaši bīstamajā pasaulē," vērtēja Bērziņa.
Ražošana militārajā nozarē ir jāattīsta ne tikai tāpēc, ka Tramps varētu nākt pie varas, bet arī tāpēc, ka šajos laikos atstāt tukšas noliktavas vienkārši nav gudri. Katrai Eiropas valstij ir jāiegulda savā aizsardzībā, ir jābūt spējīgai sevi aizsargāt.
Vācija uzņemas atbildību
Viens no Vācijas laikrakstiem šonedēļ ziņojis, ka Vācija apņēmusies dubultot palīdzības apjomus Ukrainai nākamajā gadā no četriem līdz astoņiem miljardiem eiro. Tāpat Vācijas aizsardzības ministrs Pistoriuss paudis, ka viņa jeb Vācijas armijas mērķis ir kļūt par "atturēšanas mugurkaulu".
"Es šo Pistoriusa paziņojumu nesasaistu ar to, kas notiek Vašingtonā, bet drīzāk ar to, kas notiek Eiropā. Ukrainas jautājums visvairāk ir aktuāls tieši Eiropā.
No [Vācijas kanclera Olafa] Šolca jau bija skaistie paziņojumi par to, ka būs laika maiņa, ka būs cita aizsardzības realitāte Vācijā, bet ministrs Pistoriuss ir tas ministrs, kurš tiešām arī sāk kaut ko darīt lietas labā, lai no Eiropas puses parādītu piemēru, kā tiešām var palīdzēt Ukrainai," norādīja Bērziņa.
Tas, ka palīdzība Ukrainai varētu dubultoties, ir ārkārtīgi labas ziņas. Tas liecina, ka Vācija sāk izprast nepieciešamību uzvesties atbildīgi Eiropas drošības jautājumos, nevis vilcināties un sagaidīt, kad kāds cits par to parūpēsies.
"Tas ir jautājums par to, ka problēmas ir baigi tuvu Vācijai, ka Vācija gadu desmitiem ir izvairījusies no iespējas uzņemties lielāku atbildību daudzos globālos jautājumos.
Beidzot Vācija sāk uzvesties tā, kā daudzi jau sen ir gaidījuši, ka Vācija varētu uzvesties visā Eiropā un pasaulē," vērtēja Bērziņa.
