Anatolijs Kucevols: Vēsturiski, es teiktu, Ukraina ir bijusi un joprojām ir viena no lielākajām Eiropas valstīm, kas allaž ir ražojusi lielu daudzumu lauksaimniecības produktu. Un tas tādēļ, ka Ukrainā ir auglīga zeme. Otrā pasaules kara laikā vācu zaldāti un augstākā vadība pat ņēma Ukrainas zemi sev līdzi uz Vāciju, jo tā tiešām bija ļoti auglīga. Pirms Krievijas sāktā kara Ukrainai bija iespaidīga globālā tirgus daļa.
Un visi saprata, ka tas ir ne tikai uzbrukums karavīriem, civiliedzīvotājiem, bet arī pret citām valstīm, bloķējot pārtikas piegādi globālajiem tirgiem, īpaši tām zemēm, kuras ir visievainojamākās.
Pagājušajā gadā, kad Ukraina jau sāka atgūt savas teritorijas, mēs sākām vairāk piestrādāt pie pārtikas produktu eksporta caur Melno jūru un pa rietumu puses ceļiem, jo tas ir nepieciešami globālajam tirgum. Un Ukrainas mērķis bija nevis nopelnīt, bet palīdzēt pasaules pārtikas drošībai atbilstošā līmenī. Pagājušajā gadā 26. novembrī mums bija pirmais pārtikas drošības samits, un šogad tas būs gandrīz tajā pašā datumā – 25. novembrī. Pagājušajā gadā tā bija kā iniciatīva, valstis ziedoja Ukrainai, lai palīdzētu produktus eksportēt, nevis lai nopelnītu, bet lai palīdzētu pabarot Āfrikas zemes.
Ina Strazdiņa: Cik tālu jūs esat ar šo eksportu, jo, cik saprotams, ostās joprojām atrodas liels daudzums graudu, ko nevar izvest?
Pagājušogad un šogad mums ir šī Melnās jūras iniciatīva, kas daudzmaz darbojās, bet ko ik dienu Krievija apdraudēja, uzstādot jaunus un jaunus nosacījumus. Un tad kādā brīdī kļuva skaidrs, ka tas ir jāaptur. Kopā ar partneriem mēs sākām atjaunot kontroli pār Melno jūru. Mēs daļēji to esam izdarījuši. Tiesa, vajadzētu "F16" un "Patriot" sistēmas, lai to varētu kontrolēt labāk. Taču mēs sākām attīstīt eksporta rietumu virzienu, kas izraisīja zināmu spriedzi, jo kaimiņvalstis nebija gatavas lielam eksporta daudzumam, kas neplānoti aizķērās viņu pašu zemē un, viņu redzējumā, radīja problēmas iekšējam tirgum.
Lai nu kā, bet mums izdevās īstenot rietumu eksportu un arī eksportu pa Melno jūru par spīti tam, ka Krievija nemitīgi šos ceļus un infrastruktūru apšaudīja.
Par spīti tam, ka mums ir laba raža, mēs joprojām tirgū nevaram pieturēties pie lētākas cenas loģistikas un šīs spriedzes dēļ. Krievija arī paņēma ļoti daudz Ukrainas graudu no okupētajām teritorijām un joprojām kontrolē labas zemes, kas var dot lielisku ražu. Mēs būtu priecīgi, ja varētu labāk kontrolēt tirgu, pat Baltiju, jo arī šeit turpinās eksports no Krievijas. Un tas ir jautājums šīm privātajām kompānijām, kas palīdz to īstenot. Ja jūs dodat daļu savu ienākumu kādam, kas destabilizē pasaules sistēmu, kāpēc jūs tā darāt? Es negribu izdarīt spiedienu uz kompānijām, bet tām ir jāsaprot, kāda atbildība tām ir. Ne tikai valstīm, bet arī kompānijām.
Baltijas valstis bija starp tām, kas vēlējas palīdzēt, un pat bija mēģinājumi izmantot vairākus ceļus no Ukrainas, ņemot talkā pašreizējo infrastruktūru, taču mēs sapratām, ka varam eksportēt ļoti ierobežotu daudzumu, jo infrastruktūra ir atšķirīga, ir cits sliežu platums.
Tā ir problēma, bet arī iespēja, jo mēs saprotam, – ja vēlamies būt savienoti gan no ekonomikas, gan drošības viedokļa, mums ir jāattīsta kopīga dzelzceļa sistēma un infrastruktūra.
KONTEKSTS:
Ukraina ir viena no pasaulē vadošajām labības piegādātājām, taču pēc Krievijas iebrukuma graudu eksports apstājās. Krievijas īstenotās blokādes dēļ no Ukrainas Melnās jūras ostām mēnešiem nevarēja izbraukt kuģi ar simtiem tūkstošiem tonnu graudu un citiem lauksaimniecības produktiem. Savukārt tas izraisīja pārtikas cenu pieaugumu pasaulē.
Ukrainas graudu eksportu izdevās atsākt tikai 2022. gada jūlijā pēc tam, kad Kijiva un Maskava piekrita ANO un Turcijas izstrādātajai iniciatīvai, kas ļauj kravas kuģiem no Ukrainas ostām netraucēti nokļūt līdz Bosfora šaurumam Turcijā, bet pēc tam doties tālāk.
Taču šogad 17. jūlijā Krievija paziņoja, ka izstājas no vienošanās, kas Ukrainai nodrošināja iespēju turpināt lauksaimniecības produkcijas eksportu no Melnās jūras ostām.
