"ES valstu līderi gatavojas samitam 25.–26.martā, kurā tiks apspriestas attiecības ar Krieviju. Daudzi no šiem līderiem ir pārliecināti, ka Krievija kļūst vājāka. Pēc PSRS sabrukuma būtiska daļa ASV un Eiropas politikas attiecībā pret Maskavu tika balstīta idejā, ka Krievija panīkst un ka ir mierīgi jākontrolē pašreizējā Krievijas ārpolitiskās aktivitātes fāze vai vienkārši jānogaida, kad tā beigsies, neatkarīgi no tā, cik graujoši tas var būt ES un ASV interesēm.
Tādu pieeju dažkārt dēvē par "stratēģisko pacietību", bet nav nekā stratēģiska visas savas politikas balstīšanā determinismā. Ņemot vērā, ka jautājums par Krievijas panīkumu paliek atvērts, vienkārši gaidīt, kad tas iestāsies, būtu netālredzīgi. Eiropas Savienībai jāveido attiecības ar tagadējo Krieviju," norāda Popesku.
Komentārā "Kāpēc ES būtu jābeidz gaidīt Krievijas panīkuma Godo", kas publicēts ECFR portālā, politologs virsrakstā pieminējis īru dramaturga Semjuela Beketa slavenās lugas "Godo gaidot" personāža vārdu – viņu visi gaida, tomēr viņš tā arī neierodas.
IKP un ģeopolitiskās ietekmes nelineārā saistība
ECFR analītiķis norāda, ka, prognozējot Krievijas panīkumu, daudzi ASV un Eiropas pētnieki un politiķi – no amerikāņu politologa Džozefa Naja līdz kādreizējam ASV prezidentam Barakam Obamam — bieži norāda, ka samazinās Krievijas devums pasaules ekonomikā, ka Krievijas iekšzemes kopprodukts (IKP) ir neliels un tas līdzinās Spānijas un Portugāles kopējam IKP, kā arī piemin nelabvēlīgās demogrāfiskās tendences.
Kā apliecinājums tiek minēta arī Krievijas ekonomikas atkarība no dabas resursu eksporta, nespēja cīnīties pret korupciju un daudzas citas valsts iekārtas un tautsaimniecības hroniskās kaites. Tāds domāšanas virziens veido nogaidīšanas politiku, cerot uz to, ka galu galā Maskava atzīs Krievijas panīkuma neizbēgamību, un pēc tam Rietumi varēs ar Maskavu veidot pārdomātu sarunu par turpmākajām attiecībām, raksta Popesku.
Tomēr, kā norāda politologs, ASV un Eiropas politikas veidošana attiecībā pret Krieviju, balstoties šādā idejā, noved politiskajā strupceļā, un tam ir vairāki iemesli.
"Sāksim ar to, ka IKP un citi sociālekonomiskie rādītāji ir tikai viena no valsts spēka dimensijām. Saistība starp IKP un ģeopolitisko ietekmi nekad nemēdz būt lineāra. Vēsturē ir daudz piemēru, kad valstis – vai pat protovalstis – ar mazāk sekmīgu ekonomiku iznīcinājušas bagātākas un tehnoloģiski attīstītākas kaimiņzemes. Romas impērijas sabrukums ir viens no tādiem piemēriem. Mongoļi vairākas reizes iebruka Ķīnā. Irāna nav pati bagātākā valsts Tuvajos Austrumos, bet desmitgadēm ilgi Teherāna vairojusi savu ģeopolitisko ietekmi, un tā bijusi spēcīgāka nekā valstīm ar lielāku IKP. Bet pati Krievija bija nabadzīgāka nekā lielākā daļa Eiropas, kad tās karaspēks 1799. gadā šķērsoja Alpus un pēc uzvaras pār Napoleonu 1815. gadā kazaki Parīzes viesmīļiem iemācīja vārdu "bistro"," ekskursā vēsturē atgādina politologs.
Viņš arī min piemēru no mūsdienām. Pašlaik Turcijai un Šveicei ir vienāds IKP, bet Īrijai IKP ir lielāks nekā Ēģiptei. Tomēr Īrija un Šveice nav vienā līgā ar Turciju un Ēģipti, kad runa ir par ietekmi uz globālajiem un reģionālajiem notikumiem. Popesku norāda, ka tāpēc nevajag uzskatīt Krievijas IKP par faktoru, uz kuru orientējoties varētu prognozēt tās neizbēgamu ģeopolitisku norietu.
Vēl viena problēma, kāda rodas, balstot Rietumu politiku pieņēmumā par Krievijas ģeopolitisko novājināšanos, – pat ja tas notiks, var paiet vairākas desmitgades, pirms tas sāks ietekmēt Kremļa ārpolitikas veidošanu.
"Pēdējā desmitgadē Krievija aizvien aktīvāk īstenojusi naidīgu darbību pret ES un bloka kaimiņvalstīm, kā arī Tuvajos Austrumos un Āfrikā – Serbijā, Bosnijā, Melnkalnē, Lībijā, Sīrijā un pat Centrālāfrikas Republikā. Krievijas stratēģija ir vērsta uz savas ģeopolitiskās ietekmes maksimālu palielināšanu, bieži tieši metot izaicinājumu ES interesēm un ietekmei. Būtu ārkārtīgi bezatbildīgi no jebkuras lielvaras puses vienkārši noskatīties, kā šis process turpinās vēl, teiksim, gadus divdesmit vai trīsdesmit cerībā, ka panīkums liks Krievijai mainīt ārpolitikas kursu," raksta analītiķis.
Eiropas impēriju vēstures projicēšana arī nepalīdz
Pieņēmums par Krievijas panīkumu ir maldinošs arī tādēļ, ka tāda pieeja projicē Eiropas impēriju vēsturi uz Krieviju, norāda Popesku. Vairākumam šo impēriju bija diezgan lineāra attīstības un panīkuma vēsture, pēc kuras sākās ērta pastāvēšana mazas vai vidējas valsts statusā. Austrija, Lielbritānija, Beļģija, Ungārija, Lietuva, Polija, Portugāle, Spānija un Zviedrija ir izgājušas cauri šai impērijas pacēlumu un kritumu lineārajai vēsturei. Bet mēdz būt arī citādi. Daudzas valstis iziet cauri pacēluma un panīkuma cikliem. Ķīnas, Irānas un Krievijas ietekme paplašinājās, sašaurinājās, bet pēc tam atkal paplašinājās uz gadu simtiem vai pat tūkstošiem.
Pēc politologa domām, atmiņai par šiem vēsturiskajiem cikliem ir konkrētas sekas pašreizējās savstarpējās attiecībās starp ES un Krieviju.
To, kas Rietumiem šķiet neatgriezenisks Krievijas panīkums, Maskava uzskata tikai par vienu no vairākiem pagaidu kritumiem, kuru valsts vēsturē bijis daudz. Krievijas līderi domā, ka viņi šo procesu var pagriezt pretējā virzienā.
1918. gadā Krievija zaudēja kontroli pār milzīgām teritorijām (ieskaitot Somiju, Poliju, Baltijas valstis un mūsdienu Moldovu). Tomēr mazāk nekā trīs desmitgadēs Maskava atguva daļu zaudēto teritoriju un paplašināja savu kontroli līdz Berlīnei, Varšavai, Prāgai un Tirānai. Precedenti, kad panīkuma process ticis pagriezts pretējā virzienā, nosaka Kremļa pašreizējo ārpolitiku – un tas var turpināties vismaz pāris tuvākās desmitgades, ir pārliecināts Popesku.
"Patiesību sakot, neviens precīzi nezina, kas gaida Krieviju – panīkums vai atgūšanās. Šī valsts var tādā pašā garā kulties uz priekšu desmitgadēm, radot nopietnu kaitējumu ES interesēm. Daudzas no problēmām, kuras Krievija rada Eiropas Savienībai, īpaši tās, kuras saistītas ar alianses ietekmi Balkānos, Tuvajos Austrumos un Austrumeiropā, pašas no sevis neizzudīs. Eiropas Savienībai būs šīs problēmas jārisina, rīkojoties tā, lai pieaugtu tās spēks un ietekme salīdzinājumā ar Krieviju un citām bloka kaimiņvalstīm, nevis īstenojot stratēģiskās pacietības politiku, kas ir pieklājīgs termins, lai raksturotu stratēģisku bezdarbību," rezumē analītiķis.
