"Mēs visu pavasari gaidījām pretuzbrukumu. Pretuzbrukums sākās, bet milzīgu panākumu diemžēl nav. Krievija ir pamatīgi nostiprinājusies Ukrainas teritorijā, un nav nemaz tik viegli tikt cauri mīnētiem laukiem un atgūt teritoriju ar milzīgu blīkšķi, kā tas bija iepriekš paredzēts. Ir ļoti sīvas, grūtas cīņas.
Visu laiku Ukraina atgūst nedaudz teritorijas – pie Bahmutas, pie Zaporižjas. Notiek panākumi, bet tas nav tāds liels spēriens, ar kuru Krievija būtu atsista atpakaļ savā teritorijā," skaidroja Bērziņa.
Joprojām nav skaidrs, vai līdz ziemas sākumam Ukrainai to vispār izdosies paveikt. Turklāt tieši no rezultātiem kaujas laukā lielā mērā būs atkarīgs, vai Ukrainai nākamgad tiks piešķirts ielūgums pievienoties NATO.
"Ja skatās, kas notika NATO samitā Viļņā, tad bija daudzi, kuri cerēja, ka Ukrainai tiks dots ceļš uz dalību NATO visai ātri vai jau varbūt uzreiz, bet tā nenotika. Samits drīzāk parādīja to, ka Ukrainai uz NATO būs vieglāks ceļš nekā citām valstīm, bet Ukrainu vēl neuzaicinās piedalīties NATO kā dalībvalsti, un tas process tiek atlikts līdz nākamajam gadam," stāstīja Bērziņa.
Nenoliedzami, tas daudzos Ukrainas atbalstītājos radīja vilšanos, jo pavasaris un vasaras sākums nāca ar ļoti labām ziņām un lielu optimismu arī par gaidāmo pretuzbrukumu.
Ekspertes Kristīnes Bērziņas rubrika raidierakstā "Drošinātājs"
Drošības politikas eksperte, Māršala fonda pētniece Vašingtonā Kristīne Bērziņa Latvijas Radio raidierakstā "Drošinātājs" ik nedēļu saistībā ar karu Ukrainā izcels gan svarīgākos nedēļas notikumus pasaules un Latvijas kontekstā, gan to, kas varbūt informācijas gūzmā paslīdējis garām, kā arī sniegs komentāru, kāpēc tie ir svarīgi un kādu ietekmi varētu izraisīt.
"Pārāk optimistiskā pieeja pirms vasaras un pirms Viļņas samita radīja vilšanos. Bija maz ticams, ka Ukraina varētu pievienoties NATO aliansei tieši šajā samitā vai jau šovasar, bet tas, ka par to tika runāts, radīja vilšanos. Pārlieku lielas cerības var nākt Ukrainai savā ziņā par sliktu, pārlieku liels optimisms savā ziņā ir liels risks.
Otra atbilde par to, kādēļ ir vilšanās [par pretuzbrukumu] – ja ir vilšanās no lielajām donorvalstīm, ļoti nopietns jautājums ir, kāpēc Ukrainai netika dots vairāk?" vērtēja Bērziņa.
Viņa uzsvēra, ka Ukrainas kaujas laukā joprojām ārkārtīgi aktuāls jautājums ir gan lidmašīnas, gan raķetes, sevišķi tāla darbības mēroga.
"Par lidmašīnām ir cerība, ka pēc ziemas tās varētu jau būt, bet vai ar dažām lidmašīnām vien varēs mainīt kopbildi uz visas frontes līnijas?" sprieda Bērziņa.
Bez nopietniem gaisa aviācijas spēkiem un pietiekami daudz raķetēm Ukraina savu teritoriju, visticamāk, turpinās atgūt maziem soļiem, maziem gabaliņiem.
"Vašingtonā izskan vilšanās arī par to, ka Ukraina cenšas visā frontes līnijā spiesties uz priekšu, ka nav uzbrukums vienā konkrētā punktā, bet katra pilsētiņa, katrs lauks Ukrainai ir svarīgs. Tāda pieeja visas frontes līnijas garumā būs lēnāka.
Vilšanās ir, vilšanās ir jūtama, un jautājums ir – kādas ir vilšanās ilgtermiņa sekas, ja iet runa par tālāko finansiālo un militāro atbalstu? Būs jāskatās, kā noturēt atbalstu, ja Ukrainai iet grūti," atzina Bērziņa.
Vašingtonā šobrīd ir daļa politiķu, kas uzskata, ka Ukrainai ir ziedots un dots ļoti daudz, bet panākumi nav tādi, kādus tos vēlējās redzēt ASV. Bez lielām uzvarām viņiem ir grūti attaisnot ziedotos miljardus saviem vēlētājiem, sevišķi tagad, kad ASV jau sākusies prezidenta vēlēšanu kampaņa.
"Vienlaikus, cik man zināms, neviena valsts vēl nav metusi plinti krūmos un vēlējusies atbalstīt Krieviju vai kā citādāk mainīt savu politiku. Parādās gan jautājumi par to, vai nevajadzētu ātrāk atgriezties pie diplomātiskā galda, vai nevajadzētu tomēr kaut kā piekāpties diplomātiski. Principā – ja nebūs panākumu kaujas laukā Ukrainai, vai ir vērts cīnīties. Tā nav nevienas valsts oficiālā pozīcija, un tas nozīmē, ka vēl joprojām Ukrainai ir atbalsts, bet varbūt ne gluži tik liels, kā maijā," atzina Bērziņa.
KONTEKSTS:
2022. gada 24. februārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlēja sākt Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija nekādu pierādījumu. Ukraina uzskata, ka Putina patiesais mērķis ir iznīcināt Ukrainas valstiskumu un pakļaut šo teritoriju Maskavas kontrolei.
Plaša ofensīva izgāzās, Ukraina nepadevās, un, saņemot ārvalstu militāro palīdzību, ukraiņu armijai izdevās apturēt iebrucējus un rudenī arī atbrīvot Harkivas apgabalu, atgūt Hersonu, un vasaras sākumā sācies Ukrainas pretuzbrukums.
Pretuzbrukuma gaitu apgrūtina efektīvu uzbrukuma ieroču trūkums, mīnu lauki un Krievijas okupācijas spēku nocietinātās pozīcijas, tomēr Ukrainas armija pamazām virzās uz priekšu.
