Mitrs, drēgns un tumšs. Tāda decembrī ir kara plosītā Limana. Nepilnu 20 kilometru attālumā dun fronte un atbalsojas teju tukšās pilsētas ielās un pagalmos.
Limanā ir grūti atrast māju, kuru nebūtu skārusi raķete vai šāviņš. Kaujas te, Krievijas armijai cenšoties okupēt pilsētu, bijušas ļoti smagas, un joprojām ik pa laikam ir uzlidojumi, bet arī tādos namos un apstākļos cilvēki joprojām turpina dzīvot.
Centrālās apkures nav, un nav arī ūdens, tāpēc ik pa laikam no vientuļajiem, tumšajiem mājokļiem iznāk pa kādam iedzīvotājam ar ūdens pudelēm rokās. Pagalmā ir aka, no kuras var smelt ūdeni gan dzeršanai, gan saimniecībai.
Ūdeni nāk ņemt Jurijs, šodien ar sievu viņi mēģina mazgāt veļu. Ūdeni silda uz elektriskās plītiņas, jo elektrība ir.
"Dzīvojām tur pagrabos. Tagad uz laiku esam atgriezušies dzīvoklī, bet drīz atkal kāpsim pagrabā, jo dzirdat taču, kā dārdina. Pamatīgi dārdina," stāstīja Limanas iedzīvotājs Jurijs.
Viņš arī piebilda, ka saprot – ir bīstami, bet prom aizbraukt nevar, jo nav, kur braukt, un naudas arī nav. Viņš ir pensionārs, un pensija, pārvēršot mūsu naudā, nesasniedzot pat simt eiro mēnesī.
Brīvprātīgie ved humāno palīdzību, ar to var iztikt, Jurijs saka.
"Dzīvojam un pārdzīvosim. Galvenais, lai pilsētu nepārvērš par Bahmutu vai Soledaru. Es kādreiz Bahmutā biju futbola treneris. Strādāju ar maziem bērniem," viņš atcerējās.
Jurijs aiznes uz mājām kārtējo ūdens devu un atgriežas, lai parādītu pagrabu, kurā viņš plāno pārcelties tad, kad, atkal sāks bumbot un degt mājas, viņš saka.
Pagrabi ir Limanas cilvēku glābiņš, tāpat kā no ķieģeļiem saliktās krāsniņas, uz kurām gatavot ēdienu, iznākot no pagraba.
Pagaidām tās vēl apsegtas un aukstas. Kopš pilsētai pieslēgta elektrība, cilvēki mēģina dzīvokļos sildīties ar to vai kurināt pagaidu metāla krāsniņas.
"Pagalmos savesta malka, ko cilvēki varēs ņemt un izmantot kurināšanai savās krāsniņās un sildīties," rādīja Jurijs.
Arī Sergejam mājās ir tikai krāsniņa, bet viņš no sava mitekļa tikpat kā laukā neiziet. Dienas vada kopā ar sievu un ik pa laikam pienāk pie loga uzpīpēt dienišķo cigareti.
"Februārī sākās [apšaudes] un tā līdz pat šai dienai. Sākumā, es teiktu, vēl tā pieticīgāk, bet tad pa visām malām viss kas lidoja. Ar putuplastu aiztaisījām caurumus ciet. Ir kamīns, maza krāsniņa, tā sauktā buržuika. Ir silti, es teiktu," teica Limanas iedzīvotājs Sergejs.
Sergejs karu pats savām acīm no loga skata, atceras, kā drūmākajās dienās mājas degušas, kā šāviņi lidojuši, un ne reizi nav līdz pagrabam nogājis. Viss jau būs labi, viņš saka, viss kaut kad beigsies.
Pacietīgi ziemai gatavojas arī Ludmila Požijanova un Jeļena Torčinska. Ūdens nav, ir tikai elektrība, un to arī pagaidām izmanto, kā var.
"Nu, tā mēs te dzīvojam. Ieslēdzam sildītāju. Un tāds ir katrā istabā," stāstīja Jeļena.
Dārgi gan esot, bet citas iespējas nav. Mazā pagaidu krāsniņa neciešami dūmo, istabā nevar turēt.
"Speciāli pie meitas pārcēlos, lai būtu siltāk. Šur tur ieslēdzām arī sildītājus, bet vienalga bija auksti," piebilda Ludmila.
Gaitenī iznesuši gāzes balonu un uz plīts gatavo ēst. Šī saimniecība ir kopā ar kaimiņiem, jo daudzdzīvokļu namā, kuru arī postījuši šāviņi, viņi palikuši vienīgie.
"Pārmetam krustu, noskaitām lūgšanu un ejam gulēt, ko citu mums darīt," sacīja Ludmila.
Cik tagad no vairāk nekā 20 000 iedzīvotāju Limanā palikuši, ir grūti pateikt. Lai arī retais par ļoti sarežģītajiem apstākļiem sūdzas, nogurums ir milzīgs.
Daudziem zaudētas mājas, arī darbs, jo uzņēmumi iestādes, infrastruktūra izpostīta, atlikusi vienīgi cerība, ka kaut kad šim postam jābeidzas.
"Agrāk bija daudz sliktāk. Patiešām. Tagad puiši mūs, protams, aizstāv, milzīgs viņiem paldies! Mēs tomēr esam zināmā aizsardzībā. Kad es viņus ieraugu, mierīgi varu pa ielu paiet," teica Limanas iedzīvotāja Natālija.
Limanas virziens patlaban ir viens no tiem, kur turpinās liels Krievijas armijas spiediens un Ukrainas armijas pretstāve. Ziemas frontē joprojām jānoturas gan karavīriem, gan saplosītās pilsētas iedzīvotājiem.
