Par to, kāpēc Centrālāzijas valstis ietur neitrālu pozīciju attiecībā uz karu un kāpēc Krievija zaudē ietekmi reģionā, ar Ukrainas vēstnieku Kirgizstānā Žovtenko sarunājās LTV žurnālists Gints Amoliņš.

Žovtenko kā diplomāts iepriekš strādājis arī Latvijā un Lietuvā. Ukrainas vēstnieks Kirgizstānā viņš ir kopš 2019. gada.

Gints Amoliņš: Kādas ir Ukrainas prioritātes, un kā Ukraina veicina savas intereses šeit Kirgizstānā un Centrālāzijā kopumā? Zinām, ka Krievijai šeit ir liela ietekme. Kā jūs strādājat šajā vidē?

Valērijs Žovtenko: Centrālāzija kopumā un konkrēti Kirgizstāna ir nozīmīgs reģions Ukrainai. Un ne tikai Ukrainai, bet arī īpaši globālajiem spēlētājiem. Kā zināms, 2. jūnijā tepat Kirgizstānā, Isikula ezera krastā, notika Eiropas Savienības un Centrālāzijas valstu samits. Eiropadomes priekšsēdētājs Šarls Mišels un piecu Centrālāzijas valstu vadītāji tikās un pārrunāja daudzus jautājumus par Eiropas Savienības sadarbību ar Centrālāziju.

Taču ne tikai Eiropas Savienībai, arī citiem globālajiem spēlētājiem ir liela interese par Centrālāziju un Kirgizstānu. Es teiktu, ka reģions ir kā komunikators starp Lielo Āziju un Lielajiem Rietumiem. Tā tas vēsturiski ir bijis daudzus gadsimtus. Rietumi tirgojās ar Austrumiem tieši caur Centrālāziju. Toreiz to sauca par Zīda ceļu. Tagad apstākļos, kādos esam 21. gadsimtā, daudzi lieli globālie spēlētāji kā Ķīna, Amerikas Savienotās Valstis, Eiropas Savienība, Turcija atkal pievērš lielu uzmanību šim reģionam, kas loģistiski ir ļoti ērts ekonomisko un politisko sadarbības jautājumu attīstībai. Un Ukraina ir šo procesu dalībniece, jo, pirmkārt, Ukrainai ir Centrālāzijas stratēģija par to, kā attīstīt attiecības ar Centrālāziju.

Un, otrkārt, Ukraina, kā zināms, nesen ir kļuvusi par kandidāti dalībai Eiropas Savienībā. Un šajā kontekstā mēs kopā ar Eiropas Savienību virzāmies vienā virzienā.

Piemēram, lielas uzmanības zīme šim reģionam ir fakts, ka nesen uzsākta dzelzceļa būvniecība – Ķīna, Kirgizstāna, Uzbekistāna un tālāk līdz Persijas līcim. Šis ir ļoti perspektīvs projekts Centrālāzijai.

Mums savukārt ir ļoti veiksmīga tirdzniecība ar Kirgizstānu. No 2019. gada, kad sāku šeit strādāt, līdz 2022. gadam, kad sākās noziedzīgā militārā agresija pret Ukrainu, mūsu divpusējās tirdzniecības apgrozījums ar Kirgizstānu pieauga par 40 procentiem. Tas ir milzīgs potenciāls, ievērojams rezultāts.

Tagad diemžēl šie procesi, neteiksim, ka ir apstājušies, bet ir atslābuši. Bet mēs strādājam, lai attīstītu tirdzniecību, un galvenais, mēs strādājam, lai šeit, uz Kirgizstānu, eksportētu Ukrainas tehnoloģijas. Tās šeit bijušas ļoti veiksmīgas, jo Kirgizstānā tiek ražots daudz ekoloģiski tīras lauksaimniecības produkcijas. Un, lai varētu pārdot šos produktus Eiropai, ko viņi vēlas darīt, ir nepieciešamas modernas tehnoloģijas.

Ukrainai ir šīs tehnoloģijas. Tātad kopumā mēs esam optimistiski noskaņoti attiecībā uz mūsu attiecībām ar Kirgizstānu un Centrālāziju. Un domāju, ka pēc mūsu uzvaras pār Krieviju mūsu attiecības attīstīsies vēl daudz intensīvāk un sekmīgāk.

Kāda ir Kirgizstānas nostāja attiecībā uz Krievijas karu Ukrainā? Un kāds ir Kijivas vērtējums par šo pozīciju?

Vēsturiski Kirgizstāna vienmēr ir bijusi atkarīga no Krievijas – tas, lai vispārīgi saprastu. Kopš laika, kad Krievija bija Krievijas impērija, un šī impērija sagrāba Centrālāzijas teritorijas. Kad Krievijas impērija nomainīja savu valsti uz tā saukto Padomju Savienību, šeit pastiprinājās Krievijas Padomju Savienības politiskā ekspansija. Un tas ietekmē Kirgizstānas pozīciju.

Kopš Krievijas agresijas pret Ukrainu sākuma Kirgizstāna, tāpat kā visas pārējās Centrālāzijas valstis, paziņoja par neitrālu pozīciju.

Šo neitralitāti, šajā gadījumā runāju par Kirgizstānu un arī citām valstīm – to galvenokārt nosaka šī atkarība no Krievijas. Piemēram, 70% Kirgizstānas ekonomikas ir atkarīga no Krievijas. Vairāk nekā miljons kirgīzu strādā Krievijā dažādos darbos un sūta šeit naudu savām ģimenēm, lai ģimenei būtu no kā dzīvot.

Tas ir no sešiem miljoniem Kirgizstānas iedzīvotāju.

Nu jau aptuveni septiņiem miljoniem. Bet tomēr – šī ir ļoti spēcīga Krievijas politiskās ietekmes svira Kirgizstānā. Iedomājieties, ja Krievija, pat ne visus, bet desmit procentus Krievijā strādājošo kirgīzu nosūtīt atpakaļ uz Kirgizstānu. Iedomājieties, ka šeit ierastos simt tūkstoši cilvēku, kuriem nebūtu ne darba, ne iztikas. Tā ir ļoti spēcīga ietekme. Un 70% ekonomikas ir atkarīga no Krievijas, un gandrīz 100% no kurināmā materiālu importa. Benzīns, dīzeļdegviela utt.

Tāpēc lielākais, ko viņi izteikumos var darīt, ir deklarēt neitralitāti. Es personīgi nevaru iedomāties, kā var būt neitrāls pret kara noziegumiem, pret masu teroru, ko Krievija veic Ukrainas teritorijā, pret slaktiņiem un masu noziegumiem, ko pastrādā Krievijas bruņotie spēki.

Taču pēdējā laikā ir notikusi manāma pārbīde prom no Krievijas, jo Krievija acīmredzami zaudēs. Stratēģiski Krievija šo karu jau ir zaudējusi.

Tas ir tikai laika jautājums, kad Krievija zaudēs šo karu arī faktiski, kad Krievijas karaspēks pametīs mūsu teritoriju.

Un viņi noteikti pametīs mūsu teritoriju, un sāksies jau pavisam cits process – Krievijas kara noziedznieku sodīšanas process.

Viens no pirmajiem soļiem ir Starptautiskās krimināltiesas paziņojums par Putina izsludināšanu meklēšanā. Tas ir ļoti spēcīgs signāls ikvienam, kas seko līdzi notikumiem. Tāpēc, atgriežoties Kirgizstānā, ir tāda pamazām notiekoša, lēna virzīšanās prom no Krievijas.

Es te paņēmu līdzi un izdrukāju informāciju par šo samitu, kuru pieminēju, kurš 2. jūnijā notika pie Isikula ezera. Tur runāja reģiona prezidenti un Kirgizstānas prezidents, protams, namatēvs.

Viņš arī runāja par starptautiskajiem notikumiem. Es viņu nocitēšu – krieviski, ja drīkst, tas ir no kirgīzu masu medijiem.

"Runājot par starptautiskās drošības jautājumiem, prezidents pieskārās situācijai Ukrainā un aicināja ar vidutāju centieniem un miera iniciatīvām šī kara izbeigšanai," un tālāk viņš teica šādu frāzi – "Kirgizstāna stingri ievēro teritoriālās integritātes, suverenitātes, neiejaukšanās valstu iekšējās lietās principus un iestājas par vispāratzītu starptautisko tiesību principu un normu ievērošanu."

Ziniet, tādas valsts vadītājam, kura pastāvīgi deklarējusi neitralitāti, tas ir drosmīgs paziņojums. Tas ir Šarla Mišela un televīzijas kameru priekšā. Tāpēc domāju, ka šis ceļš turpināsies, jo, atkārtošos – stratēģiski Krievija nepārprotami ir zaudējusi.

Vēsturiski tuvojas beigām Padomju Savienības sabrukšanas process. Tas beidzas ar Krievijas sakāvi šajā karā.

Un tad Ukraina kopā ar visiem partneriem, kas mūs atbalsta, sāks starptautiskās drošības sistēmas rekonstrukciju. Jo esošā starptautiskās drošības sistēma ir parādījusi savu nespēju stāties pretim lielai agresijai. Un tas, kas šobrīd notiek Ukrainas teritorijā, tas ir lielākais karš 21. gadsimtā.

Runājot par karu, ir bijušas ziņas par cilvēkiem no Centrālāzijas, arī Kirgizstānas, kas Krievijā tikuši vervēti vai nu strādāt Ukrainā okupētajās teritorijās, vai arī pievienoties Krievijas bruņotajiem spēkiem, kas karo Ukrainā. Vai tā ir izplatīta problēma, un vai to šeit kaut kā risina?

Es neteiktu, ka tā ir liela problēma. Noteikti ne Ukrainai. Kirgizstānai tas jutīgs jautājums, jo ik pa laikam šeit atgriežas bojāgājušo līķi. Krievija vervē visu Centrālāzijas valstu iedzīvotājus, kas strādā Krievijā. Un tur strādā ne tikai kirgīzi, bet arī uzbeki, tadžiki, kazahi. Krievija cenšas savervēt šos cilvēkus, sūtot viņus karā un nāvē. Viņi to dara. Par to liecina "Vagner" privātās armijas piemērs. Viņi algotņus meklējuši arī cietumos. Taču Kirgizstānas gadījumā tā nav masveida parādība, tie ir tikai atsevišķi gadījumi ik pa laikam.

Starp citu, es gribētu pateikt, ka ir kirgīzi, kas dzīvo Ukrainā, kur dzīvoja pirms šī visa, un kuri tagad karo Ukrainas pusē, kuri ir pievienojušies teritoriālajai aizsardzībai un kuri ir Ukrainas bruņotajos spēkos. Viņi tur dzīvoja, viņi jau bija Ukrainas pilsoņi, un viņi cīnās par savas jaunās dzimtenes brīvību. Tātad, rezumējot, ko gribu teikt – Krievijas valdības cinisms slēpjas tajā, ka tā izmanto visu iespējamo, arī noziedzīgos elementus savā teritorijā, lai viņi dotos nogalināt ukraiņus.

Jo šī kara kopējā paradigma ir iznīcināt ukraiņus kā nāciju un iznīcināt Ukrainu kā valsti. Jo mūsu valsts un mūsu tauta visu laiku atgādina "krievu pasaulei", kurš un no kā ir cēlies. Tieši Kijivas Krievzeme bija tā, kas deva dzīvību Maskavai, kas vēlāk kļuva par Krieviju, nevis otrādi.

Un visi šie bezjēdzīgie, absolūti analfabētiskie paziņojumi, īpaši no Putina, ka Ļeņins izveidoja Ukrainu – tas ir pilnīgs analfabētisms. Pietiekami atcerēties – un ar ko tad Maskavija parakstīja Perejaslavas miera līgumu Perejaslavā 1654. gadā?

Ja turpinām par migrantiem, kurus Krievijā mēģina rekrutēt – Centrālāzijas valstis ir brīdinājušas savus pilsoņus nepiedalīties militārās aktivitātēs okupētajās teritorijās.

Saskaņā ar Kirgizstānas likumiem par piedalīšanos karadarbībā ārpus tās teritorijas ir paredzēts kriminālsods. Bet viens gadījums šeit jau bijis. Vismaz viens, varbūt vairāki. Par to es lasīju medijos. Kirgīzam, kurš karoja Ukrainas teritorijā Krievijas bruņoto spēku pusē, tika piespriests deviņu gadu cietumsods. Šāds gadījums ir bijis.

Kā diplomāts esat strādājis arī Baltijas valstīs. Latvijā ap 2000. gadu Ukrainas vēstniecībā. Vēlāk jūs bijāt Ukrainas vēstnieks Lietuvā, pirms aptuveni desmit gadiem. Tādēļ jums bijusi iespēja savām acīm redzēt, kā attīstījušās Baltijas valstis. Arī mūs pirms un pēc tam, kad pievienojāmies NATO un Eiropas Savienībai. Arī Baltijas un Ukrainas attiecību attīstību šo gadu garumā.

Tie bija mani priecīgākie brīži – strādāt Latvijā un Lietuvā. Pats savām acīm redzēju, kā Rīga svinēja savas dibināšanas 800 gadu jubileju. Biju liecinieks tam, kā Latvija iestājās Eiropas Savienībā. Tad bija daudz darba ar Ārlietu ministriju, jo man bija ļoti interesanta pieredze, kā Latvija izgāja formālo procedūru, lai iestātos Eiropas Savienībā.

Toreiz es domāju, es sapņoju – ļoti gribēju, lai Ukraina arī ļoti ātri seko šīm desmit valstīm, kas tajā gadā pievienojās Eiropas Savienībai.

Un es redzēju, cik priecīgi bija latvieši. Visi, kas tur dzīvo – gan latvieši, gan krievi, gan ukraiņi, visi priecājās par iestāšanos Eiropas Savienībā.

Tad no 2011. līdz 2015. gadam es strādāju Lietuvā un jau redzēju rezultātus. 2000. gadu sākumā Latvijā redzēju tikai iestāšanās procesu, bet jau Lietuvā redzēju rezultātus, kas noticis ar valsti, kas kļuvusi par Eiropas Savienības dalībvalsti.

Un kas bija noticis?

Valsts bija uzplaukusi. Valsts bija kļuvusi daudz attīstītāka un daudz veiksmīgāka nekā pirms, teiksim, 1999. gada. Eiropas Savienība devusi ļoti spēcīgu ieguldījumu visu Baltijas valstu attīstībā - gan Lietuvas, gan Latvijas, gan Igaunijas.

Un es domāju, ka tas mums ir ļoti spēcīgs piemērs, kam mums ir jāseko. Jau minēju, ka esam kandidātvalsts dalībai Eiropas Savienībā. Kā teica mūsu prezidents Zelenskis, mēs ļoti ātri pāriesim no kandidātvalsts statusa uz dalību Eiropas Savienībā. Domāju, ka tas, ko teica prezidents Zelenskis, un arī par NATO, ka mēs ātri noiesim ceļu uz iestāšanos. Jo šajā cīņas laikā pret Krievijas agresiju mēs esam parādījuši, ka esam spējīgi aizsargāt savus partnerus.

Tagad mēs aizsargājam savu teritoriju no Krievijas agresijas. Bet es gribu teikt – ja Ukraina nespētu uzvarēt Krieviju, tad nākamais solis būtu Baltijas valstis.

Jo Krievijā valdošais režīms, kas izauga no VDK (Putins ir no VDK un visa viņa svīta), – viņi nekad nepiedos Baltijas valstīm, kas viņiem lika aiziet no šī reģiona 1990. un 1991. gadā. Viņi to nepiedos.

Baltijas valstis krievu represijas piedzīvoja jau 1940. gadā, kad pēc Molotova – Ribentropa pakta tur ienāca Padomju Savienība. Kad desmitiem tūkstošu latviešu un desmitiem tūkstošu lietuviešu lopu vagonos aizveda uz Sibīriju, un liela daļa no viņiem tur nomira.

Es domāju, ka ne latvieši, ne lietuvieši, ne igauņi nav aizmirsuši šo briesmīgo pieredzi, un tāpēc tagad Latvija, Lietuva, Igaunija tik drosmīgi iestājas pret Krievijas agresiju, tik ļoti palīdz Ukrainai. Un mēs par to esam ļoti pateicīgi.