Tie ir cilvēki, bez kuriem olimpiskās spēles vienkārši nevarētu notikt – ik katrā sportā ir savs tehniskā atbalsta dienests. Biatlona parkā lielā aukstuma dēļ vīriešu stafetes sacensības sākās divas ar pusi stundas agrāk nekā plānots.
Trases sniega meistarus gan tas nespēja pārsteigt, jo
viņi šeit ir kaujas gatavībā 24 stundas diennaktī.
Nacionālā biatlona centra sniega meistars Šingtao Miao stāstīja, ka garākais biatlona trases aplis ir četrus kilometrus garš. Lai to sagatavotu, nepieciešamas aptuveni astoņas stundas. Trasi speciālisti parasti gatavo iepriekšējā vakarā, taču lielā aukstuma dēļ to labāk darīt ir no rīta. "Tad sākam darbu ap četriem vai pieciem rītā. Taču vispār – esam gatavi strādāt jebkurā laikā," teica Miao.
"Mēs skatāmies, kā sportisti reaģē uz sniegu. Uzreiz var redzēt, ja viņiem kaut kas nepatīk. Tad nu centīsimies darīt ko varam, lai viss būtu perfekti," sacīja eksperts.
Savukārt Šingtao darba rezultātu uzmanīgi vēro Frederiko Fontana – itālis, kurš jau septiņus gadus ir ASV biatlona izlases slēpju meistars. Viņa komandas aprūpē ir aptuveni 20 slēpju pāru. Katram no izlases astoņiem sportistiem ir 15 līdz 20 slēpju pāri.
Slēpju meistara darbs nav viegls, jo jāizvērtē dažādi apstākļi.
"Mums jāņem vērā viss – kāds ir sniegs, kāda ir temperatūra, gaisa mitrums un tā tālāk. No tā atkarīgs, kādu vasku izmantosim," teica Fontana.
Viņš atklāja, ka viņam ir īpaša piezīmju grāmatiņa, kurā viņš glabā savus noslēpumus. "Tā ir mana bībele, ar kuru gandrīz vai eju kopā gulēt," teica slēpju meistars.
Fontana atklāja, ka parasti sacensību vietā darbu sāk piecas stundas pirms starta, taču olimpiskā atbildība ir un paliek olimpiskā, tādēļ šeit viņš nereti sastopami pat deviņas stundas pirms sacensību sākuma. "Esam apsēsti ar sniegu un ātrumu. Mums lielāko baudu dod tie mirkļi, kad pēc sacensībām sportists atnāk pie mums smaidīgs un saka, ka slēpes bijušas sagatavotas fantastiski. Tā slēpju smērētājiem ir lieliskākā sajūta!" skaidroja Fontana.
Līdzīgā situācijā ir arī Vangs Nans, kurš ir slidu asināšanas meistars Pekinas nacionālajā ātrslidošanas ovālā. Agrāk viņš bija sportists un treneris. Lai paliktu sportā, viņš pievērsies šim arodam. "Mēs nodrošinām pilnīgi visu, lai slidas asmens būtu tieši tāds, kā to vēlas sportists," savu atbildību aprakstīja asinātājs.
"Ja kaut kas ir pazudis vai bojāts, vai sportists nejūtas ērti, mēs nodrošināsim visu nepieciešamo. Slidas jāasina katru dienu, tā kā par darba trūkumu nevaram sūdzēties," turpināja Nans.
Tikmēr olimpiskā hokeja turnīra ekipējuma telpā lielākā darba duna jau ir aiz muguras. Visvairāk darba ir tieši pirms turnīra sākuma, kad komandas iesūta spēlētāju sastāvus. Tad sākas formas kreklu apšūšana ar numura zīmēm, uzvārdiem un citām uzšuvēm. Iekļūt te drīkst tikai ar īpašu Starptautiskās Hokeja federācijas atļauju, jo, lai arī sākumā tas varētu šķist dīvaini, te glabājas noslēpumi.
"Pārsvarā šī ir slepena vieta, jo nereti informāciju par to, kurš spēlēs, kurš būs kapteinis vai asistents, mēs zinām pirmie – pirms to uzzina visa komanda, konkrētais spēlētājs vai prese," teica formu servisa vadītājs Arno Ende.
Endes darbs gan neapstājas ar turnīra sākumu, jo tiek sagatavotas jaunas formas, ja tas nepieciešams, vai labotas spēlēs un treniņos cietušās formas tērpu detaļas.
Arno, kuram šīs ir jau trešās spēles, ir laimīgs būt olimpisko spēļu dalībnieks. Kad tās beigsies, viņš atgriezīsies Ķelnē pie sava ikdienas darba – vīriešu modes uzņēmuma vadīšanas. Bet līdz tam viņš ir olimpietis – tikpat būtisks spēļu norisei kā ikviens sportists, kuru viņš apkalpo.