Graudiņa un Samoilova ir 2019. un 2022. gada Eiropas čempiones, savukārt olimpiskajā debijā Tokijā Jūrmalas un Daugavpils duets aizcīnījās līdz pusfinālam, iegūstot 4. vietu. Šosezon abas pludmales volejbolistes gatavojas 2024. gada gada olimpiādes spēlēm Parīzē.
Reinis Ošenieks: Es saprotu, ka ir baigais sagurums pēc trim turnīra dienām Jūrmalā...
Tīna Graudiņa (T.G.): Mazlietiņ ir nogurums. Trīs dienās sešas spēles - nebija viegli.
Par to dungošanu līdzi. Tu biji kādā intervijā minējusi, ka baigais kaifs ir dzirdēt, ka līdzjutēji dzied kādas dziesmas. Vai jūs tiešām pašas arī padziedat līdzi spēles laikā?
Anastasija Samoilova (A.S.): Dažreiz jā.
T.G. Ja ir īpaši laba dziesma, tad var mūs pieķert mazliet dziedam līdzi.
Tu teici, ka bronzas mačā bija tādi brīži, ka elpas trūkst, jo ir tik traki garas izspēles. Tad arī var padziedāt?
A.S. Tad nē, tad vairāk domāju par elpošanu un kā nospēlēt nākamo punktu. Tas bija tiešām fantastiski. Es domāju, ka visi atbalstītāji, kas bija tribīnēs, to izbaudīja.
Tribīnēs redzēju, ka Kristiāns Rubīns bija ieradies – mūsu bronzas medaļnieks pasaules čempionātā. Jūs gan jau ieraudzījāt hokejistu un domājāt, ka jāturpina tā bronzas sērija Latvijas sportā?
T.G. Man tieši pirms turnīra bija doma, ka tik daudzi latvieši visādos turnīros ir dabūjuši bronzu, bet mēs to lauzīsim, dabūsim zeltu. Tomēr neizdevās, bet labāk bronza nekā zelts. Es domāju, ka
arī citos turnīros mēs būsim ļoti priecīgas par trešo vietu.
Bet kas par cīņu spēlē par 3. vietu! Trīs seti - pirmais tāds iemidzinoši pārliecinošs 21:11. Tas jūs pašas iemidzināja? Kā raksturot to, kas notika pēc tam?
A.S. Es domāju, ka otrādi. Mēs tik ļoti sapriecājāmies, ka tik labi spēlējām. Emociju bija daudz, jo visi kliedza, atbalstīja: "Latvija! Latvija! Tīna! Nastja!" Emociju līmenis laikam bija par augstu, vajadzēja nomierināties, sākt domāt laukumā, jo viņas [pretinieces] tiešām parādīja ļoti labu cīņu.
T.G. Man arī šķiet, ka pretinieces sāka labāk spēlēt. Viņas var nospēlēt labāk nekā viņas to izdarīja pirmajā setā.
Pirms tam jau jums arī bija spēkošanās, kad jūs no 4:14 atspēlējāties. Viņas laikam zina, kā jūs spējat atspēlēties?
T.G. Ar to pieredzi, man šķiet, viņām jau trauma lēnām nāk (smejas). Kad viņas redz mūs tīkla otrā pusē, viņām jau tāds: "Oi, nebūs labi!"
Vai šo turnīru varētu raksturot kā sociālu projektu parādīties saviem līdzjutējiem? Jūs pirms turnīra teicāt: "Mēs principā "Challenge" turnīru nelabprāt spēlētu." Jo punktu sistēmas dēļ vienkārši zaudētu punktus. Vai šī bija vairāk tāda došana atpakaļ līdzjutējiem?
A.S. No vienas puses, es domāju, ka jā. Mums vienkārši vajadzēja parādīt savu spēli Latvijā. No otras puses, es domāju, mēs tomēr dabūjām medaļu, un
atdeve no mūsu līdzjutējiem bija tik fantastiska, īpaši pēdējā spēlē, kad viņi skandināja: "Malacītes! Malacītes! Tīna! Nastja!" pa visu tribīni.
Tas bija tāds dzīves moments, viens no tādiem retajiem mirkļiem.
Tajā pašā laikā, skatoties punktu ziņā…
T.G. Mēs jau iepriekš teicām, ka, ja šis turnīrs notiktu jebkurā citā valstī, mums pat nebūtu divu domu, mēs nebrauktu un nespēlētu, jo punktu ziņā tas mums nebija izdevīgi. Tas arī ir, kā uz to skatās, jo, ja cilvēki zina, mums pludmales volejbolā ir daudz dažādi rangi. Vienā rangā mēs pasliktinām punktus, bet olimpiskajā rangā tomēr trešā vieta "Challenge" turnīrā 12 turnīru kontekstā nav nemaz tik slikti, ir labi. Kā uz to skatās...
Ja salīdzinātu Jūrmalas turnīru pirms pāris gadiem un tagad ar jauno sistēmu un jauniem organizatoriem, vai ir kaut kas krasi pamainījies, ko jūs izjūtat kā sportistes?
T.G. Es domāju, ka Jūrmala ir mūsu mājas. Mēs esam ļoti pieradušas pie šiem turnīriem. Mēs nejūtam baigo atšķirību tīri organizatoriskā ziņā no tā, kā šis turnīrs tika sarīkots citus gadus un šogad, jo turnīrs bija izcils. Laukums bija tik skaists. Tagad turnīri tik reti notiek tieši pie pludmales. Man ir tāds prieks, ka tieši Jūrmala ir vieta, kur tiek saglabāts īstais pludmales volejbols, kur mēs spēlējam pludmalē. Tādā ziņā šajā turnīrā tiešām bija bauda spēlēt.
Nākamgad, es saprotu, rīkotājiem jācīnās par elites turnīru, lai jūs spēlētu?
T.G. Būtu jauki.
Cik reāli jūs jau esat apspriedušas jautājumus: "Ejam atpakaļ uz eliti, ja varam to atļauties?"
A.S. Man liekas, tas ir pilnīgi reāli. Pagājušogad bija diskusija, vai rīkot eliti vai "Challenge". Elite jau mums bija, "Challenge" jau bija, pēc tam jāatgriežas uz pašu augstāko līmeni.
Jūs jau gatavojaties doties uz Luksemburgu, kur būs "King of the Court" turnīrs. Par kalendāru un saskaņošanu – tas ir kļuvis sarežģītāk rēķināt, kur var nopelnīt tik punktus, un vai to turnīru izlaižam?
T.G. Paldies Dievam, mums ir treneri, kuriem mēs ļoti uzticamies. Damjanam [Vojtasikam] ir ļoti matemātisks, sistemātisks prāts. Viņš mums ir visu izplānojis un izrēķinājis, kā arī pretiniekiem punkti iet uz augšu un uz leju. Šobrīd mēs esam tādā situācijā, ka būs jāspēlē elites kvalifikācijā, līdz ar to
jāpiedalās pilnīgi visos turnīros, kas būs, jānospēlē, cik vien labi varam. Tad, ja mēs tiksim atpakaļ augšā, elites pamatā, tad gan būs jāsāk vairāk domāt, kur spēlēt, kur nē.
Šobrīd mēs brauksim visur, kur būs sacensības.
Treneris ir tas, kurš skatās? Es skatījos trīs vai četrus dažādus rangus. Kurš ir patiesais, pēc kura vadīties, to laikam zina tikai treneris un jūs?
T.G. Nu, tur ir mazliet sarežģīti. Tur vajadzētu garāku sarunu, lai izskaidrotu visu, bet olimpiskais un entry (piekļuves) punktu rangi ir tie divi galvenie šobrīd.
Sportistu vidū arī ir tāda smīnēšana par sistēmu vai diskusijas par to? Kā jūs izprotat, kā labāk saprast visu šo sistēmu?
A.S. Spēlētāji visu laiku savā starpā runā. Mums ir arī čats, kur mēs to apspriežam. Mums bija arī pagājušogad Parīzē pirms turnīra tikšanās ar FIVB [Starptautiskās Volejbola federācijas] galvenajiem, kur mēs mēģinājām viņiem paskaidrot mūsu skatupunktu. Galvenie no FIVB tic šim projektam, viņi saka, ka mēs ejam uz priekšu, dodiet mums iespēju parādīt un attīstīties, viss nenotiek tik ātri. Mums nekas neatliek - mēs spēlējam.
T.G. Līdz Parīzei jau arī nekas nemainīsies. Tas būtu ļoti brutāli – nomainīt tagad pirms Parīzes sistēmu. Varbūt pēc tam kaut kas mainīsies.
Jūs rangā esat desmitniekā. Vienā rangā, kuru redzēju, bija arī 9. vieta, tas gan vēl nebija atjaunots pēc Jūrmalas turnīra. Pludmales volejbolists Jānis Šmēdiņš saka, ka jaunā sistēma ir ļoti nežēlīga. Ja esi TOP5 sportists, tad sistēma ir draudzīga. Pārējie liela daļa sēž mājās un domā, kur vispār var tikt spēlēt...
A.S. Jā, visi tagad ļoti skaita punktus un ņemas nost no turnīra.
Arī Jūrmalā bija tā, ka puišiem gandrīz visa rezerve bija pilna, bet no rezerves gandrīz visi tika uz kvalifikāciju, jo ļoti daudzas komandas saskaitīja, ka nav izdevīgi [piedalīties], tāpēc viņi noņēmās.
Ja ir kāda mikrotrauma, tad uzreiz tā komanda nebrauc, jo nav jēgas zaudēt atkal punktus. Agrāk, kad skaitīja no astoņiem turnīriem sešus labākos, bija daudz vieglāk. Tad varēja visu vasaru sēdēt pamatturnīrā, braukāt pa sacensībām un spēlēt.
T.G. No vienas puses es saprotu organizatorus, jo viņi ir padarījuši volejbolu daudz dinamiskāku, kad pēc viena vai diviem sliktiem turnīriem uzreiz esi ārā. No otras puses, ja esi labs spēlētājs un laba komanda, un labi spēlē, tad tev nav par ko uztraukties. Ja parādīsi rezultātu, tad viss būs kārtībā.
Mēs te daudz runājam par punktiņiem. Protams, ir arī balvu fonds dažādiem turnīriem. Kā jūs budžetu plānojat? Liekat tā: "Mums vajag tajā turnīrā tikt pusfinālā vai finālā." No šīs puses taču arī skatāties?
T.G. Patiesībā nē. Balvu fondu mēs šobrīd vispār neskatāmies, jo mums šobrīd pelnīt naudu ir blakus mērķis, bet galvenais mērķis ir sportiskie rezultāti un tikt uz olimpiādi.
Ar atbalstu pietiek, lai visur ceļotu?
T.G. Jā, mums ir ļoti paveicies, ka patiecoties Olimpiskajai komitejai, federācijai un mūsu atbalstītājiem, mums ir pietiekami laba finansiālā situācija un varam skatīties tikai uz sportiskajiem faktoriem nevis uz finansiālo pusi.
Jums ir poļu treneris šobrīd – Damjans Vojtasiks. Es pareizi izrunāju viņa vārdu?
T.G. Viņš, starp citu, ļoti smejas, ka mēs, latvieši, esam pielikuši viņam "s" burtiņus visur.
Viņš saka: Damjan Vojtasik?
T.G. Jā.
Jūs minējāt, ka treneris ir baigais taktiķis, visa turnīra garumā visu jau ir izdomājis. Ko tas nozīmē? Kas ir tās nianses, ko viņš jums pasaka?
A.S. Kas mums ļoti patīk, par ko mēs katru reizi esam sajūsmā, - viņš mums spēles sākumā dod uzdevumus. Piemēram, lai mēs liekam pirmo punktu dubulto līniju. Tīna liek līniju bloku un es skrienu tajā līnijā. Otru punktu, piemēram, blokiem slīpo sitienu.
Mums pirms katras spēles ir ļoti interesanti uzzināt, ko tad treneris šoreiz ir izdomājis, vai tas strādās?
Tiešām, lielākoties tas vienmēr strādā.
T.G. Pēc tam, kad esam izdarījušas tos trīs viņa uzdevumus, ir tā: "OK, tagad mums pašām jādomā, kas jādara." Tālāk par trim [punktiem] jau nevar īsti izplānot. Pēc tam ir diezgan jautri.
Kāpēc viņš tā dara? Vai tas ir tīri, lai koncentrētos no paša pirmā punkta?
T.G. Viņš mums tieši pasaka, ko darīt pirmajos punktos. Skatoties visus video, iepriekšējās spēles, viņš ir sapratis, ka visticamāk, šis spēlētājs pirmajā punktā sitīs pa līniju. Tāpēc viņš ir izgudrojis tos trīs soļus pirmajiem trim punktiem, kā noķert pretinieku.
Jūs satikāties tad, kad bija pirmais Eiropas zelts, jūs uzvarējāt viņa trenētās sportistes. Vai tad jau sākās kaut kādas runas? Vai toreiz jums bija Gustavo, un par citu treneri nedomājāt?
A.S. Toreiz mums Genādijs [Samoilovs] bija [treneris].
T.G. Tas bija tik sen. Mēs viņu [Vojtasiku] pazīstam ļoti sen, vēl no jauniešu laikiem. Bet tieši runas par trenēšanu sākās pagājušogad vasarā.
A.S. Viņš piedāvāja savu kandidatūru pēc Tokijas olimpiskajām spēlēm. Mēs toreiz vēl turpinājām sadarbību ar Gustavo, tad atteicām viņam. Kad mums vajadzēja meklēt jaunu treneri, mēs viņam uzrakstījām, jo zinām, kā viņš strādā, kāds viņš ir kā cilvēks un treneris.
Es sapratu, ka bija trīs trenera kandidāti. Kā jūs savā starpā izstrīdējāties? Kas nospēlēja par labu viņam?
T.G. Es īsti nezinu. Trīs kandidāti? Nē, man šķiet, bija divi. Beigās Damjans bija visloģiskākā izvēle, jo tīri ģeogrāfiski viņš arī bija vistuvāk Latvijai.
A.S. Mums ļoti patika intervija ar viņu. Intervijā piedalījāmies mēs, federācijas pārstāvis un Edgars [Buļs], mūsu menedžeris. Tad, kad viņš saplānoja grafikus, gandrīz vēl nezinot, vai viņš strādās ar mums. Viņam bija arī dažādi piedāvājumi par mūsu spēlēm, viss izskatījās ļoti sakarīgi, mums patika. Mēs devām viņam priekšroku.
Nākamais turnīrs jau pavisam drīz, Līgo svētkus laikam nesanāks pasvinēt?
T.G. Sanāks gan. Mēs retu reizi būsim Latvijā, bet šonedēļ vēl būsim.
Tagad varētu teikt, ka tā sezona tā pa īstam iegriežas?
T.G. Es domāju, ka jā, es tam piekristu.
Un beigsies septembrī, oktobrī?
A.S. Decembrī.
T.G. Mums šis ir viens no pirmajiem gadiem, kad pludmales volejbola sezona būs 11 mēnešus. Pēdējais turnīrs ir plānots decembra pirmajā nedēļā.
Izturību!
T.G. Jā, ļoti vajadzēs izturību.
Lielais mērķis ir olimpiskā Parīze? Nekas nav mainījies?
T.G. Jā, bet šogad vēl Eiropas un pasaules čempionāts. Un
pasaules čempionātā šogad tas, kurš uzvarēs, dabūs uzreiz biļeti uz Parīzi.
Tā kā būtu ļoti jauki kvalificēties jau šogad, nevis gaidīt līdz pēdējam momentam nākamgad, bet kā būs, tā būs.
Trīs lietas, labas lietas...
A.S. Pasaules čempionāts ir ļoti svarīgs - tur visvairāk punktus var dabūt. Visi cīnīsies, lai dabūtu tos augstākos punktus, kas palīdzēs arī tikt augstāk reitingā olimpiskajā atlasē.
Novēlu, lai ir laba atjaunošanās. Nastja teica, ka šodien jūtas OK, jo vakar bija masāža. Tīna noteica: "Ak Dievs, diezgan mokoša nedēļas nogale." Jāsaved kārtībā ķermeņi, lai atkal ir kaujas gatavībā.
T.G. Vēl gribējām pateikt paldies visiem skatītājiem, atbalstītājiem, kas atnāca gan fiziski klātienē, gan skatījās TV, jo atbalsts tiešām bija nereāli spēcīgi jūtams. Paldies!
