Ja valstī ir, piemēram, trīs līdz pieci prioritārie sporta veidi, bet citā sporta veidā parādās talants, kurš var iedvesmot sportot jauniešus vai izcīnīt medaļu olimpiskajās spēlēs, izveidosies sarežģīta situācija, uzskata Pirns.
"Kā tad viņi [sportisti] iekļausies šādā prioritāšu sistēmā? Ir ļoti sarežģīti iedomāties, ka tas būtu pielietojams," teica Pirns. "Es teiktu, ka mazai valstij ir jāseko jebkuram talantam un jāatbalsta tas, cik iespējams."
Sporta nozari Latvijā pārraugošā izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska gan neatmet cerību izstrādāt kritērijus, kas palīdzētu rast kompromisu pašmāju sporta sabiedrībā. Prioritāro sporta veidu noteikšana arī palīdzētu optimizēt Latvijas sporta budžetu.
Līdz šim drošāk jutās olimpiskie sporta veidi, saņemot lauvas tiesu no valsts iedalītās naudas.
Tiesa, gaidāmās izmaiņas Latvijas Olimpiskajā vienībā, kad tās sastāvā varētu uzņemt arī neolimpiskos sporta veidus, parāda, ka olimpisko disciplīnu svars varētu mazināties.
Par mazo tirgu atsevišķos sporta veidos un konkurenci valsts naudas sadales procesā ierunājas ik pa laikam. Latvijas Motosporta federācijas prezidents Mārtiņš Lazdovskis uzskata, ka konkurence, kādā panākums izcīnīts, un publicitāte – cik plaši notikums atainots pasaulē – ir vieni no svarīgākajiem kritērijiem. Pagaidām šāda pieeja neesot izmēģināta.
Tikmēr jurists Jēkabs Treijs mudina uz sportu skatīties kā uz biznesa produktu, līdz ar to piemērojot citus kritērijus. Tādēļ, viņaprāt, ir absolūti atbilstoši vērtēt sporta veida atpazīstamību. Tiesa,
sporta veidos, kur reklāmas līgumi un balvu fondi sit pušu visu gandrīz 40 miljonu eiro lielo Latvijas sporta budžetu, panākumi mūsu sportistiem ir ļoti reti.
Tieši Latvijas panākumi pasaulē ne tik populāros sporta veidos sarežģī kritēriju noteikšanu. Līdzšinējā valsts sporta politika tiem bijusi labvēlīga, un arī tagad neviens nesteidz tos atstāt ārpus prioritāro loka, un nav arī pārliecības, ka tas būtu nepieciešams.
Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) ģenerālsekretārs Kārlis Lejnieks saskata, ka Latvijas mērogā sports vairāk ir pielīdzināms hobijam. Viņaprāt, varētu būt 12-15 prioritārie sporta veidi ar atšķirīgiem akcentiem dažādos reģionos pieejamās infrastruktūras dēļ. Par ideālu variantu Lejnieks uzskata 10 prioritāru sporta veidu noteikšanu.
Noteikt prioritāros sporta veidus ir tikai puse darba. Otru pusi veidos valsts izveidotās čaulas aizpildīšana ar saturu.
Kādus konkrētus labumus sniegs prioritārā sporta veida statuss, ministrei Šuplinskai atbildes pagaidām nav. Taču ir redzējums, ka prioritārajos sporta veidos būs valsts atbalsts un saikne ar sporta skolu un sporta veida federāciju.
Diskusijās par prioritārajiem sporta veidiem ir bijis daudz viedokļu, vēl vairāk emociju un arī pa kādam priekšlikumam. Oktobrī esot gaidāmi pirmie lēmumi. Kādi tie būs un kādu iespaidu atstās uz Latvijas sporta nozari, to pagaidām nezina neviens. Latvijas Televīzija turpinās sekot notikumu attīstībai.
