ĪSUMĀ:
- Olimpiskā medaļa - svarīgs arguments valsts sporta politikā
- Ministrija prioritāšu noteikšanā grib balstīties uz datu analīzi
- Prioritāro sporta veidu skaitu paredz vairākos desmitos
- Aizraušanās amatieru sportā - katra paša un pašvaldības ziņā
- Sporta skolās nepieciešamās pārmaiņas nebūs ātras
- Kvalitatīviem lēmumiem IZM pietrūkst kompetentu darbinieku
Par nozari atbildīgā ministre saskata, ka pašreizējā sistēma ne tikai sportā ir nevienmērīga, turklāt apzināta politika iepriekš netika veidota, tā vietā nereti balstoties uz partiju vienošanos un lobēšanu bez ilgtermiņa skatījuma. Tādēļ daļa sporta veidu praktiski kļuva prioritāri, lai arī bez oficiāla statusa, atzina Šuplinska. Viņa prioritāšu noteikšanā labprāt uzklausītu zinošu ekspertu ieteikumus, taču atzīst, ka Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) trūkst speciālistu, kas spētu analizēt un sniegt kvalificētus padomus.
Lēmumus par prioritātēm Šuplinska vēlētos pieņemt pēc zinātniskas datu izvērtēšanas, nevis kāda pārliecības par viena vai otra sporta veida svarīgumu, un ministrijā arī jāizšķiras, par cik svarīgu faktoru būtu uzskatāma sporta veida atpazīstamība un masveidība, kā arī popularitāte Latvijā.
Olimpiskā medaļa - tas ir svarīgi
Izvērtējot augstu sasniegumu sporta nozīmību, Šuplinska uzsvēra, ka Latvijai ir svarīgi gūt medaļas olimpiskajās spēlēs. Augstu sasniegumu sports un olimpiskās spēles ir valsts vizītkarte, tādēļ medaļas izcīnīšana ir arī valsts prestiža lieta un stiprina piederības sajūtu valstij. Ja augsta līmeņa sacensībās skan valsts himna, tas rada pacilātības sajūtu, kas nav atkarīga no valsts iekšzemes kopprodukta vai svara lielajā politikā, un tieksmē sasniegt spēju robežu nav svarīgi, cik lielā valstī un kādā etniskā piederībā dzīvo, paskaidroja ministre.
Tādēļ olimpisko medaļu Šuplinska uzskata par svarīgu, lai arī ne obligātu.
"Jā, mums ir svarīga tā [olimpiskā] medaļa," viņa teica.
Svarīgi ir ne tikai piedalīties, bet arī uzvarēt, un bēdīga ministres ieskatā būtu situācija, ja Latvija visos sporta veidos tikai piedalītos. Latvijā ir ir sporta veidi un sportisti, ar kuriem vienmēr var saistīt cerības, tomēr ļoti sarežģīts Šuplinskai ir jautājums, cik par to varam maksāt.
Pēc izmaiņām privātajā dzīvē lēmumu par sportistes gaitas noslēgšanu pieņēmušās svarcēlājas Rebekas Kohas gadījums mudina Šuplinsku pārskatīt vairākas lietas valsts sporta sistēmā. Viņasprāt, būtu nepieciešams mehānisms, kas zināmā mērā līdzinātos līgumsaistībām un sportista atbildībai, ja valsts viņa sagatavošanā pastāvīgi ir ieguldījusi nodokļu maksātāju naudu un ir bijuši ļoti labi rezultāti, bet pēkšņi atlēts paziņo, ka neturpinās karjeru.
Prioritāšu noteikšana - pēc datu analīzes
Līdzšinējā politika dažādu pasākumu rīkošanai valsts atbalstu sniegt pēc partiju vienošanās un lobiju jaudas raisījusi Šuplinskai pārdomas, ka faktiski daži sporta veidi ir prioritāri paši par sevi, bet citi tādi nav. Turklāt arī pasākumiem, par kuriem it kā nav jautājumu, atbalstu virza, pat neiepazīstoties ar izmaksu tāmēm. Iespējams, varētu sekot lēmums valstij piešķirt noteiktu procentu nozīmīga pasākuma organizēšanā nepieciešamā finansējuma.
Ministre gan atzīst, ka nozare viņu pārliecinājusi par motoru sporta pasākumu rīkošanas lietderību Latvijā,
jo tiem ir ietekme uz Latvijas ekonomiku. Turklāt publicitāte netieši veicina tūrismu, bet pasākumu organizēšana palīdz arī pašmāju izklaides industrijai.
Pasaules sporta ziņu apritē Latvijas vārda parādīšanos nodrošina trīs tenisisti, pāris basketbolisti un, iespējams, vēl bokseris Mairis Briedis. IZM tikmēr nevar izšķirties par papildu kritērijiem sporta veidu prioritātei - vadīties pēc atpazīstamības vai masveidības. Ministrija mēģina pašlaik pasūtīt pētījumu, lai visus kritērijus sarindotu noteiktā gradācijā un izvērtētu.
Vieni iestājas par sporta veida prestižu pasaulē, bet pasaulē nebūs īpaši atpazīstams bobslejs un kamaniņu sports, kam seko Latvijā, paskaidroja Šuplinska. Arī sporta karalis viņai nav favorītu vidū.
"Daudzi teiks, ka seko futbolam, bet tas nav manā redzeslokā svarīgs,"
piebilda ministre. Šuplinska atgādināja, ka valsts finansējums vairāk nekā 90 sporta veidu federācijām nav līdzvērtīgs. Teorētiski prioritāros sporta veidus varētu noteikt ar Ministru kabineta lēmumu, bet ministre iestājos par to, lai lēmumu pamatā būtu datu analīze.
Gala lēmumu par prioritārajiem sporta veidiem paredzēts virzīt oktobrī.
Šuplinska sagaida, ka, iespējams, sekos vispārzināmi secinājumi, jo augšgalā var parādīties zināmi komandu sporta veidi, bet pēc uzskaitītajiem kritērijiem "izkrīt" ziemas sporta veidi. Turklāt komandu un individuālo sporta veidu rādītāji pēc kritērijiem krasi atšķiras, tādēļ prioritāro sporta veidu skaits nebūs mazs, taču iepriekš tas nav stingri noteikts.
Prioritāro sporta veidu skaitu paredz vairākos desmitos
"Ideāli būtu 10, izskatām amplitūdu 10-30 [prioritāru sporta veidu]," teica Šuplinska, solot lēmumu pieņemt pēc datu analīzes. "Pētījumā gribam pārbaudīt datus pēc modelēšanas principiem."
Prioritārs sporta veids Šuplinskas skatījumā nozīmē valsts atbalstu un saikni ar sporta skolu sasaistē, kas garantē attīstības iespēju. Prioritārajos sporta veidos būtu arī mērķtiecīga valsts finansējuma ieguldīšana jauniešos sasaistē ar federāciju un augstu sasniegumu veicināšana. Ministre rēķinās, ka noteiktos valsts apgabalos būs savi sporta veidi, kas attīstās, un pamatotas nepieciešamības gadījumā varētu tapt arī jauna infrastruktūra.
"Esam izšķīrušies, ka atbalstīsim augstu klasi un jauniešu sportu.
Jebkura valsts neatteiksies no spēcīgu sportistu atbalstīšanas olimpiskajos sporta veidos," teica Šuplinska. Viņa saskata, ka nepieciešamais valsts atbalsts dažādos sporta veidos būs atšķirīgs, bet komandu sporta veidos noteikti turpināsies.
Aizraušanās amatieru sportā - katra paša un pašvaldības ziņā
Ministre atzīst, ka individuālajos sporta veidos ranga augšgalā pēc kritērijiem varētu nonākt nodarbes, ko daudzi pat neuzskata par sportu. Taču paredzēts segmentēt profesionālo sportu un aizraušanos amatieru sportā, ko, ministres ieskatā, vajadzētu nodrošināt katram pašam ar pašvaldības palīdzību. Turklāt veselīgs dzīvesveids jāveicina arī Veselības ministrijai.
Šuplinska arī attaisnoja praksi valsts atbalsta saņemšanai prasīt sporta veidu federācijām atskaitīties par visu avotu finansējuma izlietošanu. Viņa uzsvēra, ka tāpat arī bankā aizdevuma saņemšanai ir jāuzrāda visi savi ienākumi. Par apspriešanas vērtu ministre uzskata arī ierosinājumu valsts atbalstu sniegt tiem, kam ir privātie reklāmdevēji, jo tas gan apliecinātu auditorijas pieprasījumu un publicitāti, kā arī "atrisinātu putru" ar kritērijiem.
Lai gan prioritārs atbalsts jauniešu sportam ir paredzēts, tas nebūs iespējams visos sporta veidos,
jo ne visiem ir treneru bāze un infrastruktūra, paskaidroja ministre. Viņa uzsvēra, ka valsī darbojas vairāk nekā 90 federāciju, bet sporta skolās ir pārstāvēti 38 sporta veidi. Turklāt tāds augstu sasniegumu sports kā bobslejs pastāv bez sporta skolas bāzes. Šuplinska labprāt redzētu, ka federācijas vairāk sadarbotos ar sporta skolām.
Līdz oktobrim plānots paveikt sporta infrastruktūras kartēšanu, ko Latvijā neveiksmīgi mēģināja paveikt jau 2013.gadā. Šuplinska nav pārliecināta, ka jau esošā infrastruktūra tiek izmantota efektīvi, tādēļ bez nepieciešamās informācijas valdībai ir risks paļauties kādiem maldīgiem apgalvojumiem.
Sporta skolās nepieciešamās pārmaiņas nebūs ātras
Šuplinska vēlas mainīt sporta skolu attīstības kursu, lai arī atzīst, ka tas nenotiks dažu gadu laikā. Ministre cer uz Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas (LSPA) lielāku ieguldījumu datu nodrošināšanā, lai izvērtētu, kuros sporta veidos akūti trūkst treneru. Latvijā nav daudz treneru, kas ieguvuši izglītību ārzemēs, tādēļ LSPA rīcībā varētu būt lielākā daļa datu par ierastajiem sporta veidiem.
Ministre gan nav pārliecināta, vai sporta skolās ir gribēšana pašiem ko sistēmā mainīt. Viena lieta reformā ir redzējums no augšas, bet tajā pašā laikā ir nepieciešama arī kustība no apakšas, paskaidroja Šuplinska. Viņa saskata, ka valstī ir gan ļoti labas sporta skolas, kam var uzticēties, gan ne tik veiksmīgas.
Jautājumu par Murjāņu Sporta ģimnāziju ministre uzskata par atklātu, jo nepieciešama izšķiršanās, vai jaunos sportistus pulcēt vienuviet.
Viņa sliecas par labu vairākiem attīstības centriem, bet pašlaik vēl nevar ar precīziem datiem pamatot kādu iespējamu lēmumu. Arī Murjāņi varētu būt viens no centriem, bet, iespējams, ne ar tik lielu budžetu un sporta veidu pārstāvību.
Sākot diskusiju par reformu, Šuplinska pārliecinājusies, ka sporta pārvaldība un finansēšana ir ļoti sadrumstalota. Par vienu risinājumu būšot sarežģīti izšķirties, jo pret vienu argumentiem ir citu pretargumenti. Ministre ir aizdomājusies, piemēram, cik lielā mērā ir vajadzīga Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) un Latvijas Sporta federāciju padomes (LSFP) paralēla darbība, jo ir funkcijas, kas dublējas.
Ministrija ir gatava pārņemt darbības daļu, bet nozare tam nav gatava,
uzsvēra Šuplinska. Viņa ir pārliecināta, ka pārrunās puses vienosies par noteiktām funkcijām, kas nonāks ministrijas pārziņā. Ministre vēlas valsts pārvaldē lielāku elastību, jo visa nomenklatūra ir uzbūvēta tā, ka obligāti jāiziet noteikti posmi, lai nonāktu līdz rezultātam.
"Kamēr nemainīsies iespēja valsts pārvaldei ātri reaģēt, būsim pakaļgalā," teica ministre.
Kvalitatīviem lēmumiem IZM pietrūkst kompetentu darbinieku
No ministrijas gaida rezultātus, tomēr tur nevar pieņemt lēmumus, zīlējot kafijas biezumos, jo ir vajadzīgi dati, bet tie diemžēl nav labākajā kvalitātē, paskaidroja Šuplinska. Tādēļ viņa vēlas efektīvāku sadarbību ar federācijām un LSPA, lai ātrāk pieņemtu lēmumus.
IZM ir liels ierēdņu skaits, bet pietrūkst ekspertu, kas palīdzētu risināt problēmas, uzsvēra ministre. Arī Edgara Severa vadītajā IZM Sporta departamentā pietrūkstot analītikas speciālistu, kas spētu piedāvāt risinājumus. Rezultātā pietrūkst laika vīzijas izstrādāšanai un sarunām ar nozaru ekspertiem, jo jātiek galā ar ministriju un tās sagatavotajiem dokumentiem, paskaidroja ministre.
Sportā Šuplinska saskata arī politikas īstenošanas instrumentu,
ko apliecina situācija ar pasaules hokeja čempionāta rīkošanu Baltkrievijā 2021.gadā. Sportisti un līdzjutēji ir pelnījuši svētkus, bet paliek jautājums, kā to nošķirt no politikas izpausmēm. Ministre atzīst, ka sports vienmēr būs zināmā saistībā ar politiku, bet tajā pašā laikā iemāca kļūt sabiedriski aktīvam un domājošam cilvēkam, kas spēj mainīt sabiedrību.
