Straujiem soļiem Daugavas stadionam blakus top manēža. Taču vieglatlētiem nav pārliecības, ka to pabeigs paredzētajā laikā līdz šā gada beigām.
"Plānojam, ka augusta sākums varētu būt tas brīdis, kad mēs noslēdzam līgumu ar kādu būvuzņēmēju. Līdz 19. jūnijam gaidām piedāvājumus. Plānojam, ticam, ka līdz gada beigām mums izdosies šos darbus arī pabeigt," optimismu gan nezaudē Daugavas stadiona valdes loceklis Andris Pārups. Viņš norāda, ka darbi iet pilnā sparā, manēža tā tiks nodota ekspluatācijā līdz 31. decembrim.
"Mēs visi ar nepacietību gaidām, kas tur beigās būs, redzēsim. Zini kā, mums ir daudz kas solīts iepriekš. Bija solīts pirms iepriekšējā hokeja čempionāta.
Pēdējā brīdī tā halle pārtapa par ledus halli, nevis par vieglatlētikas halli.
Pārgriezīs lentīti un iekšā būs sarkanais segums, tad mēs varēsim vēlreiz runāt," piesardzīgi teic Latvijas šīs sezonas līderis šķēpmešanā Patriks Gailums.
Otra problēma vieglatlētikā, kurai jāmeklē risinājums, – pāreja no junioru vecuma uz pieaugušo līmeni. Vieglatlētikas savienība skatās Iekšlietu ministrijas un Nacionālo bruņoto spēku (NBS) sporta klubu virzienos. Šobrīd šo institūciju paspārnē ir seši vieglatlēti.
"Tas, ko mēs sportistiem nodrošinām, tā būtībā ir atlīdzība. Nekādus citus labumus mūsu finanšu iespējas neļauj nodrošināt," norāda Iekšlietu ministrijas Veselības un sporta centra direktore Irēna Misus, turpinot: "Būtībā ir tā, ka mēs šobrīd nevērtējam iespējas paplašināt kopējo sportistu skaitu. Un arī tas kritērijs, kas no mūsu puses tiek noteikts atbalstam, ir tas, ka šim sportistam ir jābūt Latvijas Olimpiskajā vienībā. Mūsu sportistiem šie pienākumi ir tādi, ka viņam, protams, ir jātrenējas, jāstartē sacensībās, jāpārstāv Latvija un jāuzrāda gana augsti rezultāti."
Arī direktores vietnieks Edgars Severs norāda:
"Šeit sportistam ir jāatbilst valsts labākā sportista statusam, jo šī nav sociāla iestāde, šī ir valsts iestāde un mūsu mērķis ir atbalstīt labākos sportistus."
Junioru pāreja uz pieaugušo sportu ir sāpīgs jautājums, par to ir viedoklis arī NBS sporta kluba pārstāvim Ventam Graudiņam: "Tas īstenībā ir vissāpīgākais posms jaunajam sportistam, ka viņš vecāku apgādībā ir notrenējies sporta skolā, Murjāņu Sporta ģimnāzijā, tad viņš atnāk uz Rīgu studēt, tad ir kopmītnes, stipendija un augstskola. Līdz ar to viņam ir tā – profesionāli viņš vēl nav gatavs, sponsoru viņam nav, federācija viņam ar vēl īsti nav gatava pēc kritērijiem sniegt atbalstu. Tieši jaunajiem, tieši junioriem tas [sporta klubs] varētu būt lielisks modelis, kā atbalstīt tieši juniorus." Sporta klubs esot gatavs palīdzēt junioriem divus trīs gadus palīdzēt, līdz viņi nokļūst līdz TOP līmenim.
"Tie mērķi mums ir visaugstākie, minimums ir, ka šim karavīram, sportistam ir jāspēj kvalificēties olimpiskajām spēlēm. Varbūt, ka ne pirmajā ciklā, bet vismaz dodot iespēju vēl otrajā ciklā.
Lai arī tas nav tā, ka es pabeidzu sporta skolu, vai esmu labs sportists – es paņemu naglenes un tūlīt būšu karavīrs un man maksās atalgojumu.
Tur ir arī izaicinājumi. Pirmkārt, ir jāiziet rekrutēšana, kur ir fiziskā sagatavotība. Nu ar to nevajadzētu būt problēmām, loģiski. Bet tur ir medicīna un psiholoģiskais tests. Tad, kad to kandidāts izpilda, tad seko 11 nedēļu pamatapmācība, attiecīgi vai nu Ādažos, vai Alūksnē, un tad ir iecelšana amatā. Iecelšana amatā ir kādā no spēka veidiem," norāda Graudiņš.
Gailums pauž: "Ja viņi piekrīt, ka mēs kā sportisti izvēlamies sev piemērotu laiku, kad mēs šo apmācību izejam, tas ir kaut kas tāds, ko ir jēga apskatīt. Ja mums pateiks, ka tikai maijā vai tikai jūnijā, tad mums tas neder visdrīzāk.
Mums ir vesela sezona praktiski jāizlaiž, jo maijs, jūnijs, jūlijs – tie ir mūsu mēneši, kad mums ir sports.
Bet, ja ir šī elastība un sapratne uz abām pusēm, tad ļoti daudz kam var atrast vienošanos savā starpā."
Gailums uzskata, ka ideja nav peļama – gan armija, gan policija varētu būt veids, kā varētu atbalstīt sportu no valsts struktūru puses, turklāt tad sportisti arī nodokļus varētu maksāt.
Uz jautājumu, vai pats Gailums nopelna mačos un arī no Olimpiskās vienības finansējums ir gana liels, lai ar to pietiktu, vieglatlēts atbild: "Darbu es strādāju pilnu slodzi, bet šajā gadījumā tā vairāk ir veiksme manā pusē, ka man ir iespēja to apvienot. Un es esmu tāds cilvēks, kam patīk, kuram būtu grūti tikai ar sportu nodarboties. Man tas būtu diezgan sarežģīti. Es esmu pārdevējs, mēs to varētu saukt tā. Būvniecības, celtniecības tehnika – ekskavatori, iekrāvēji. Protams, ka tā drīzāk ir izdzīvošana zelta sastāva atlētiem. Tā summa ir lielāka, ko mēs mēnesī saņemam, tie ir 800, 900 eiro. Bet tāpat tas nav nekas baigi daudz. Jo rēķinies – tev aiziet savi 500 eiro īrei, ja tu īrē dzīvokli Rīgā, tad tev vēl paliek 400 eiro, par ko paēst, transports. Dzīvot tikai no tā, kas ir LOV finansējums, valsts finansējums kā ikdienas pabalsts, – tās ir drīzāk mocības, es teiktu."
Vieglatlētika, sporta karaliene ir pamatu pamats. Kamēr Latvija to neuztvers par prioritāti, problēmu risināšana nebūs ātra. Lai tas mainītos, jēdzīgas prioritātes jānosaka augstākajā līmenī!
