Kādas Tev bija emocijas, pirmoreiz sasniedzot ''Tour de France'' finišu, un ko pieredzēji sacensību gaitā?
Tas bija tiešām emocionāls brīdis manā sportista karjerā. Bija ļoti patīkami iebraukt Elizejas laukos, un pārņēma tādas skudriņas, ka esmu piepildījis vienu no saviem dzīves sapņiem. Biju tiešām ļoti priecīgs. Bija kopīgs komandas pasākums, atzīmējām šo mūsu komandas debiju „Tour de France”, un tas to visu padarīja vēl spožāku. Bija prieks aprunāties ar komandas vadību un pārējiem braucējiem par to, kā nobraucām tūri. Debijas reizē bija diezgan labi, varbūt bija nedaudz augstāki mērķi, bet visu vienmēr nevar gribēt; zinām savas kļūdas un to, kā strādāt turpmāk. Pavisam noteikti būsim arī nākamgad, mūsu komandai ir licence, tāpēc nākamos divus gadus komanda būs „Tour de France” dalībnieku sarakstā.
Kā vērtē organizatorisko pusi šajās sacensībās, kas tiek uzskatītas par svarīgākajām sezonā?
Bija lietas, kuras sagaidīju. Bija arī lietas, kuras gaidīju, bet nesagaidīju, bet tas vairāk Covid-19 situācijas dēļ – tas mazliet pamaisīja gaisu un atmosfēru, kas ir apkārt tam visam, ko esmu dzirdējis, kā te parasti ir. Sajūtas tāpat bija neaprakstāmas, katru dienu braucot un apzinoties, kur esmu nokļuvis, kur piedalos. Tās sajūtas tāpat bija iekšā ļoti stipras.
Esi apmierināts ar savu fizisko kondīciju tūres garumā?
Uz beigām fiziski nejutos tik labi, cik biju gaidījis. Šī man bija trešā grandtūre karjerā, pirms tam biju aizvadījis divus „Giro d’Italia”, tāpēc zināju, ka spēju šo slodzi izturēt. Spēju diezgan ātri atjaunoties. Šoreiz līdz galam man kaut kā pietrūka. Negribu meklēt attaisnojumus. Domāju, ka sezona ir bijusi traucēta ne tikai man, bet arī citiem. Šī sezona bijusi saraustīta, un bijuši tukši periodi, kas mazliet pamainīja manu gatavību. Varbūt tāpēc organismam bija tāds mazliet šoks un realitātē viss izvērtās mazliet savādāk, nekā biju gaidījis. Bet pirmā nedēļa bija ļoti laba, jutos superīgi, bet pēc pirmās brīvdienas nedaudz sāku just nogurumu un nebija tik viegli atgriezties atpakaļ tajā formā, kādā vēlētos būt.
Kā vari salīdzināt Francijas tūri ar “Giro d’Italia”, kur esi piedalījies divreiz?
Organizatoriski viss ir diezgan līdzīgi, jo gan „Giro”, gan „Tour de France”, gan arī „Vuelta Espana” – tās ir trīs visaugstākās klases sacensības. Viss ir pārdomāts un kārtībā. Tūrē ir vairāk manāms stress no braucējiem, visi ir nervozāki. Visi apzinās, ka tās ir lielākās sacensības pasaulē, visi vēlas parādīt rezultātu. Te visi ir labākajā formā un visi ir spēcīgi. Tā nervozitāte un stress ir ļoti manāms. Man gribas teikt, ka „Giro” etapi ir vēl brutālāki, garāki un smagāki, bet šī tūre bija ļoti smaga. Ļoti daudz sportistu saka, ka šogad bija viens no smagākajiem „Tour de France”.
Vienā no posmiem ilgi biji līderis un tikai beigās zaudēji pozīcijas. Pastāsti, kā Tev pagāja tā diena?
Es personīgi ļoti labi jutos, bet tur kārtis līdz galam man nesakrita. Ar mums atrāvienā bija viens sportists, kurš kopvērtējumā zaudēja tikai kādas trīs minūtes, tāpēc līderu komandas negribēja riskēt, mūs palaižot pārāk tālu. Tāpēc nevarējām cīnīties par uzvaru etapā, jo mūs visu laiku kontrolēja un turēja tuvumā. Centos braukt ļoti aktīvi un parādīt savu labāko sniegumu, kas man arī izdevās. Pie kamerām un televīzijas uzmanības jau ir pierasts, to neievēro. Labi apzinies, ka tas tiek rādīts televīzijā, to palaižu garām.
Slovēnis Pogačars sensacionāli izrāva titulu no rokām savam tautietim Primožam Rogličam – kā uz to visu skatījās paši braucēji – gaidījāt, ka Rogličs mierīgi aizbrauks līdz galam un uzvarēs vai arī šādus izlēcienus tomēr vēl sagaidījāt?
Pogačars noteikti pārsteidza visus. Man liekas, ka trīs dienas pirms finiša visiem bija daudzmaz skaidrs, ka Rogličs individuālajā braucienā ir labs un viņam nevajadzētu zaudēt, tādējādi noturot titulu. Bet tas, ko Pogačars izdarīja individuālajā braucienā, tas šokēja visus, arī mani. Nākamajā dienā pamostoties no rīta vēlreiz noskatījos labākos momentus no individuālā brauciena un pats biju šokā, ko šis puisis izdarīja. Tas tiešām bija apbrīnojami! Tā ir lieta, kas šo sportu padara tik brīnišķīgu, ka līdz pat pēdējiem metriem viss var mainīties.
Šonedēļ jau pasaules čempionāts – komanda pēc tik īsas atelpas ļauj braukt, cik pats būsi gatavs?
Komanda ļauj, un es arī startēšu pasaules čempionātā. Esmu diezgan ziņkārīgs par to, kā es jutīšos, un šis būs interesants brīdis. Parasti septembrī un oktobrī, kad ir sezonas beigas, fiziskā forma man nav tik laba. Nejūtos tik labi un vairs neizbaudu pēdējās sacensības tik ļoti. Āķis ir tas, ka abos gados, kad braucu „Giro”, pēc tam esmu juties ļoti labi. Tagad ir tā, ka grandtūri finišēju septembra beigās, un mani interesē, kā jutīšos nākamajās sacensībās. Šis varētu būt tas brīdis, kad varu justies ļoti labi, bet var būt brīdis, kad ir ne tik labi.
Pašam ļoti interesē, kā izvērtīsies atlikušās sacensības šosezon. Esmu braucis kalnu, kas ir iekļauts pasaules čempionāts. Tas ir braukts „Giro”, tāpēc to zinu. Mums būs jāveic daudz apļu, daudz kilometru, daudz kāpuma metru. Sacensības nebūs vieglas, tās būs ļoti smagas. Domāju, ka varam pielīdzināt tam, kā pirms diviem gadiem bija Austrijā. Jo tur bija ļoti smaga trase, un domāju, ka te būs kaut kas ļoti līdzīgs.
