ĪSUMĀ:
- Latvijas izlase trenera Daiņa Kazakeviča vadībā spēlē četrus gadus, aizvadītā sezona bija attīstībā solis atpakaļ
- Objektīvi spēcīgāki pretinieki nav pamatots iegansts valstsvienības pieticīgā snieguma attaisnošanai
- Latvijas izlases kodols ir karjeras labākajos gados, potenciālajiem jaunpienācējiem sevi vispirms jāpierāda virslīgā
- Valstsvienības uzbrukuma līderiem grūti laiki arī klubu līmenī
- Eiropas futbola sistēmas dēļ uz vietu kontinenta čempionāta finālturnīrā pretendēs Igaunija ar vēl vājāku sniegumu
Kazakevičs pie valstsvienības stūres pavadījis jau četrus gadus, kas trenerim nav mazs laika posms, turklāt pērn viņš vēl pagarināja līgumu par darbu valstsvienībā līdz 2024. gada beigām. Galvenais jautājums, uz ko ir jāatbild Latvijas futbola vadībai, vai šobrīd valstsvienība no sevis izspiež maksimumu un aizvien progresē… Tas gan, šķiet, ir retorisks jautājums.
Pirms četriem gadiem Kazakevičs pie valstsvienības vadības pults nomainīja slovēņu treneri Slavišu Stojanoviču, kura vadībā iepriekšējā "Euro" atlases turnīrā Latvijas izlase piedzīvoja deviņus zaudējumus pēc kārtas. Toreiz gan fani protesta demonstrācijas nerīkoja, bet LFF vadība rīkojās izlēmīgi, samaksājot arī prāvu kompensāciju par līgumu laušanu.
Pēc grūtā sākuma, kad jaunā trenera pirmajos mačos Latvijas izlase neprata apspēlēt Andoru un Maltu, otrajā Kazakeviča valdīšanas sezonā 2021. gadā valstsvienība aizvadīja visnotaļ cienīgu Pasaules kausa atlases turnīru, atņemot punktus Turcijas, Norvēģijas un Melnkalnes izlasei, tāpēc nupat noslēgtais cikls neapšaubāmi ir solis atpakaļ. Protams, var sūkstīties arī par veiksmes trūkumu, jo jūnijā divās spēlēs pēc kārtas (mājās pret Turciju un Armēnijā) punkti no rokām izslīdēja jau maču kompensācijas laikā, bet pēc tam izlases vektors pagriezās uz leju, jo
vienīgā uzvara pār Armēniju diez vai var atsvērt pārliecinošos zaudējumus Horvātijai, Velsai un Turcijai.
Kazakevičs šo ciklu vērtēja kā vidēju: "Rezultāts nav ļoti labs, bet nav arī katastrofāls." Līdzīgu signālu no izlases nometnes varēja uztvert jau iepriekš – sak, nekas traks nav noticis, jo pretinieki ir objektīvi spēcīgāki. Tā, protams, ir taisnība, bet tas jau vienmēr ir bijis un arī būs mūsu futbolistu uzdevums – uzlēkt augstāk, nekā gaidīts. Ja daudziem futbola līdzjutējiem jau viss ir skaidrs un šaubu par nepieciešamo trenera maiņu nav, vairāki izlases futbolisti jau pasteidzās publiski uzņemties trenera advokātu lomu, iestājoties pret pārmaiņām. Tomēr
atmosfēra ap izlasi ir tik nokaitēta, ka būs ļoti grūti vai pat neiespējami vienkārši turpināt strādāt pa vecam.
Neveiksmju brīžos ierasti sāk runāt par paaudžu maiņu, bet šobrīd Latvijas izlases kodols ir savos labākajos gados, kad būtu jārāda labākais sniegums. No izlases kandidātiem tikai trīs aizsargi ir sasnieguši 30 gadu vecumu – Kaspars Dubra, Mārcis Ošs un Roberts Savaļnieks. Šogad Latvijas valstsvienībā debitēja pieci jauni spēlētāji – vārtsargs Nils Toms Puriņš, pussargi Eduards Dašķevičs, Maksims Toņiševs un Dmitrijs Zelenkovs, kā arī uzbrucējs Marko Regža.
Diez vai var apgalvot, ka kāds no jaunajiem talantiem šobrīd nepelnīti netiek lielajā izlasē. Jāņem vērā, ka Latvijas U-21 izlasē tomēr pamatā spēlē virslīgas otrā piecinieka komandu pārstāvji. Par U-21 izlases bāzes komandu varētu saukt FK "Metta", kas virslīgā kārtējo reizi finišēja priekšpēdējā vietā, bet vēl daudzi perspektīvie jaunieši spēlē Tukuma, Jelgavas, Daugavpils vienībās.
Lai varētu domāt par iziešanu uz lielās starptautiskās skatuves, jauniešiem vispirms vismaz būtu jāizcīna vieta Latvijas vadošo klubu pamatsastāvā.
Visās astoņās Latvijas izlases atlases spēlēs šogad laukumā izgāja tikai četri futbolisti – aizsargs Roberts Savaļnieks, pussargi Andrejs Cigaņiks un Alvis Jaunzems, uzbrucējs Roberts Uldriķis. Milzīgs trieciens komandai bija, ka pēc pirmajām trim spēlēm nopietnu ceļgala traumu guva uzbrukuma līderis Vladislavs Gutkovskis, kuru iepriekšējos divus gadus atzina par Latvijas labāko futbolistu.
Pēc pagājušās sezonas spilgtās spēles Latvijas čempionātā daudz tika gaidīts no jaunā uzbrucēja Raimonda Kroļļa, kurš pagājušajā ziemā pārcēlās uz Itāliju, taču pat pēc kluba "Spezia" izkrišanas no augstākās līgas viņš Itālijā gandrīz netiek pie spēlēšanas. Arī valstsvienībā Raimondam atvēlēja tikai rezervista lomu, akcentu liekot uz Robertu Uldriķi, kurš gan Nīderlandes klubā "Cambuur" pārdzīvo grūtus laikus, visa gada laikā Nīderlandē gūstot tikai četrus vārtus.
Agrāk tradicionāli viens no Latvijas izlases trumpjiem bija vārtsargi.
Šajā atlases ciklā tika izmēģināti trīs vārtsargi – pieredzējušo Pāvelu Šteinboru pēc pirmā mača Velsā atskaitīja no valstsvienības par disciplīnas pārkāpšanu, pēc tam savus spēkus izmēģināja Nils Toms Puriņš, kurš trijās spēlēs ielaida desmit vārtu, bet rudenī pēc pusotra gada pārtraukuma izlases vārtos atgriezās Roberts Ozols. Pavasarī kopā ar Šteinboru no izlases atskaitīja arī pussargu Artūru Zjuzinu, bet taisnības labad gan jāatzīst, ka abi veterāni arī klubā "RFS" šosezon vairs spēlēja tikai epizodiskas lomas.
Pagājušajā gadā varbūt nebija tik acīmredzams, bet Eiropas čempionāta finālturnīra kontekstā Latvijas izlasei daudz izšķirošāka bija spēle pērnajā UEFA Nāciju līgā. Piemēram, izslēgšanas mačos par vietu Eiropas čempionāta finālturnīrā piedalīsies Igaunijas izlase, kam "Euro 2024" atlases turnīrā klājās vēl bēdīgāk nekā Latvijai (tikai viens punkts astoņos mačos), taču igauņi ieguva šādu dāvanu kā UEFA Nāciju D līgas uzvarētāji.
Pērn gan Igaunijas, gan Latvijas izlase uzvarēja savu grupu UEFA Nāciju līgā, bet noslēguma rangā augstāk tika Igaunijas valstsvienība ar grupā simtprocentīgu rezultātu, kamēr latvieši izšķirošo neveiksmi piedzīvoja, turnīra izskaņā Rīgā zaudējot Moldovai. Tas ir tāds Eiropas čempionāta kvalifikācijas sistēmas paradokss, ka izšķirošajās pārspēlēs par vietu finālturnīrā var tikt, uzvarot tikai Sanmarīno un Maltas izlases.
