Ļašenko ir bijušais futbolists un septiņkārtējs Latvijas čempions telpu futbolā. Par LFF prezidentu viņš kļuva 2020. gada vasarā, bet šovasar tika ievēlēts Eiropas Futbola federāciju savienības (UEFA) telpu futbola un pludmales futbola komitejā, kļūstot par pirmo Latvijas pārstāvi, kurš kļuvis par kādas UEFA komitejas priekšsēdētāju.
- Eiropas čempionāta telpu futbolā rīkošana - maksimums Latvijas futbola infrastruktūrai
- Visu nacionālo izlašu treneri 7. februārī atskaitīsies LFF par paveikto
- Ļašenko arvien atbalsta pašmāju treneru iecelšanu valstsvienības galvenā trenera amatā
- Jebkuram trenerim jāsaprot - kādu dienu darbs nacionālajā izlasē būs jāpamet
- Nacionālā stadiona būvēšanai LFF nemainīgi atbalsta lokāciju Lucavsalā
Reinis Ošenieks: Apsveicu ar jauno amatu! Zinot, ka tu nāc no telpu futbola vides, vai klasiskā futbola sabiedrībai nav jāsāk uztraukties, ka tagad mainīsies prioritātes, – Vadims vairāk skatīsies citā virzienā?
Vadims Ļašenko: Paldies par apsveikumu! Prioritātes mēs noteikti nemainīsim. Man tas ir gan gandarījums, gan liela atbildība, jo šobrīd es vadu visu telpu futbolu Eiropā, esmu atbildīgs arī par pludmales futbolu. Telpu futbols man ir sirdī, pats esmu nospēlējis izlases sastāvā daudzas spēles, esmu septiņkārtējs Latvijas čempions "Nikara" sastāvā. Pazīstu daudzus telpu futbola federāciju prezidentus un administrāciju, kas vada UEFA un ir atbildīgi par telpu futbolu, tāpēc man ir ļoti saprotams tas ceļš. Es domāju, ka mums uz telpu futbolu ir jāskatās nevis kā uz konkurentu, bet kā uz palīgu futbolam.
Īsumā ieskicē, ko nozīmē četri gadi – kāds ir darba plāns? Cik reižu mēnesī ir kaut kur jālido, jātiekas ar cilvēkiem? Cik daudz laika prasīs jaunais amats?
Būs aptuveni trīs, četras sēdes gadā. Parasti ir jālido uz UEFA, uz Nionu [Šveicē]. Es varu ierosināt organizēt to arī Latvijā. Manā komitejā ir aptuveni 50 cilvēku no dažādām federācijām, ir arī pārstāvji no klubiem. Ir gan treneri, gan prezidenti, ar kuriem mēs varam apmainīties viedokļiem un analizēt stratēģiskās sistēmas, sacensības, un pēc tam attiecīgi rekomendēt UEFA izpildkomitejai izmainīt vai reformēt kādas sacensības, ko mēs tagad arī izdarījām ar sieviešu Eiropas čempionātu. Tur finālturnīrā bija četras komandas, tagad būs astoņas.
Latvija kopā ar Lietuvu 2026. gadā rīkos Eiropas čempionātu telpu futbolā – tādu galveno ziņu atvedi no Hamburgas, no Vācijas. Vai tas ir biznesa projekts, vai arī skaties uz to kā telpu futbola popularizēšanas veidu? Vai no valsts arī prasīsiet līdzfinansējumu, lai to noorganizētu? Cik tas maksās?
Pirmkārt ir liela atbildība organizēt tādu pasākumu. Šobrīd tas ir maksimālais, ko mēs varam organizēt Latvijā, ja salīdzinām ar futbola turnīriem.
Šobrīd mums pietrūkst infrastruktūras, lai organizētu Eiropas čempionātu vai pasaules čempionātu futbolā, bet telpu futbolā tas ir visaugstākais turnīrs.
Turnīrā piedalīsies 16 komandas, un mēs apvienojāmies ar Lietuvu. Astoņas komandas būs Latvijā, astoņas komandas – Lietuvā. Mēs tagad gaidām pēdējo budžetu no UEFA.
Cik tas procentuāli ir valsts atbalsts, cik UEFA līdzfinansējums?
Parasti UEFA nosedz visus izdevumus, bet turnīrs būs pēc diviem gadiem, tāpēc daudz kas var mainīties. Es domāju, ka nepastāv risks turnīram nenotikt.
Nekādas licenču maksas vai garantijas no valdības šajā gadījumā nevajag?
Mēs strādājam aptuveni gadu, lai to sasniegtu. Liels paldies arī manai komandai. Naktī strādājām, braucām uz Lietuvu, lai atrastu galīgo formātu, ko piedāvāt UEFA. Paldies arī valsts sektoram, jo viņi daudzas vēstules uzrakstīja. Īpašs paldies Izglītības un zinātnes ministrijai, kas daudz izdarīja, lai apliecinātu mūsu gatavību startēt šajā konkursā.
Vai garantijas no valsts ir nepieciešamas, vai pietiek tikai ar vēstuli?
Šobrīd pietiek tikai ar vēstuli, ka varam garantēt, ka iedosim vīzas, nodrošināsim dzīvošanu, visas nepieciešamās atļaujas, lai to turnīru organizētu šeit.
Pateicoties tam, Latvijas izlase debitēs Eiropas čempionātā. Kvalifikācijā neesam tikuši, bet tagad kā rīkotājvalsts spēlēsim. Jautājums, kā notika cīņa par finālu, kas notiks Rīgā? Lietuviešiem bija Pasaules kauss. Vai tas bija iemesls, ka viņiem jau ir bijis lielais fināls?
Man kā bijušajam telpu futbolistam bija sapnis spēlēt finālturnīrā. Tagad kā prezidentam man tas ir izdevies – mēs spēlēsim finālturnīrā. Jau uzreiz vienojāmies ar Lietuvu, ka viņiem būs atklāšanas spēle un spēle par trešo vietu, bet pie mums notiks finālspēle.
Septembrī radās jautājums par Krievijas pielaišanu U-17 vecuma grupā, pret ko vairāki, arī jūs tai skaitā, iebilda. Vai tas tika apspriests Hamburgā, ka, iespējams, Eiropas čempionātā to varētu pieļaut?
Šobrīd par to nevajadzēja runāt, jo tur bija skaidrs, ka UEFA nepielaiž Krievijas spēlētājus nekādās sacensībās. Tāpēc šis jautājums automātiski atkrita.
Hamburgā vienlaikus notika arī Eiropas čempionāta izloze. Vai tās dīvainās skaņas internetā bija zīme: "Hei, saturieties, viss nav tik droši!" Vai hakeri varēs uzlauzt kaut ko?
Tā ir kaut kāda neskaidrība un pārsteigums organizatoriem, bet tagad notiek izmeklēšana, kāpēc tas notika. Taču tas nekādā gadījumā neietekmē visu izlozi. Viss bija skaisti un labi organizēts. Izloze bija interesanta.
Sporta karalis – futbols. Kā tev kā Futbola federācijas vadītājam bija redzēt kaut vai foto ar konteineriem ar dažādu valstu karogiem, bet neredzēt tur Latviju? Tas bija galvenais mērķis, kuru uzstādīja Dainim Kazakevičam, stājoties pie izlases galvenā trenera stūres...
Protams, ir sāpīgi un gribētos apmeklēt šādu pasākumu nevis viesa, bet dalībnieka statusā. Es domāju, ka mums daudz kas ir, lai to realizētu.
Protams, mēs visi atceramies, kas notika pirms 20 gadiem, kad mēs tur [Eiropas čempionāta finālturnīrā] bijām.
Joprojām daudz par to runā, arī tur visi atceras Portugāli un to, ka mums bija ļoti labas iespējas sasniegt vairāk punktu, īpaši spēlē pret Vāciju, kad bija neizšķirts, bet tiesnesis nenozīmēja soda sitienu. Visi nopietni uzskata, ka mums tie spēlētāji ir, un no mums gaida pārsteigumu nākotnē.
Izskatās, ka tas pārsteigums ir gana tālu. Skaitļi to saka paši par sevi, skatoties pēc šī cikla. Saprotu, ka šonedēļ būs atskaite par Kazakeviča darbu. Vai tā kaut ko var ietekmēt saistībā ar Kazakeviča nākotni Latvijas izlasē – viņam līgums ir līdz nākamā gada beigām?
Jā, 7. decembrī mums [LFF] būs tikšanās ar visu izlašu treneriem, kurā viņi atskaitīsies mums par padarīto. Gan Kazakevičs, gan visi jaunatnes izlašu treneri nāks pie mums, lai pastāstītu par turnīriem, un pēc tam valdes locekļi pieņems attiecīgu lēmumu, ko mēs darīsim nākotnē.
Kad 2022. gadā pagarinājāt līgumu ar Kazakeviču līdz nākamā gada beigām, Ļašenko teica tā: "Esmu priecīgs, ka izlases vadīšana un attīstība ir uzticēta vietējo speciālistu komandai. Tā ir bijusi pareizā izvēle." Vai joprojām piekrīti šim apgalvojumam?
Jā, piekrītu. Joprojām uzskatu, –
ja ir iespēja uzticēties mūsu speciālistiem, tad, protams, vajag mēģināt to darīt.
Mums Latvijā nav tik daudz treneru ar starptautisku pieredzi. Tajā [trenera] kontekstā visi atceramies, kāpēc mēs tā izdarījām. Mēs bijām kvalifikācijā uz Kataru [Pasaules kausu], kur ļoti cienīgi nospēlējām to ciklu – pret Turciju 3:3 izbraukumā, mājās "Daugavas" stadionā zaudējām 1:2 tikai 97. minūtē, kad tiesnesis nozīmēja pendeli. Ar Nīderlandi 0:1, ar Norvēģiju 0:0. Protams, tas viss iedvesmo dot pārliecību trenerim un visai komandai. Tas bija signāls, un mūsu puiši uzvarēja Nāciju līgas D grupā.
Pēc tam gan jums tā līkne kaut kā iet uz leju...
Zini, sportā nevar garantēt, ka viss vienmēr būs uz augšu. Mēs šajā kontekstā redzam, ka kaut kādas izmaiņas ir jāveic, un par to mēs runāsim.
Vai taisnība, ka Kazakevičs kā sporta direktors visus iepriekšējos gadus ir piedalījies arī līgumu sastādīšanā ar galveno treneri? Arī, runājot par kompensācijām, par ko ir iekļauts punkts.
Pirmo līgumu ar viņu parakstīju nevis es, bet Edgars Pukinsks. Tāpēc man grūti uz to atbildēt.
Mēs zinām, kas notika, kad atlaida Aleksandru Starkovu. Kā mēļo, tad apmēram 100 tūkstošu eiro kompensācija bija. Slavišam Stojanovičam ap 170 tūkstošiem. Vai Kazakeviča gadījumā summa varētu būt līdzīga, ja viņu atlaiž?
Tā ir konfidenciāla informācija, bet es varu pateikt, ka tas cipars ir mazāks. Tas nekādi neatšķiras no viņa iepriekšējā līguma.
Cik daudz Futbola federācijas līmenī tiek vērtēts čempionu "RFS" treneris, varbūt ārzemju speciālists, kas strādā Latvijā, – Tomislavs Stipičs? Vai jūs to esat izskatījuši? Vai Dainim ir jāuztraucas?
Jebkuram trenerim vajag vienmēr saprast, ka kādu dienu pienāks brīdis, kad viņam būs jāpamet nacionālā izlase. Nekas nav mūžīgs, arī spēlētājiem tas ir saprotams. Tas ir sports.
Šur tur runā, ka Dainis ir mūžīgs. Tā ietekme viņam ir pietiekami liela Latvijas futbolā...
Tā nav, jo viņš ir treneris un to saprot. Sporta direktora amats ir, kā mēs sakām, maratonists, kurš ilgtermiņā skatās stratēģiski uz jautājumu. Tomēr
trenera amats, es uzskatu, ir kā sprinterim – vajag parādīt rezultātu ļoti operatīvi un ātri.
Manuprāt, Dainis ir ļoti loģisks cilvēks un viņš to ļoti labi saprot.
Ja skaitām no 2017. gada, Dainis 2020. gadā kļuva jau par piekto izlases treneri, tātad pirms tam viņi maiņas bija diezgan bieži, bet tagad ilgi ir Kazakevičs. Sarunai gan liekam punktu ar stadionu – vai Lucavsala 100% paliek tam izvēlētā vieta? Kad būvēs, un kad mēs zināsim kādus jaunumus?
Tagad [Rīgas domes] Attīstības departaments gatavo atzinumu Īpašuma departamentam par Lucavsalu, to vietu, kuru mēs izvēlējāmies. Šobrīd es vēl turpinu sarunas ar potenciālo investoru – 18. decembrī lidošu uz Saūda Arābiju, lai ar viņu satiktos. Attiecīgi pēc tam redzēsim nākamos soļus. Mēs jau saprotam, ka tā vieta šobrīd ir visaktuālākā un vislabākā – ne tikai stadionam, bet arī futbola bāzei, kur mēs noteikti gribam uzbūvēt savu futbola māju un futbola laukumu, kur varam aizvadīt treniņus.
Vai arī telpu futbolam tur būs vieta?
Noteikti gribētos telpu futbolam, bet šobrīd Rīgā top jauna komandu spēļu zāle ar 2200 skatītāju vietām. Manuprāt, ar to pietiks, lai aizvadītu starptautiska līmeņa spēles Rīgā.
