Denisu Vasiļjevs ir 24 gadus vecs daiļslidotājs, aizpērnā Eiropas čempionāta bronzas medaļnieks un Latvijas 2022. gada labākā sportista balvas ieguvējs. Deniss turpina savu ceļu daiļslidošanas pasaulē, kas ir sporta pasaule un droši vien viņa izpratnē arī mākslas pasaule.
Vēlme katru dienu izdarīt labāk
Dāvids Ernštreits: Mums ir daudz interesanta, par ko parunāt. Tikko ir noslēdzies Latvijas čempionāts, arī "Latvia Trophy" sacensības. Kādi iespaidi par jauno formātu, par dalībniekiem par skatītājiem?
Deniss Vasiļjevs: Bija liels prieks atlidot, un, es ceru, arī iedvesmot dažus jauniešus izvēlēties to kā savu sporta karjeru un varbūt redzēt to drusciņ vairāk ne tikai kā sportu, bet arī kā mākslu, lai izpaustu emocijas un enerģiju, kura rodas, kad tu slido un dari to ar sirdi.
Izklausās brīnišķīgi, bet tad es iedomājos tos mazos bērnus… Kam ir jāiet cauri dažādos vecuma posmos mazam daiļslidotājam, kurš pieaug?
Varbūt ir sarežģīti to saprast un kaut kā racionalizēt, tomēr to var izbaudīt. Kad es slidoju, man tas dod tādu kā mīlestību. Es ceru, ka tie jaunieši, kuri varbūt nevar to pilnīgi saprast, var to sajust.
Kurā vecumā tu to sāki tā uztvert? Līdz kuram brīdim bija vēl jāsakož zobi? Kurā brīdī tu sāki to baudīt?
Es sāku [slidot] bez kādas izpratnes trijos gados, bet pēc tam ap 10 gadiem es sāku baudīt to vairāk. Es izbaudīju to, ka man labi sanāk, ka es sāku uzvarēt, nevis sapratu kultūru, kas ir sports.
Parādījās azarts, patika uzvarēt?
Jā, patika uzvarēt, bet teikšu, ka trīs, piecus gadus tagad es baudu tieši to kultūru un to, ka sports ir manā galvā. Tas ir drusciņ vairāk nekā uzvara. Tas ir kā dzīvesveids. Tas ir kaut kas, kas stimulē un iedvesmo pārvarēt pašam sevi. Tas dod pašpārliecinātību, ka tu dari kaut ko pats sev. Tā izveidojas [situācija], ka tu slido tāpēc, ka tev tas patīk.
Tavā gadījumā tā mīlestība no publikas, ko saņēmi, pat neuzvarot, pat neesot labāko desmitniekā, tas daiļslidošanā bija kaut kas fenomenāls. Turklāt pat cilvēki no citiem kontinentiem tevi bija gatavi nēsāt uz rokām. Tas tev tā kā palīdzēja ieraudzīt to sporta veidu savādāk, nekā tikai nepieciešamību uzvarēt?
Jā un nē. Man liekas, tas, kas iedvesmoja izmaiņas, bija mirklis, kad gribēju beigt nodarboties ar daiļslidošanu, jo neredzēju, ka es progresētu. Tad bija kovids, un tas deva man iespēju vairāk palasīt un izkļūt no tā, ko es darīju katru dienu.
Man bija laiks pašam sev un varbūt drusciņ mazāk sportam. Tas iedeva jaunu perspektīvu, un varbūt es arī pieaugu drusciņ.
Tas izveidoja to īpašo sajūtu, ka es sāku to darīt pats priekš sevis. Kāpēc pēc kovida, kad nebija iespējas trenēties ilgu laiku, kāpēc es esmu uz ledus? Tas jautājums arī šodien dažreiz atnāk, bet es varu drosmīgi teikt, ka tas ir tāpēc, ka man tas patīk, – es izvēlos to kā dzīvesveidu un esmu pilnīgi nodevies tam. No tā momenta sākās vēlme katru dienu censties izdarīt labāk, jo tu dzīvo tam, lai izdarītu labāk. Nevis tu redzi, ka būs sacensības un tu gribi uzvarēt tajās, bet gan tu redzi, ka šodien tu vari izdarīt x, y, z, bet rītdien es gribu izdarīt x+, y+, z+ un tā tālāk. Pēc tam ir lielāka bauda redzēt, kā tu progresē un attīstīties no tās pozitīvās enerģijas, ka tu pārvari pats sevi, tu audz. Nevis redzēt, ka neesi piepildījis kaut ko tāpēc, ka neesi pirmais [sacensībās].
Sportā svarīgs ne tikai rezultāts
Es tevi nedaudz iepazinu, kad tev bija 18–19 gadi. Tu vēl Daugavpilī skolu nebiji beidzis. Man jau tad likās, ka tevī ir tas viss, ko tagad stāsti. Tu lasīji, interesējies par pasauli, zīmēji, biji netipisks sportists jau tad, bet redz, ka tomēr tāpat biji uzlicis sev kaut kādu to uzvarēšanas mērķi, ka tas ir svarīgākais...
Jā, bet šodien es esmu izlasījis vairāk grāmatu, un esmu panācis jau lielāku attīstību. Esmu arī drošāks darīt lietas tā, kā es tās redzu, viens pats. Jo vairāk tu dari, jo vairāk tas iedvesmo, jo vairāk iespēju rodas. Tas ir kā domino efekts. Varbūt šodien tas akumulējas un kaut kā… Mans dzīvesveids ir ļoti izmainījies. Kad jūs redzējāt mani pirms septiņiem gadiem, es vēl darīju to vienkārši tāpēc, ka tas bija tas, ko es daru. Man nebija izpratnes, kāpēc man tas patīk, kāpēc es gribu tam atdoties pilnīgi.
Tu tolaik atstāji tāda cilvēka iespaidu, kurš ir ļoti aizrauts ar dzīvi, ar visa izpētīšanu, biji ceļa sākumā. Tagad tu arī neesi beigās, droši vien esi tikai ceļa sākumā, bet kā ir ar cilvēkiem? Grāmatas ir viena lieta, bet droši vien tavs dzīvesveids ļauj satikt ārkārtīgi dažādu kultūru un jomu cilvēkus?
Jā, man ir ļoti paveicies, ka esmu atradis ļoti labvēlīgu dzīvi Šveicē, un man ir iespēja satikties un runāt ar milzīgām personībām, kas ir sasnieguši kaut ko lielu. Manam trenerim [Stefanam Lambjelam], piemēram, ir sava skola, bet viņi ne tikai rada savu biznesu, viņi redz drusciņ plašāk, drusciņ ārpus kastes.
Jā, tie ir cilvēki, kuriem ir vīzija...
Viņi ļoti iedvesmo mani redzēt, ka arī sportā ir dažas lietas, kuras man nepatīk, bet es varu izdarīt vai pārvarēt tās, lai sports būtu man derīgs. Es gribētu to plašāk izplatīt. Sportā nav tikai rezultāts.
Sportā tas, kas palīdz tam rezultātam būt, ir bauda.
Tas ir dzīvesveids, lai tu saprastu, kas tev ir nepieciešams tam, ko tu dari. Tas nav prātīgi – uzvarēt sportā, bet salauzt pašam sevi un pēc tam zaudēt dzīvē. Tāpēc es redzu sportu tā, ka tas ir ceļš, kuru tu dari tik labi, cik vari, bet tomēr, uzvari vai ne, tu nezaudē to, kas tu esi.
Vai tā nav sava veida pašaizsardzība, lai nesajuktu prātā?
Esmu domājis par to, tomēr varu drosmīgi teikt, ka nē. Tas ir ne tāpēc, ka esmu nobijies, bet tāpēc, ka redzu sportu citādi. Tas nav tikai par uzvaru. Sports palīdz dzīvot labāk. Tas ir tas, ko es redzu, ko katrs var paņemt no sporta. Nav tādas sistēmas, kas varētu atspoguļot, cik labs ir sportists manā sporta veidā. Iznāk, ka, ja tu mīli, ko tu dari, tu darīsi to labāk.
Man nepatika, ka es slidoju, ka es darīju to tikai tāpēc, lai uzvarētu. Katras dienas beigās vienmēr viss bija slikti. Tas nav laimīgs dzīvesveids.
Bet tad, kad tu katru dienu redzi, vai varbūt ne katru dienu, bet ik pa laikam redzi, ka esi izdarījis kaut ko labāk nekā vakar, esi sevi uzlabojis, tad ir liels prieks. Tu beidz sezonu un redzi – šī sezona bija brīnišķīga, divās no trim dienām man vienmēr bija kas labs, kas patika, un es gribu to turpināt. Mēs esam atkarīgi no tā pozitīvā dopamīna.
Gribas būt saistītam ar Latviju
Jāsaprot un jānovērtē tie mazie mērķi, tās mazās uzvaras ikdienā - tas mums noder katrā dzīves situācijā. Tu dzīvo jau 6-7 gadus Šveicē; šīs dienas pavadi Latvijā. Ko tu pa tām paspēji izdarīt? Vecākus satiki? Līdz Daugavpilij tiki? Izstāsti mums par savu praktisko dzīvi...
Es paskatījos uz Vecrīgu, apēdu kūku "Vecrīga". Starp citu, ir ļoti sarežģīti atrast labu "Vecrīgu" ar biezpiena pildījumu. Tāpat pusdienoju "Lido". Vispār man ir liels prieks paskatīties uz ziemu. Kad es atgriezos Latvijā, bija liela vēlme parādīt to pozitīvo emocionālo atstarojumu, ar kuru es trenējos. Es nedomāju, ka es pietiekami to izdarīju, tomēr es izbaudīju dažas mazās lietas. Jau vairākus gadus man nav iespējas tik daudz būt Latvijā treniņu dēļ. Piemēram, tagad esmu universitātē, un pildu savus darbus latviešu valodā. Tā ir man viena no lielākajām iespējām runāt latviski.
Atskatoties uz laiku, kad pārcēlies prom dzīvot ārzemēs, tu biji jaunietis, kuram acis bija vaļā, viss interesēja. Man šķita, ka tad, kad jaunietis no Daugavpils aizbrauks uz Šveici, kur visa pasaule viņam ir vaļā, viņš aizies pasaulē. Tu mani patīkamā ziņā esi pārsteidzis, ka pēc septiņiem gadiem ar savu sirdi un prātu esi te. Tu mācies Latvijas Universitātē, pabeidzi Daugavpils Universitāti. Kur tā saikne paliek ar mājām?
Es esmu latvietis un man patīk ozols (smejas).
Happy and grateful 🥉 #EuroFigure
— Deniss Vasiljevs (@DenissVasiljevs) January 15, 2022
📸 Seán Gillis/Europe On Ice pic.twitter.com/w0rsBfPJx4
Reperis vai koks?
Koks. Es esmu saistīts ar Daugavpili, ar ļoti skaistu un plašu dabu ārpus Daugavpils, kur es pavadīju diezgan daudz laika. Arī mani vecāki ir Daugavpilī, un kopā tas viss apvieno to, ka es esmu Eiropā, esmu Šveicē, man ir iespējas ceļot pa pasauli no Japānas līdz Ziemeļamerikai, tomēr nevis uzskats, bet kaut kas, ar ko esmu piedzimis, tas, kas es esmu…
Es esmu no Daugavpils, esmu latvietis vispirms, – tā vienmēr būs mana bāze.
Ceļojot man vienmēr ir idejas, ka es varētu atbraukt un atgriezties Daugavpilī un atvērt mīklas izstrādājumu veikaliņu, lai atvestu, piemēram, tās kūkas no Japānas. Izbaudīt kaut ko jaunu ārzemēs un atvest to uz mājām. Tas ir kaut kas, par ko ir interesanti domāt. Ceļojot man gribas būt saistītam ar Latviju vēl vairāk. Ja man būtu iespēja, ja būtu vieglāk nokļūt no manas treniņu bāzes uz Latviju, ar lielu prieku es to darītu, jo man tā pietrūkst, man ļoti pietrūkst Latvijas sajūtas. Es bieži atceros skaistos laikus, kad rakstīju darbus skolai par Latvijas vēsturi. Tā ir tāda nostalģiska sajūta.
Kā Latvija izskatās, retu reizi atgriežoties mājās? Kā mēs izskatāmies tavā pasaules pilsoņa skatījumā? Kā Latvija ir mainījusies?
Es pateikšu, ka ir vairāk gaismas, bet tomēr varbūt es neesmu atgriezies pašos labākajos laikapstākļos. Turklāt tā, kā es biju šeit uz sacensībām, tās aizņēma ļoti daudz mana fokusa, tomēr bija liels prieks redzēt daudz skaistu lietu. Es redzu, ka Latvijas veikalos ienākuši daudzi lieli brendi, ka cilvēki ir labāk ģērbti.
Viena lieta gan nav laba - Daugavpils esot palikusi bez legāliem daiļslidošanas treneriem, jo Daugavpils treneri neprot runāt latviešu valodā tādā līmenī, lai varētu strādāt oficiālu darbu sporta skolās. Tu tagad esi atbraucis no Šveices, un, labi, mēs drusku cīnāmies ar to latviešu valodu, bet tomēr runājam latviski. Kur ir problēma?
Vispirms, es nezinu, kāda ir situācija Daugavpilī, tāpēc es nevaru par to spriest, bet arī tad, kad es strādāju, kad mēs mācām jauniešus, mēs runājam specifiski. Mums vairāk ir franču vai angļu valoda mūsu elementu krājumā nekā krievu valodā. Es nezinu, kāda ir situācija tur. Varbūt, kad es nākamreiz atgriezīšos mājās, bet šoreiz Daugavpilī, es varēšu saprast, kas notiek.
Man liekas svarīgs tas, ka mēs jau neaizliedzam runāt krieviski. Ja bērns ir krievs un treneris ir krievs, viņi taču var runāt savā starpā un trenēties krievu valodā. Bet, ja treneris nevar kaut kādu atbilstību sasniegt vispār latviešu valodā, nevar runāt ar latviešu bērnu latviski..
Tas nav labi, jā, es saprotu.
Tā ir problēma. Protams, ir specifiski termini jums daiļslidošanā, ar tiem viss ir kārtībā.
Latvijā ir diezgan daudz krievu valodas, daudzi cilvēki runā krieviski, jo vēsturiski ir bijusi liela influence no krievu puses, tomēr mēs esam latvieši. Mēs, arī runājot krieviski, darām kaut ko Latvijas dēļ, kad strādājam ar jauniešiem. Es pilnīgi saprotu, ka ir nepieciešams runāt latviski kaut kādā līmenī, tomēr es arī redzu, ka tas nav 100% nepieciešams, lai apmācītu daiļslidotāju.
Es domāju, ka ir ļoti labi runāt latviski, un tas ir nepieciešams, tomēr sporta dēļ, bez politikas,
lai arī kādā valodā tu runātu, ja tu vari izteikt to informāciju, lai tavs audzēknis saprastu to, tu vari izdarīt savu darbu un nopelnīt ar to. Jūs runājat par Daugavpili, un es to varbūt sajūtu saasināti, jo es negribētu, lai Daugavpilī nebūtu daiļslidošanas. Es esmu no Daugavpils, es nezinu, kas tur notiek, bet ļoti gribu, lai Daugavpils būtu ar daiļslidošanas skolu, lai viņi atrod kaut kādu risinājumu. Ir nepieciešams, lai labi treneri strādātu un darītu savu darbu.
Open practice session with @StephaneLambiel tomorrow! 🎫 Free entrance 📅 Friday, May 11, 17.30–18.45 📍 Daugavpils Ledus Halle pic.twitter.com/PR48qJQWj7
— Deniss Vasiljevs (@DenissVasiljevs) May 10, 2018
Ja esi sportists, neatbalstīsi nekādu karu
Šie pēdējie lielie lēmumi arī no Starptautiskās Olimpiskās komitejas un Krievijas atlētu atgriešanās olimpiskajās spēlēs neitrālā statusā, – tu esi tajā iedziļinājies? Tu klausies, tevi tas uztrauc?
Mans darbs ir strādāt un darīt savu darbu, tomēr, jā, es to dzirdēju, un es esmu, nevaru teikt, ka nobijies, bet es tam līdz galam vēl neticu. Mums ir liels skandāls ar dopingu daiļslidošanā, kas nav vēl beidzies, un ir karš Ukrainā.
Divas dažādas lietas, bet abas saistītas ar Krieviju.
Viena ir saistīta ar sportu, un tur man ir ļoti stipra pārliecība, un otra ir politika, nevis sports. Sports un politika nav viens un tas pats, tāpēc es nezinu, tagad vēl nav pietiekami labs laiks… Kamēr tās divas problēmas nav pabeigušās vai atrisinātas, es nejūtos ērti. Bet es arī saprotu, ka sporta koncepts ir tāds, ka
ir pasaules sports, un vienā dienā pēc visa tā mēs visi slidosim kopā vai sportosim kopā, un es esmu pilnīgi par to.
Mana problēma ir nevis par to, ka tam ir jābūt vai ne, bet gan par to, kāda ir šī laika līnija. Tagad ir par agru.
Vai es pareizi saprotu, ka, tavuprāt, ir jāatrisina gan dopinga lietas, gan karam vienkārši ir jābeidzas, un tad mēs varam sākt vispār runāt?
Jā, tas ir tas, ko centos pateikt. Tas ir tas, kā es uzskatu, jo tagad mēs esam pusceļā, ir tikai emocijas. Sportam ir jāturpinās, jā, bet, pirmkārt, ja vienreiz jau nolēma, ka nē, tad varbūt, kamēr vēl problēmas nav atrisinātas, tad jāpaliek pie nē. Kad viss būs kārtībā, tad runāsim jaunajā situācijā. Tas ir tas, kā es vēlētos.
Grūtas tēmas...
Man nepatīk tādas tēmas.
Nevienam nepatīk. Mēs arī domājam par to, ka ir cilvēki, kuri ne pie kā nav vainīgi, bet tikai tāpēc, ka ir piedzimuši Krievijā, varbūt nevar publiski iestāties pret... Visi nav metami vienā maisā, bet diskusija ir par to, kā sākt sarunāties, kas ir tas īstais brīdis? Tas ir ļoti sarežģīti.
Tāpēc, ka tu esi krievs, tu neesi slikts cilvēks.
Bez šaubām...
Tā ir politiska problēma. Es zinu, ka ir daži sportisti, kuri nepiekrīt, kā viņu politiskā sistēma veicina ģeopolitisko… Bet viņi grib sportot, grib piedalīties un grib būt ar sporta kultūru kopā. Es pilnīgi piekrītu par to. Mēs visi esam sportisti, un mums ir iespēja būt kopā. Nevis cīnīties, bet sportot kopā. Es ļoti gribētu, lai viņiem būtu tā iespēja.
Lielo organizāciju rokās šis ir sarežģīts laiks, kā to vispār izveidot, kā izkontrolēt, jo, protams, ka ir šis viedoklis, ka, lai arī kāds tu būsi sportists, Krievijas propaganda tevi tāpat izmantos. No tā izvairīties, man liekas, nevar nekā. Var, protams, izkontrolēt, vai tas sportists atbalsta karu vai ne, to kaut kādā veidā var izpētīt, bet līdz galam, kas cilvēkam ir sirdī un galvā, tu nekad nezināsi.
Ja tu esi sportists, tu neatbalstīsi nekādu karu. Tā, man liekas, ir kā bāze, no kā sports rodas.
Kad jūs teicāt, ka viņi izmantos to kā propagandu, tādi jautājumi un vispār runāšana par šo tēmu ir kā political bullets [politiskās lodes]. Man liekas, ka sports un politika it kā atstaro viens otru. Mēs visi esam sportisti, mēs sportosim kopā, bet šodienas politika kaut kā...
Jūs ir atdalījusi, jā, bet tāda ir reālā dzīve diemžēl. Politika diemžēl ir kopā ar sportu.
Mēs darām labāko, ko mēs varam, situācijā, kurā mēs esam.
Karjeras beigās būs grāmata
Labi, Denis, par kaut ko vieglāku parunāsim. Lasīju kādā intervijā, ka tu rakstot grāmatas...
Jā, es gribu pabeigt karjeru ar vienu grāmatu par manu piedzīvoto daiļslidošanā.
Es strādāju pie fantastikas grāmatas.
Pagaidām nevaru teikt pārāk daudz, jo vairāk nekā piecus gadus strādāju pie tā, un, jo vairāk es to daru, jo milzīgāka tā grāmata paliek, bet ideja ir laba. Esmu uzrakstījis jau visu sižetu, bet tā ir mana pirmā grāmata, tas ir sarežģīti. Man ir ļoti sarežģīti to kaut kā saīsināt, mana ideja ir plašāka.
Kāds redaktors to jau ir redzējis?
Jā, bet ne visu. Es daru to tāpēc, ka pēdējais mans rezultāts būs grāmata, tā būs publicēta un viss. Tas ir ļoti interesanti, taču tagad man ir jākoncentrējas uz daiļslidošanu un universitāti. Tas ir vienkāršāk.
Klau, hokeju tu kādreiz skaties?
Nē, hokejam es nesekoju, tomēr drusciņ pirms gada centos saprast, kāpēc hokejistiem patīk ledus, kurš nepatīk mums, daiļslidotājiem.
Kvalitātes ziņā?
Jā. Kāpēc katru reizi, kad mēs sakām, jā, šis ir ļoti labs, mīksts ledus, viņi prasa – kāpēc mums ir tik mīksts ledus? Bet kas ir noticis hokejā?
Latvija izcīnīja bronzas medaļas pasaules čempionātā!
Oho, good job (labs darbiņš)!
Daudzi hokejisti bērnībā ir sākuši daiļslidošanā pirmos soļus uz ledus, un tie ir labākie slidotāji...
Jā, vieni no labākajiem hokejistiem pasaulē. Es senāk arī centos pats pamēģināt hokeju, pievienojos vienam mačam, bet sabojāju savas slidas un man ļoti nepatika nūja (smejas).
Tev tā bija lieka, nezināji kur likt?
Jā, tas ir sarežģītāk, nekā es domāju, tāpēc man ir liels respekts pret hokejistiem.
Man liekas, ka hokejs un daiļslidošana ir kaut kas vienots caur slidošanas prasmēm, un tas ir interesanti, jo es redzu, ka tad, kad hokejisti slido, tas ir ļoti agresīvi, bet ne vienmēr tu dari labāko ar tādu agresiju. Tu vari slidot ātrāk un patērēt mazāk enerģijas, ja slido kvalitatīvāk.
Eiropas čempionāts nu jau pēc pāris nedēļām notiks tepat Lietuvā. Tas būs tavs sezonas svarīgākais starts?
Es to tā uzskatu, jā, lai varētu labāk visu izplānot un saprastu, kas notiks līdz pasaules čempionātam. Esmu jau slidojis tajā arēnā Kauņā. Tur es satiku Ingrīdu, manu pirmo treneri ārpus Latvijas. Man ir liels prieks atgriezties tur, un es esmu pārliecināts par to, kā es jutīšos.
Protams, ir liels stress iet uz Eiropas čempionātu, bet es ļoti gribu neaizmirst to, kāpēc es slidoju, – lai izbaudītu, nevis tikai skrietu pēc tehnikas.
To es nedaudz neizdarīju pagājušajā reizē.
Eiropas čempionātā Somijā?
Jā. Es ļoti gribu, lai tās kļūst par atmiņām, kuras saglabājas. Trenēšos, un redzēs, kas iznāks, bet otrajā nedēļā pēc Jaungada – tas ir ļoti agri. Šoreiz ir agrs čempionāts. Es arī ļoti gribu, ja būs iespēja, aizbraukt uz mājām pēc tam. Vienu dienu, lūdzu, kaut vai uz vienu dienu būtu ļoti labi. Redzēs, laiks visu parādīs.
Lai Kauņa tev paliek labās atmiņās un bez stresa!
Paldies!
