No motokrosa pie stūrēšanas ledus virāžās. Intervija ar bobsleja pirmziemnieku Emīlu Cipuli

Pēc astoņiem gadiem motokrosā Emīls Cipulis pērn beidzot piepildīja sen loloto plānu izmēģināt spēkus bobslejā. Jau pirmajā sezonā sēžoties pie boba stūres, Emīls caur kritieniem dažādās trasēs krāja zilumus un vērtīgas atziņas, bet intervijā LSM.lv 24 gadus vecais sportists pastāstīja, ka bez pieredzējušā pilota Oskara Melbārža un trenera Jāņa Skrastiņa padomiem debijas ziema būtu izvērtusies daudz sarežģītāka.

Kā izlēmi, ka vajadzētu pamēģināt spēkus bobslejā?

Emīla Cipuļa debijas sezona bobslejā

  • Pasaules junioru čempionāts divniekiem - 14.vieta
  • Eiropas junioru čempionāts divniekiem - 4.vieta
  • Labākais rezultāts Eiropas kausa posmā divniekiem - 8.vieta Īglsas trasē

Rezultāti sasniegti duetā ar stūmēju Arni Bebrišu

Tāds plāns bija jau vairākus gadus, bet kaut kā visu laiku nesanāca aiziet un tikt uz atlasi. Dažādi iemesli bija, tāpēc nesanāca. Pagājušogad nolēmu – ja ne šogad, tad droši vien nekad vairs nesanāks aiziet. Sāku trenēties un darīju kaut kādas lietas. Tad arī sanāca gana labi satrenēties, lai paņemtu mani uz vasaras nometnēm, bet tur jau viss no paša atkarīgs.  
 

Kur un kā uzzināji, ka notiek jauno bobslejistu uzņemšana?

Iepriekš zināju, ka visu laiku liek „Facebook” lapā par jauno bobsleja stūmēju meklēšanu. Pagājušogad pats meklēju informāciju, rakstīju [federācijas ģenerālsekretāram] Zintim Ekmanim, rakstīju arī federācijai un prasīju, kad būs, vai būs atlase. Jautāju, varbūt ir iespēja pašam aizbraukt un atrādīties. Tad viņi pateica, kad būs testi, un tiem arī gatavojos.

Iepriekš aktīvi sekoji līdzi bobslejistu gaitām?

Bobslejam esmu sekojis līdzi ilgu laiku. Parasti ziemā brīvdienās tā bija mīļākā pārraide, ko skatīties televīzijā. Domāju, ka kopš rāda televīzijā, tik ilgi arī esmu skatījies un sekojis līdzi, kas bobslejā notiek. Tā lieta man patikusi jau ilgāku laiku.

Bobslejā cilvēki, kuri iepriekš nenodarbojas ar sportu, nemēdz nonākt. No kāda sporta veida esi pārnācis?

Tā tiešām ir. Man varētu būt diezgan netradicionāli, jo iepriekš astoņus gadus esmu nodarbojies ar motokrosu. Tur varbūt nav nepieciešamas tādas fiziskās īpašības kā bobslejā, bet savā ziņā tas man kaut kā tagad ir palīdzējis. Mācos Latvijas sporta pedagoģijas akadēmijā (LSPA) - tur gūtās zināšanas man palīdzēja treniņos, sapratu, kas būtu vajadzīgs pašam un tieši bobslejam. Savā treniņu procesā, kas bija paredzēts motokrosam, pieliku klāt kaut kādas lietas, kas vajadzīgas arī bobslejā. Tā tas viss veidojies.            

Emīls Cipulis

Ar motokrosu nodarbojies nopietni vai drīzāk hobija amatiera līmenī?

Latvijā motokross pamatā tik un tā ir amatieru sporta veids, jo kļūt par profesionāli ir ļoti, ļoti sarežģīti. Bet es trenējos, jo gribējās kaut kādu rezultātu parādīt. Nevar tā vienkārši pabraukāties, tāpēc trenējos. Bet tas tik un tā ir pilnīgs amatiera līmenis, nekas nopietns, tīri Latvijas līmenī.

Kādu profesiju apgūsti LSPA?

Mācos par motokrosa treneri, jo Latvijā tādu sertificētu, zinošu treneru ir ļoti maz, varbūt uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi.

Ir daudz tādu, kas sevi sauc par treneriem, bet zināšanu ir tikai tik daudz, cik paši braukuši. Bet tieši pamatu ielikt bērniem un jauniešiem, ne visi zinās, kā to pareizi izdarīt. Varbūt tas arī ir iemesls, kāpēc motokross Latvijā ir tādā līmenī, kādā nu tas ir…

Joprojām sanāk brīvajā laikā kādu reizi pabraukt? Cik nu tā brīvā laikā bobslejistam vispār var būt…

Pagājušogad pēdējās sacensības nobraucu ap Jāņiem, pēc tam sākās visas bobsleja nometnes un vairs nesanāca. Tas ir diezgan riskanti un ir iespēja dabūt kādu traumu, tāpēc varētu nesanākt ar to bobsleju. Šogad nekas nav sanācis vairāk vīrusa dēļ, jo arī motokrosā visi apstākļi ir ļoti ierobežoti. Nedrīkst atrasties kopā vairāk par diviem cilvēkiem, tāpēc ļoti sarežģīti tas viss ir.

Beigu beigās varam teikt, ka ātrums un nedaudz nelīdzena trase noteikti nebiedē…

Nē, pilnīgi noteikti nē (smejas)! 

Emīls Cipulis ar stūmēju Arni Bebrišu

Kā juties, nonākot trenera Sanda Prūša izslavēti smagajās fiziskās sagatavotības nometnēs?

Jā, bija diezgan grūti sākumā. Jo īpaši pirmajās trīs, četrās dienās, kad no diendusas jāiet uz otro treniņu, bet no gultas izkāpt ir ļoti grūti. Tiešām ir sevi jāpiespiež. Tad vēl kaut kas sāk sāpēt, tiešām ir jāpiespiež sevi darīt. Viegli noteikti nav. No savas pieredzes varu teikt, ka tās vasaras nometnes nav vieglas. Ir grūti un smagi, bet lielākās grūtības sākas rudenī, kad ir ledus treniņi. Tad sākas tas īstais bobslejs un tad ir grūti ne tikai ķermenim, bet arī prātam.

Nebija tāds brīdis, kad likās, ka jākrāmē somas un jāmet miers, jo šis nav domāts Tev?

Nē, nevienā brīdī nebiju domājis iet prom, tikai tāpēc, ka ir grūti. Nezinu,

tas laikam nebūtu es, ja pateiktu – viss, man ir par grūtu…

Ir jāpacīnās, lai kaut ko sasniegtu. Nevar tā, ka ir grūti, tāpēc es negribu un atmetu ar roku. Man tā gribēšana bija tik liela, ka es zināju, ka tam vienkārši jāiziet cauri, jo sākums vienmēr būs grūts. Aizbraucot uz nometnēm, es nemaz nestādījos priekšā, kas tas būs. Šogad noteikti būs vieglāk, jo es jau zināšu, ko sagaidīt.

Kā jaunos nometnē uzņēma pieredzējušie bobslejisti? Citos sporta veidos pieredzējušie mēdz izspēlēt kādus jokus ar jaunajiem, kā gāja Tev un pārējiem pirmgadniekiem?

Nekādi joki vai kaut kas tamlīdzīgs nebija. Īstenībā grūti pateikt, jo tur

uz mums neviens neskatījās, kā uz kādiem potenciāliem sportistiem vai ko tamlīdzīgu.

Viņi ļoti labi apzinās, ka parasti lielākā daļa atsijājas un aiziet prom, tāpēc neviens nemēģina ar jaunajiem baigi komunicēt vai tamlīdzīgi. Nav tur nekādu baigo savstarpējo attiecību, tā varētu teikt.

Kad biji izturējis vasaru un nonācis līdz rudens treniņiem trasē, tad attieksme noteikti pamainījās…

Jā, protams! Tad pieredzējušie sāk stāstīt, ko un kā labāk darīt, kaut ko palīdz. Tā attieksme, protams, uzreiz mainās, bet pirmgadnieks paliek pirmgadnieks. Var just to pieredzējušo sportistu nostāju pret pārējiem. 

Jau no paša sākuma zināji, ka gribi būt pilots vai arī Tava nonākšana pie boba stūres notika kaut kā citādi?

Ne gluži, uz atlasēm gāju ar domu, ka varētu būt stūmējs. Viss notika tikai oktobrī, kad mums bija treniņi Siguldā. Tad [treneris]

Sandis Prūsis mani pasauca pie sevis un vienkārši nostādīja fakta priekšā – „nu, rīt brauksi pa trasi pie stūres?”.

Un es piekritu. Tad nu nākamajā dienā kāpu iekšā monobobā un mēģināju kaut ko darīt.

No kuras starta ieskrējiena vietas sāki braukt?

Pirmajā dienā braucu tikai no junioru starta, kas ir vēl zemāk nekā dāmu starts, sanāk astotā virāža laikam. Pēc tam nākamajā dienā jau no dāmu starta braucu un no augšas pirmo reizi nobraucu ceturtajā vai piektajā treniņu dienā. 

Tā kā iepriekš daudz sekoji bobslejam, noteikti zināji, kā stūrē kamanas...

Jā, es kaut kur biju redzējis, kā izskatās stūre, aptuveni sapratu principu, kā tas viss notiek. Bet reālais priekšstats radās tikai tad, kad iekāpu iekšā. Tad sajutu, kā bobs vadās, jo tomēr ir ledus un visas pārējās lietas. Tas nav tas pats, kas braukt ar mašīnu vai to pašu krosa moci, te ir mazliet cits stāsts.

Atceries savu pašu pirmo braucienu trasē?

Jā, pirmais brauciens bija tāds, ka iekāpu iekšā, saķēru stūri un vispār nezināju, ko sagaidīt.

Protams, tāds neliels stresiņš arī bija. Tieši tā neziņa, jo es nezināju, kā būs, ko jutīšu braucot pa trasi. Pirmo braucienu arī nobraucu un nenokritu. Sapratu, kā tas viss ir. Pirmais brauciens deva tādas patīkamas sajūtas un kad arī kaut kas sāk sanākt, tad sajūtas trasē ir ļoti patīkamas.

Treneris Prūsis kādreiz ir izskaidrojis iemeslu, kāpēc viņš lēma Tevi iesēdināt pie stūres?

Nē, teicis nav un es arī viņam neesmu prasījis. Es pats pieļauju, ka tas ir tāpēc, ka man ir bijusi iepriekš pieredze motokrosā. Varbūt man ir ātruma izjūta vai kas tāds. Grūti pateikt, bet varbūt tas ir iemesls, kāpēc Sandis izdomāja, ka varētu mani pielikt pie stūres jau sākumā. 

Sāki braukt ar monobobu. Arī savu pirmo braucienu no augšas brauci ar monobobu vai jau ar divnieku kamanām?

Nē, tas arī bija ar monobobu, bet no augšas ar monobobu es ļoti daudz nemaz nebraucu. Tie bija kādi trīs treniņi varbūt, būtībā astoņi, deviņi braucieni. Pēc tam ar divnieku pirmās divas dienas arī braucu no dāmu starta un tikai tad gājām uz augšu.

Tur ar monobobu kritieni diezgan daudz salasījās. Apmēram kādi 10 kritieni bija.

Sāpīgāki un mazāk sāpīgi, bet nu patīkami nebija.

Visiem pienāk pirmā reize, kad bobslejā krīt. Kā atgadījās tavs pirmais kritiens?

Pirmais kritiens man bija pirmajā braucienā no dāmu starta. Tur pa tiem pirmajiem labirintiem, kas ir no septītās līdz desmitajai virāžai, diezgan kārtīgi sakratīja, es apjuku un tad 11.virāžā jau bija tāds nepatīkams kritiens. Varētu teikt, ka viens no nepatīkamākajiem kritieniem, kāds man bijis. Diezgan sāpīgi sadauzīju galvu, sāpēja kakls un nevarēju pagriezt galvu. Vienu dienu atpūtos un tad atkal sēdos iekšā, lai turpinātu braukt.

Cik ilgs laiks pagāja līdz brīdim, kad pats sāki stumt kamanas startā un pirms braukšanas vēl bija jāielec tajās iekšā?

Tas bija oktobra beigās, ap 20.datumu, būtībā divas nedēļas pēc tam, kad biju sācis braukt ar monobobu. Tad arī bija noķertas pirmās īstās bobsleja sajūtas, ka pašam ir jāstumj un jāielec iekšā, jādara visas šīs lietas.

Pirmajā reizē stumjot un lecot bija papildu uztraukums? Tomēr pat ļoti pieredzējušiem bobslejistiem mēdz samisēties un viņi netiek iekšā…

Varbūt mazliet bija, bet mēs jau kopš septembra bijām skrējuši un stūmuši pa ledus estakādi. Tur gan nav visa tā iekārtošanās bobā, bet princips, kā pārlēkt pāri boba maliņai un iekārtoties tieši pa vidu kļuva skaidrs un jau bija iestrādājies. Tas viss gan notiek tā dabīgi – kā pašam sanāk, tā arī visa tā ielēkšana padodas vai nepadodas. Nebija nemaz tik traki, viss sanāca pietiekami labi un raiti. Sezonas laikā gan divas reizes bija tā, ka aiz tās maliņas aizķēros un bija pagrūti tikt iekšā bobā.

Sezonu pavadīji Eiropas kausa komandā pie trenera Jāņa Skrastiņa. Kā kopumā vērtē šo pirmo gadu bobslejā?

Es domāju, ka viss bija ļoti labi, jo viņš zināja, kā mums jaunajiem visu pastāstīt un paskaidrot visas nianses trasē, tieši to, kas mums vajadzīgs. Tieši to pamatu, lai tu nobrauc droši un tiec līdz galam. Pēc tam

nākamajos treniņos jau lika klāt nianses, kā kaut kur var ātrāk izbraukt, kā pareizāk, kur kamanas varbūt var palaist brīvāk.

Sadarbība ļoti labi izveidojās un cerams, ka tā turpināsies arī uz priekšu.

Sezonai ejot uz priekšu, juti, ka arī pašam tā lieta sāk padoties labāk?

Rezultāts ar katrām sacensībām palika arvien labāks, tas jau ir galvenais rādītājs. Veidojās pieredze, ātrāk spēj adaptēties jaunās trasēs un tas ļauj palēnām kāpt uz augšu. Nav bijuši tādi lieli kritumi, lai gan vienās sacensībās arī nokritām, bet tā mēdz gadīties visiem.

Kā sekmējās ar adaptēšanos dažādās trasēs?

Jā, sākumā bija tāda nedrošība jūtama, aizbraucot uz jaunu trasi. Visu laiku jau tikai pa Siguldu bija braukts, pēc tam aizbraucām uz Norvēģiju. Labi, Norvēģijā trase ir tāda vienkāršāka, bet, aizbraucot pēc tam uz Altenbergu, tur vairākas reizes kritu treniņos. Bet ar katru braucienu rodas apziņa, kas jādara, ja kaut kas neizdodas, kā visu labot. Varētu teikt, ka uz Kēnigszē posmu es sāku saprast, kā tieši darbojas tā visa kamanu stūrēšana, kā kaut ko var izlabot, ja kaut kas nav izdevies.

Nobrauci Eiropas kausa posmu Siguldā. Pats esi apmierināts ar mājas trasē izcīnīto 11.vietu?

Kopumā, jā. Pēc treniņu rezultātiem likās, ka varbūt varētu iebraukt arī desmitniekā, bet ar rezultātu esmu apmierināts. Pirmajā dienā braucām ar rezervi un ar drošākām slidām, jo mājās negribas krist un vēl papildus stresiņš ir.

Pēc sajūtām Siguldā bija labākais posms šosezon. Visa tā atmosfēra, kad izbrauc trasē un dzirdi, kā cilvēki gavilē...

Ļoti laba sajūta un tāds baigais pacilājums. Ar rezultātu esmu apmierināts, tajā brīdī tas bija labākais rezultāts, kas līdz tam vispār bija sasniegts.

Sezonas laikā paspēji apgūt boba tehniskās nianses?

Par slidām runājot, tur mēs paši visu darījām. Tās paši liekam, nostādām pareizajā pozīcijā, pirms mačiem paši slidas sagatavojam. Te es varu teikt lielu paldies Oskaram Melbārdim, kurš ar mums bija kopā visu sezonu. Viņš palīdzēja un ieguvu daudz padomos no Oskara. 

Kā jaunos sportistus ietekmēja tas, ka blakus ir tik pieredzējis bobslejists kā Oskars Melbārdis?

Pats viņš ir ļoti atvērts un nekad neatteiks padomu. Tāpat arī par trasēm – ja man kaut kas ir neskaidrs vai gribu noskaidrot, kā viņš dara kaut kādas lietas. Protams, viena lieta ir tas, ko pasaka treneris, bet otra lieta ir tas, ko pasaka šobrīd braucošs sportists. Viņš var izstāstīt, kā jūtas kādā situācijā vai trases vietā. Domāju, ka

arī pārējai komandai bija liels ieguvums redzēt, kā Oskars [Melbārdis] strādā ne tikai trasē, bet arī ārpus tās –

sadzīviskās lietas, kā viņš kopj savu tehniku un viss pārējais, mēs visi no tā varējām ņemt ļoti labu piemēru. Kas zina, varbūt man un pārējiem tie rezultāti būtu pavisam citi, ja Oskars ar mums nebūtu bijis kopā visu sezonu.

Rudenī jums vairākas nedēļas pēc kārtas nācās mērot lielus attālumus pa visu Eiropu starp sacensību vietām. Cik daudz brīvā laika jums paliek pašiem sev un atpūtai?

Jā, brīvā laika praktiski nav. Būtībā tikai tik daudz, cik aizbraukt līdz kādam tuvējam veikalam. Kaut kāda vietu apskatīšana mums nesanāk. Nebija situācija, ka būtu pilnīgi brīva diena, ka var kaut kur aizbraukt un kaut ko izdarīt. Vienmēr bija vismaz viens treniņš, Ja arī iekrita kāda brīvāka diena, vienkārši gribējās atslēgties un neko nedarīt, vienkārši atpūsties. Grūta un gara sezona.

Cik grūti vai viegli Tev ir tikt galā ar ilgo prombūtni no mājām?

Godīgi sakot, grūti nebija. Visu laiku lietas un darbi gāja uz priekšu, tāpēc arī laiks pagāja diezgan ātri. Varbūt vienīgi, kad mēs kaut kur bijām divas nedēļas, tad laiks pavilkās nedaudz ilgāk. Bet nebija tādi brīži, kad šķiet, ka visa pietiek un gribas uz mājām braukt. Tā nebija.

Sezonas galvenie mači Tev noteikti bija pasaules junioru čempionāts Vinterbergā. Tur parādīji savu tobrīd labāko iespējamo sniegumu?

Varētu teikt, ka labākā forma tur bija sasniegta. Varbūt varēja būt labāks rezultāts, jo abos braucienos bija kļūdas. Bet kopumā, skatoties un analizējot rezultātu tabulu, trasē bija gan ātrums, gan tāda stabila progresija, ejot pa trasi uz priekšu. Gājām uz augstāku rezultātu. Bet nu tās kļūdiņas, piemēram, otrajā startā uzskrējām par tālu un iebraucām bortā. Tāpat arī pirmajā braucienā bija šādas tādas kļūdiņas.

Pirmajā sezonā esi braucis lielākajā daļā Eiropas trašu. Pirmais gads bobslejistam laikam ir visgrūtākais tieši trašu dēļ, bet pēc tam pierodi un ir vieglāk?

Jā, pilnīgi noteikti. Tā pati Altenbergas trase, kurā braucām, tā noteikti nav no vienkāršajām. Tas deva lielu ieguldījumu pieredzei. Tāpat arī posms Siguldā, manuprāt, Altenbergai līdzīgas sarežģītības trasē.

Nākamajā sezonā noteikti būs sacensības trasēs, kurās jau ir braukts, tad jau pašķiršu kladīti, paskatīšos un zināšu aptuveni kā un kur ir jābrauc.

Tad būs jānoķer pareizās sajūtas un lietas aizies. Ja būs kāda jauna trase, kur vēl nav braukts, tad pieredze arī palīdzēs, varbūt spēšu ātrāk adaptēties. 

Godalga par 4.vietu Eiropas junioru čempionātā

Esi atradis savu mīļāko trasi? Varbūt tā pati mājas trase Siguldā?

Sigulda varētu būt visnemīļākā trase no tām, kurā braukts… (smejas). Bet visvairāk man laikam patika Īglsa, jo tur var kaut kā braukt un baudīt. Labi, ledus kvalitāte tur bija slikta, īpaši treniņos. Nobraucot divus braucienus, sāpēja mugura no tā, cik nelīdzens bija ledus. Bet no braukšanas viedokļa, tur var braukt un izbaudīt trasi. Viss tā maigi notiek, nav asas un straujas stūrēšanas, tāda baigā sajūtu trase. Tāpēc Īglsā patika vislabāk.

Tagad bobslejisti jau sākuši gatavošanos sezonai. Kāda Tev ir iespējas strādāt fiziskajai sagatavotībai šajos apstākļos?

Jā, ir pagrūti, bet kaut kādas iespējas esmu atradis. Noteikti nav tā, ka nedaru neko. Pilnīgi pilnvērtīgi gan vēl nevaru strādāt, bet pagaidām man netraucē, ka nevaru apmeklēt sporta zāles vai ko tamlīdzīgu. Laukos pietiekami daudz ko varu izdarīt, tāpēc šobrīd ar to visu arī pietiek.

Jau ar nepacietību gaidi sezonas sākumu vai tomēr vēl gribas atvilkt elpu pēc pirmā gada?

Sāk jau gribēties to braukšanu. Varbūt pirmais mēnesis pēc sezonas bija tāds, ka negribas ne par ko domāt un gribas tikai atpūsties. Bet nu jau gribas gatavoties sezonai, trenēties un iet uz kādiem labākiem rezultātiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Bobslejs
Sports
Jaunākie
Interesanti