Sarunā ar LSM angļu valodas redaktoru Maiku Koljeru Reinis stāsta, kā nonācis līdz šādai nodarbei, kā atrod šos spēlētājus, kā arī to, kā komerciālie panākumi ietekmē sportistu publisko tēlu.
"Visvienāršāk to paskaidrot ir tā - es esmu sporta, īpaši basketbola fanāts. Mana aplāde saucās "The Handle Podcast", un tā sāls ir tāda, ka es intervēju bijušos NBA un ABA spēlētājus, kuri spēlēja šo sporta veidu augstākajā līmenī. Es taisu intervijas par visu viņu karjeru. Var teikt, ka viņi nav lielākās zvaigznes, kas ir nodarbojušās ar šo sporta veidu, lai gan viņi ir starp top 100, top 200 spēlētājiem, kas kādreiz spēlējuši šo spēli. Un tāpēc, man šķiet, šīs intervijas ir interesantas, jo viņiem ir perspektīva, kas varbūt nav dzirdama no citiem, jo viņi nav lielākās zvaigznes un pašlaik ikdienā, iespējams, strādā algotu darbu," stāsta Reinis.
Maiks Koljers: Vai tu galvenokārt intervē Amerikas vai Eiropas spēlētājus?
Ir bijuši pāris eiropieši. Ja var tā teikt, man ļoti patika sērija ar pirmo islandieti, kurš jebkad spēlējis NBA, un savā ziņā es viņu sauktu arī par pirmo eiropieti. Lai gan tas ir nedaudz neskaidri, jo ir cilvēki, kuri emigrēja 2. pasaules kara laikā un kuri it kā bija eiropieši, bet uzauga ASV. Ir bijušas vairākas sērijas ar eiropiešiem, un tajās vienmēr jūtami papildu līmeņi.
M: Vai intervijas notiek pa telefonu, "Skype" vai...?
Jā, tās notiek "Skype". Īstenībā nav nemaz tik dārgi zvanīt uz ASV mobilajiem telefoniem vai bezvadu telefoniem. Tā ir vienkārša lieta, ko darīt, kad tu esi sācis.
M: Un kā ar organizēšanu. Vai viņi nevarētu būt... nevis aizdomīgi, bet pārsteigti, kad ar viņiem sazinās kāds, kurš saka: "Te puisis no Rīgas, Latvijas, un es gribētu par jums uztaisīt podkāstu." Kāda ir viņu pirmā reakcija? Kā tu dabū viņu numurus, tas nav grūti?
Dažkārt tas ir grūti. Bet tagad, kad man ir bijuši 20-30 viesi, es varu izmantot savus avotus un satikt vairāk cilvēku - vismaz internetā. Vairākos gadījumos man jāizmanto ASV kapitālisms, kur visi izmanto savu vārdu, visi "bijušie basketbola spēlētāji", kas tagad darbojas apdrošināšanā vai citur.
Varbūt daži no viņiem neizmanto savu slavu, bet visbiežāk var vienkārši iegūglēt kāda vārdu un atrast viņus "LinkedIn". Dažkārt pirmais telefona zvans, kad es sasniedzu kāda sekretāru, un viņš paceļ telefonu, tas ir neliels pārsteigums, bet es domāju, ka cilvēkiem patīk runāt par sevi, it sevišķi, ja tas ir bijis kādu laiku atpakaļ.
Es pieminu noteiktus būtiskus mirkļus viņu karjerā, parādu savas zināšanas, un, lai gan tas var prasīt kādu laiku, viņi parasti pierod pie procesa, un pēc 10-20 minūtēm [podkāstā] viņi saprot - pāriet pāri viņu kādreizējai karjerai - tas ir jautri.
M: Vai viņiem ir komfortabli runāt par to, kas viņu dzīvēs notiek pašlaik? Vai arī viņiem labprātāk tīk skatīties atpakaļ?
Es domāju, ka brauciens pa atmiņu aleju ir tas, kurš viņiem sniedz lielāko baudu. Es, protams, pajautāju, ar ko viņi nodarbojas tagad - dažkārt tīri pieklājības dēļ, jo tas būtu rupji runāt tikai par basketbolu un neņemt vērā pašu dzīvi. Tas atšķiras, bet parasti viņi jūtas komfortabli stāstīt par to, kā ir attīstījusies viņu tālākā karjera. Daži stāsta vairāk, citi - mazāk, bet pastāv iemesls, kāpēc es vispār varu viņus atrast, un tas ir tāpēc, ka viņi kaut ko savā dzīvē dara.
Diemžēl, jādomā, ka ir arī spēlētāji, kuriem pēc basketbola karjeras nākuši pārbaudījumi un likstas, un viņi nav spējuši izveidot karjeru, vai arī viņiem neklājas labi finansiālā ziņā, taču tie ir tie, kuru e-pastu vai telefonu es nevaru atrast, tāpēc šķiet, ka man sanāk sarunāties tikai ar pozitīvajiem gadījumiem.
M: Ar kuru spēlētāju tu sazinājies pirmo? Vai tas bija spēlētājs, par kuru tu domāji jau iepriekš, vai arī tas bija kā izšaujot skrotis, gaidot, ka kāda trāpīs?
Tas bija vairāk kā otrais variants. Es esmu ļoti pateicīgs Treisijam Murejam un Džimam Makilveinam, kuri bija pirmie divi spēlētāji, kurus es varēju intervēt. Es viņiem uzjautāju "tviterī" - tas bija tik vienkārši. Savu daļu tur nospēlēja tas, ka man jau labu laiku ir "YouTube" kanāls, kurš arī ir saistīts ar basketbola vēsturi. Tur es esmu sagraizījis izteiksmīgākos kādreizējo spēlētāju momentus - ne tikai superzvaigžņu, bet arī parasto spēlētāju, ja es tā varu viņus saukt - un tas kalpoja par atspērienu.
Man bija kaut kas, ko viņi var apskatīt - "YouTube" video, kurā viņi lieliski spēlēja - un šķiet, ka tas manam vārdam piešķīra drusku reputācijas.
Iespējams, kad es viņiem to parādīju, viņi varēja sajusties, it kā būtu man kaut ko parādā, jo tas ir vienīgais video ar viņiem internetā, un viņi varēja padomāt, ka šis puisis patiešām saprot, ko dara.
M: Un tas arī nostata tevi kā kādu, kurš ir ieinteresēts spēles vēsturē, ne tikai tajā, kas notiek tagad.
Jā, noteikti. Es to daru, lai izceltu sevi citu vidū, jo neviens negribēs klausīties, kamēr es pļāpāju par basketbolu, tāpēc es novirzu visu uzmanību uz viesi. Es pielieku detaļas, es veicu padziļinātu izpēti. Tas ir tas, ko es daru, lai viņi justu, ka saruna ir svarīga.
Es viņiem nejautāju par ikdienišķām tēmām, piemēram, kā bija spēlēt pret Maiklu Džordanu - kas ir jautājums, kas noteikti parādītos masu medijos. Es mēģinu tiešām to taisīt par viņiem, un es ceru, ka viņi to var novērtēt.
M: Katrs sporta veids, lai gan visi pievērš uzmanību zvaigznēm, īstenībā sastāv no šiem profesionālajiem amata pratējiem.
Jā, un pieklājīgajam spēlētājam var nebūt brenda atbalsta, viņam var nebūt miljonu dolāru vērtība, taču tas viņus izceļ tādā ziņā, ka viņi var runāt par lietām, kurām lielāki vārdi nepieskartos. Es domāju, ka tas kopumā ir interesantāk, jo viņi runā par savu kādreizējo dzīvi.
M: ASV visam ir slavas zāles, taču tas, ko tu dari, ir reālistiskākas slavas zāles veidošana, parādot, ka šie basketbolisti ir cilvēki, nevis brendi. Bet tas, ko gribēju jautāt sākumā - tu teici, ka esi apsēsts ar sportu. Bet kāpēc tieši basketbolu?
Šķiet, ka tam nav laba iemesla. Laikam tāpēc, ka es sāku spēlēt basketbolu, kad man bija 6-7 gadi, un tas ir sporta veids, kuru es netīšām izvēlējos. Manā ģimenē ir pāris basketbola spēlētāji-brālēni, mana tante. Mani aizsūtīja vingrināties šajā sporta veidā, un tas vienkārši kļuva par manu mīļāko. Šķiet, ja tas būtu bijis futbols, es tagad būtu futbola fanāts. Pašlaik es sevi varētu saukt par kādu, kuram patīk hokejs un futbols, bet basketbols man nozīmē daudz vairāk.
M: Tavu formātu var piemērot arī citiem sporta veidiem - personīgi es labāk klausītos kaut ko tādu, nevis dzirdētu Krištianu Ronaldu, sakot "Es iesitu vārtus."
Ir iemesls, kāpēc viņš tā saka. Viņam ir daudz lietu, ko zaudēt, un viņš nevar atļauties būt pretrunīgs.
M: Acīmredzams piemērs ir F1 piloti, kuri kādreiz bija ļoti spilgti un apveltīti ar raksturu, taču tagad ir vairāk vai mazāk monotoni roboti. Ir grūti būt iekšā kādā sportā, ja tu neidentificējies ar dalībniekiem, vai ne tā? Ir grūti kādam just līdzi, ja tu nedomā - lūk, viņš ir tāds kā sliktais puisis, bet viņš dažreiz tīri labi pajoko.
Tas tiešām ir jūtams vairākos sporta veidos - ka 70. un 80. gadi ir labākais laiks raksturiem, neparastiem stāstiem. Komerciālais stimuls un ieguldītā nauda ir radījusi situāciju, kurā spēlētāji vairs nevar atļauties būt interesanti. Viņos ir ieguldīts tik daudz naudas, ka viņi zaudētu iespējas, ja viņi būtu kas vairāk nekā vienkārši roboti.
M: Vajag būt kā Denisam Rodmenam, kurš ir pilnīgi aptracis, un tad tas nāk dabiski, tas nav produkts.
Tieši tā, un viņš ir viens no 1000 cilvēkiem. Pašlaik sportā nav pārāk daudz tādu, man šķiet.
M: No Latvijas ir grūti spriest, cik liela zvaigzne ASV patiesībā ir Kristaps Porziņģis. Tev par to varētu būt izsvērtāks viedoklis.
Šķiet, tas ir ieguvums - vai zaudējums - no tā, ka tu spēlē Ņujorkā. Katrā sporta veidā ir zvaigžņotie brendi, un katram no tiem ir bijuši lejupslīdes posmi, un tas tā noteikti ir arī ar "New York Knicks". Un šķiet, ka brīžos, kad brendu aplenc tik daudz negatīvisma, tas savā ziņā saved fanus kopā, jo viņi gaida nākamo lielo notikumu, nākamo cerību.
Nav otra tāda tirgus kā Ņujorka, un viss būtu krietni savādāk, ja Porziņģi būtu paņēmusi kāda cita komanda. Ja viņš būtu, piemēram, "Orlando Magic", tad viņš nekļūtu tik slavens - viņš būtu vairāk tīmekļa sensācija. Ņujorka ir patiešām svarīga.
M: Mēs ar tevi bijām diskusijā ar amerikāņu sporta žurnālistu Kevinu van Valkenbergu, kurš pāris dienas bija Rīgā. Man tas likās ļoti atsvaidzinoši. Savā ziņā tas, par ko viņš runāja, ir tas pats, ko tu dari ar savu podkāstu - apskati cilvēku dzīves, viņu saknes, sajūtas, viņu ģimeni un savieno to ar viņu sporta karjeru.
Tas tiešām bija iedvesmojoši tādā ziņā, ka vienmēr ir atrodami labi stāsti, un visiem ir iespēja tiem pieslēgties un tos izstāstīt. Es negribu lielīties, bet uzsākt podkāstu nebija nemaz tik grūti, un vienmēr ir iespējams kaut ko izdomāt, atrast nišu un vienkārši darīt visu iespējamo.
Es nedomāju, ka man ir īpaši daudz prasmju, izņemot zināšanas par bastkebolu, un viss, ko man vajadzēja darīt, bija saņemt drosmi, izlemt, ka es varētu to pamēģināt. Es domāju, ka man ir zināms amatiera statuss, un tikai basketbola vēsture man ir to atļāvusi darīt.
No diskusijas var paņemt to, ka vienmēr ir stāsti, kurus izstāstīt, un jaunieši, kuri pašlaik beidz vai vēl tikai grasās sākt studijas žurnālistikā - jums ir reāla iespēja darīt kaut ko līdzīgu, jūs varat uzrakstīt tiešām labus stāstus.
(Pilnu sarunu ar Reini Lāci klausieties šeit.)
