Saliņš pērn bija galvenais tiesnesis sieviešu Pasaules kausa finālcīņā, kurā ASV basketbolistes pieveica Ķīnu. Tāpat viņš ir tiesājis pērnās sezonas sieviešu Eirolīgas finālu un bijis viens no noteikumu kārtībsargiem, kas apkalpojis Starptautiskās basketbola federācijas (FIBA) Čempionu līgas finālčetrinieka turnīru. Saliņš Pasaules kausa izcīņā Filipīnās tiesāja 10 spēles, turklāt gan ceturtdaļfinālā, gan pusfinālā un finālā.

Reinis Ošenieks: Sveicu tevi ar atgriešanos mājās. Man liekas, ka olimpiskajās spēlēs tiesnešiem finālā dod arī zelta medaļas. Kā bija Pasaules kausā? Kur ir tava medaļa?

Gatis Saliņš: Mums diemžēl medaļas neiedeva, bet bija ļoti veiksmīgs suvenīrs – bumba. Fināla bumba ar datumu, iegravētiem zelta burtiem.

Cik savlaicīgi uzzināji, ka būs jātiesā fināls? Kā notiek gatavošanās tādā gadījumā?

Katru spēli, ko tiesājam, mēs uzzinām iepriekšējā dienā, aptuveni 24 stundas pirms spēles. Tas nozīmē, ka mums ir pietiekoši daudz laika, lai spēlei sagatavotos un maksimāli veiksmīgi to notiesātu.

Tu tiesāji arī sieviešu Pasaules kausa finālu. Vai, ņemot to pieredzi vērā, tu kaut ko nodalīji, saprati, ko šoreiz darīt citādi?

Domāju, ka tas nebija citādi. Bija ļoti līdzīgi, jo skaidrs, ka ir liela ažiotāža, liela atbildība. Tāpēc bija vajadzīgs ļoti ilgs sagatavošanās posms pirms Pasaules kausa, lai spētu ar to visu tikt galā.

Kāds bija fināls? Kā tu raksturotu to basketbolu, ko tu redzēji, un tiesnešu darbu?

Ja runājam par basketbolu, fināls bija ļoti kvalitatīvs. Bija skaidrs, ka komandas ir emocionāli uzvilktas un visi grib uzvarēt. Ja nemaldos, neviena no komandām iepriekš nebija vinnējusi Pasaules kausu. Bija skaidrs, ka no mūsu skatu punkta atbildība ir liela, bet es uzskatu, ka veiksmīgi tikām ar to galā.

Šajā Pasaules kausā notiesāji 10 spēles. Pirmā no tām tāda, kurā noteikti gribētos būt daudziem. Rekorda spēle vairāk nekā 38 tūkstošu skatītāju klātbūtnē – Dominikānas Republika pret Filipīnām. Kā šis mačs atšķīrās tev kā tiesnesim? Atmosfēra varbūt nebija kā Eiropā, ka visu laiku kāds bļauj, bet filipīnieši basketbolu zina, mīl, un tur nav kā citās Āzijas valstīs, kad bļauj tādos brīžos, kad tas nav pierasts...

Jā, noteikti bija sajūta, ka filipīniešu fani saprot basketbolu.

Brīžiem atmosfēra bija ļoti skaļa, ļoti nokaitēta, bet es pat teiktu, ka pozitīva. Tiešām bija sajūta, ka laukumā ir tādi kā svētki.

Tas bija pasaules čempionāta sākums, un viņiem bija iespēja beidzot redzēt savu mājinieku komandu spēlējam. Diemžēl viņi neuzvarēja, bet es uzskatu, ka spēle bija ļoti interesanta.

Tu tiesāji Manilā trīs arēnās. Beigās tika nolemts, ka fināls notiks "Mall of Asia" basketbola arēnā, nevis tajā, kur var uztaisīt varbūt jaunu rekordu. Tas viss saistīts ar loģistiku. Dzirdēju, ka prezidents kavējies, jo viņam jāierodas ar helikopteru, lai apsteigtu sastrēgumus. Citas cīņas arī esot nedaudz aizkavējušās, nemaz nerunājot par treniņiem. Ko dara tiesneši tādā gadījumā, ja saka: "Piedodiet, mēs vēl nevaram sākt, mums vēl nav svarīgi viesi ieradušies"?

Mēs savu rutīnu nemainām. Ja ir pienākusi informācija, ka spēle kavējas, tad mēs sākam spēli tad, kad tā ir jāsāk. Informējam spēlētājus un komandas, ja ir tāda vajadzība, un sekojam norādēm.

Vai, gatavojoties šim Pasaules kausam, tu izjuti spiedienu? Kaut vai, atceroties iepriekšējo Eiropas čempionātu, gan spēlētāji, gan treneri bija paspējuši izteikties. Kā tu kā tiesnesis un visi jūsu kolēģi jutās, cik daudz par to tika runāts: "Noliekam malā, būs tāpat cilvēki, kas bļaus, kādam tas nepatiks."?

Tas spiediens ir relatīvs. Ir ļoti svarīgi, ko un kādu informāciju mēs ieliekam paši sev galvā. Es noteikti sev neuzliku papildu spiedienu, jo mana doma un mana vīzija, ka es vienmēr gribu katru spēli neatkarīgi no līmeņa un čempionāta aizvadīt pēc iespējas labāk. Ja es, kā saka angliski, pie tāda mindset (prāta uzstādījuma) pieturos, tad tas man noteikti palīdz.

Itālijas izlases treneris Džanmarko Poceko. Kas tur bija ar to šampanieti? Vai tas bija garšīgs?

Ja runājam par šo konkrēto treneri, tad skaidrs, ka es no komentāriem atteikšos, jo mēs nedrīkstam komentēt ne spēli, ne situācijas, ne trenerus. 

Daudzi tev noteikti jautā arī par Luku Dončiču. Cik daudz tu drīksti vispār kaut ko teikt? Vai vispār par nevienu spēlētāju un treneri, kā saki? Noteikti ir bijuši gadījumi, kad kāds pasaka par daudz. Tāpēc tas ir radies?

Jā, ir bijis tā, ka pasaka par daudz. Ja runājam par konkrētām situācijām, tad skaidrs, ka cilvēkiem interesē, viņi uzdod jautājumus, vēlas dzirdēt komentārus. Kā jau minēju, ētisku apsvērumu dēļ mums nav atļauts komentēt ne situācijas, ne konkrētus spēlētājus, ne spēles vai kolēģu lēmumus.

Vai tu sajuti, ka Dončičs atceras gan tiesnesi Mārtiņu Kozlovski, gan tevi? Skatās, ka ir Latvija, un sāk jau kaut kas nepatikt, ieraugot šo karogu un atceroties 2017. gadu basketbola laukumā?

Ja godīgi, es domāju, ka nē. Viņš ir uzvarētājs, viņš grib uzvarēt spēli. Es domāju, ka tas arī viņa galvenais fokuss.

Vai pret viņu neizturas kā pret lielu superzvaigzni? Ko nozīmē gatavoties, ja jūs zināt, ka ir šāda ranga superzvaigzne un viss akcents būs uz viņu? Kurā brīdī saprast, vai ir sods, vai nav sods? Kā jūs analizējat, lai saprastu, kur ir taisnība?

Tas noteikti ietilpst mūsu gatavošanās plānā.

Nav noslēpums, ka mēs individuāli gatavojamies katrai konkrētajai spēlei, analizējam katras komandas labākos spēlētājus, līderus, emocionālos līderus, treneru uzvedību.

Mēs sastādām tādu kā savu plānu, kā rīkosimies konkrētās situācijās. Skaidrs, ka Luka Dončičs ir ļoti talantīgs spēlētājs ar ļoti plašu uzbrukuma arsenālu. Tāpēc mums ir jābūt gataviem visām iespējamajām situācijām, lai varētu veiksmīgi izvērtēt, vai aizsargs ir rīkojies pareizi vai nepareizi, vai pats uzbrucējs ir rīkojies pareizi vai nepareizi. Tāpēc skatāmies video, analizējam spēles un situācijas, lai maksimāli labi sagatavotos ne tikai Dončičam, bet arī visiem pārējiem spēlētājiem, pārējām komandām.

Vai vari nosaukt vienu spēli, kas tev fiziski visvairāk prasīja? Vai tieši emocionāli? Kura bija trakākā no šīm desmit cīņām?

Es pat teiktu, ka fiziski un mentāli visvairāk prasīja ceturtdaļfināls. Ļoti labi, ka pēc tam sanāca brīvdiena pirms pusfināla, bija iespēja gan fiziski, gan mentāli atjaunoties.

Zinām, ka lietuvieši apspēlēja amerikāņus. Es tagad prasīšu tīri kā basketbola cilvēkam, ne kā tiesnesim – vai tas, tavuprāt, būtu ētiski, ja tur ir Latvijas tiesnesis Lietuvas–Amerikas spēlē?

Domāju, ka tā nebūtu problēma. Mūsdienās es neesmu saskāries ar neprofesionālu tiesnešu rīcību, ka kāds vai nu negodprātīgi, vai nepareizi darītu savu darbu. Manuprāt, nevajadzētu vilkt paralēles ar konkrētām valstīm.

Skaidrs, ka mēs – latvieši – nevaram tiesāt Latvijas izlasi lielajos čempionātos, izņemot, protams, pārbaudes spēles.

Ja par lielajiem čempionātiem, tad, ja nav tiesnesis no konkrētās valsts, tad nav problēmu.

Vēlējos jautāt par "Eurobasket 2022"– tev beigās tur sanāca četras spēles, slavenais Turcijas–Gruzijas mačs. Kas pēc tā notika, kas mainījās? Tas bija FIBA lēmums: "Noliekam Gati malā, lai spēlētāji neuzvelkas?"

Kur cilvēkiem ir informācija par to, ka "mēs noliekam Gati malā"? Tāda situācija nebija.

Viena spēle bija pēc tam...

Es netiku atstādināts. Pēc šīs spēles es tiesāju vēl vienu spēli – Spāniju pret Melnkalni, ja pareizi atceros. Es jau zināju, ka nepalikšu uz finālposmu, jo man bija jābrauc uz Austrāliju, uz sieviešu Pasaules kausu. Jau pirms Eiropas čempionāta sākuma zināju, ka jebkurā gadījumā tiesāšu tikai grupu turnīru un pēc tam uzreiz došos uz Austrāliju.

Tavs nākamais lielais mērķis? Sieviešu un vīriešu Pasaules kausi jau ir, Eirolīga, FIBA Čempionu līga ir. Vai tie ir tie pieci apļi – olimpiskās spēles?

Protams, gribētos, bet es savus mērķus un plānus gatavoju soli pa solim. Jau pavisam netālu aiz stūra ir nākamā sezona – Čempionu līgas sezona. Iesim soli pa solim un tad skatīsimies, ko nākotne rādīs.

Soli pa solim, tūlīt jau būs nākamā vasara. Varbūt tiekamies Parīzē... Apsveicu arī Latvijas tiesnešus ar Pasaules kausu. Jūs tur bijāt trīs. Es ceru, ka izbaudījāt.

Jā. Paldies!