Kultūrdeva

Opera neapstājas

Kultūrdeva

Viduslaiku skaņas iedzīvināšana

Jaunas teātra idejas pauzes laikā

Vēl viena šūna teātru stropā. Par apvienību «Freshfreshfr» stāsta Viesturs Meikšāns un Monika Pormale

Neierobežojam sevi, strādājam ar milzīgu prieku un nesakām “nē” nevienai idejai – tā šogad dibinātās muzikāli vizuālā teātra apvienības “Freshfreshfr” darbību raksturo režisors Viesturs Meikšāns.

Kā LTV raidījumā “Kultūrdeva” stāstīja februārī pieteiktās apvienības izveidotāji – režisors Viesturs Meikšāns un scenogrāfe Monika Pormale – ideja par “Freshfreshfr” radusies, kopīgi strādājot pie Liepājas teātra izrādes “Dēmōns”. Šo izrādi mākslinieki arī dēvē par jaunās apvienības vizītkarti.

Henrieta Verhoustinska: Viestur, tu intervijā “Ugunsskolai” teici, ka tava “Runas skola” patiesībā ir realizācija tavam sapnim par savu teātri, vai tā ir?

Viesturs Meikšāns: Tā tas bija. Tas bija viens no svarīgiem iemesliem, jo es ļoti daudz meklēju variantus un veidus, kā var realizēt neatkarīgu projektu apvienību Latvijā. Beigu beigās tomēr man šī sajūta radās, ka ir jābūt kaut kādam finansiālam pamatojumam un kultūrai ar komerciju ir kaut kādā veidā jāsastopas. Un tad radās šī “Runas skola”.

Tā šobrīd ir ļoti liela tavas dzīves daļa, kā es saprotu?

Viesturs Meikšāns: Jā, bet jāņem vērā, ka man bija ļoti apzināta vēlēšanās izlēkt ārā no izrāžu ražošanas formāta – četras izrādes gadā, kas bija normāla parādība, strādājot tā jau 10 gadus – tas nav īsti cilvēcīgi. Vienā mirklī tu jūti, ka tu kaut kur esi izsmēlies. “Runas skola” bija nepieciešamība, vienkārši kā tāda apdrošināšanās, lai es varu brīvi justies radošajā sfērā un veidot vienu darbu gadā.

Monika, tev ir projektu projekti. Tev ir Jona Foses “Bezmiegs ” Berlīnes Valsts operā un Hamburgas operā stāv rindā “Tanheizers”. Un Berlīnes opera vispār tevi grib ņemt komandā uz pieciem gadiem. Saki, lūdzu, kas no tā visa šobrīd notiek un kas ir iepauzējies?

Monika Pormale: Šobrīd ar pirmdienu, 30. novembri, sāksies tiešsaistes mēģinājumi Permas Operas un baleta teātrī decembra beigās ieplānotajam Mocarta “Donam Žuanam” ar režisoru Maratu Gacalovu un diriģentu Teodoru Kurentzi. To es šobrīd svinu pārnestā nozīmē. Bez ballītēm svinu jebkādu notikumu, kas tiešām notiek. Pārējais ir sagatavošanas procesā.

Bet tas viss ir. Nekas nav atcelts, nekas nav zudis.

Monika Pormale: Nē, nekas nav atcelts, un arī tie ir lieli teātri, ko tu minēji, un viņiem ir arī varianti B un C. Pirms mēneša man bija pirmizrāde Ženēvas Lielajā teātrī, un arī trīs dienas pirms pirmizrādes tika pieņemts lēmums būt pirmizrādei, bet bez orķestra. Jo vasarā tika veikts ieraksts, un orķestra bedrē tā bija lieliska instalācija, kur uz krēsliem sēdēja – pārnestā nozīmē – instrumentu grupas, kas īstenībā bija tumbiņas. Un, protams, bija diriģents un pirmizrāde notika. Tā kā teātri domā, kā būt, kā notikt, kā turpināt eksistēt.

No kreisās: Viesturs Meikšāns, Monika Pormale, Henrieta Verhoustinska

Jūs esat jau labu laiciņu atpakaļ pasludinājuši jaunu teātra apvienību “Freshfreshfr ”. Kas tad ir šīs apvienības pamatā, jo esmu tikai lasījusi, ka tas ir muzikāli vizuālais teātris, ko tas īsti nozīmē?

Monika Pormale: Es domāju, nevar precīzāk vairs pateikt, ka šis vārdu salikums “muzikāli vizuālais teātris” ir operas, mūzikli, koncerti. Es domāju, ka tas īstenībā nav jau nekāds noslēpums, mēs esam par to arī runājuši, stāstījuši. Tā nebija tāda daudzus gadus iepriekš lolota ideja man. Bet tas radās kopā būšanas rezultātā, strādājot pie izrādes “Dēmōns”.

Kāpēc ne – īstenībā, lai būtu daudz apvienību, lai ir arī alternatīvas, lai tiešām katru vakaru ir izvēle, kur doties, ko skatīties, tāda vēl viena maza šūniņa.

Un, protams, tam pamatā arī bija tieši konkrēti Ļermontova “Dēmōna” iestudējums, kur ir tieši šie abi lielumi – vizualitāte un mūzika ir kā satekpunkts.

Jums ir ļoti ambicioza programma: “Ārprāts un civilizācija” pēc Fuko darbiem, Arnolda Šēnberga opera. Šēnbergs, man liekas, Latvijā tikpat kā nav iestudēts, opera “Mozus un Ārons”. Projekts “Marx + Mozart” un arī vēl visādi starptautiski mūzikas teātra projekti. Viestur, kas no šī visa jau ir daļēji realizēts tavā galvā?

Viesturs Meikšāns: Tā jau ir izrāde – nolasīt visu to mūsu repertuāru... Tas jau ir projekts projektā. Tā ir mūsu programmatiskā vīzija, un šo darbu pieminēšana varbūt nenozīmē obligāti, ka tagad kādam vajadzēs atķeksēt un sekot, vai mēs to izdarām vai neizdarām. Katrā ziņā tas vairāk tāds uzstādījums, mūsu vīzija, ka mēs neierobežojam sevi vai nu ekonomikas profesora darba iestudēšanā vai arī Šēnberga klasiskā avangarda mūzikas interpretācijā.

Man ļoti patīk, ka mēs to darām ar milzīgu, milzīgu prieku un pozitivitāti.

Kad mēs, domājot un radot, kopā strādājot, mijiedarbojoties kopā arī ar dramaturgu Evartu Melnalksni, kurš ir mūsu trīsstūra trešais stūris dramaturģijas jomā, ka mēs nesakām “nē” nevienai idejai, kas mums ir. Mēs mijiedarbojamies tādā veidā, un tā sniega bumba veļas arvien lielāka un lielāka. Viens projekts jau ir realizēts. Es teiktu, “Dēmōns” tomēr ir mūsu vizītkarte.

Monika Pormale: Protams, tas ir ar Liepājas teātra atbalstu un Liepājas teātrī, bet jebkurā gadījumā, man liekas, vārds “vizītkarte” raksturo šo iestudējumu. Mēs varam padalīties arī ar vienu no sarakstā minētajām lietām par “Marx + Mozart”. Jā, tas jau ir ieguvis kaut kādas aprises.

Tas būs par Kārli Marksu vai citu Marksu? Vai neteiksiet, par kuru Marksu…

Viesturs Meikšāns: To var izlasīt arī kā “Maksu un Moricu”. Tā ir arī tāda veida saturiskā mijiedarbība. Katrā ziņā būs daudz nedarbu.

No kreisās: Viesturs Meikšāns, Monika Pormale, Henrieta Verhoustinska

Iestudēt poēmu, kas nav dramatisks teksts, nav nemaz tik vienkārši un vēl ar dzīvu mūziku. Kāpēc bija tik svarīgi, ka tā ir dzīva mūzika, tā ir tieši poēma? Nevis paņemt kādu lugu, piemēram, par dēmoniskām tēmām?

Viesturs Meikšāns: Gribējās kaut kādu jaunu izaicinājumu, bet es teiktu tā, ka, neskatoties uz to, ka viņš nav klasisks dramaturģisks teksts, tā ir brīnišķīga dramaturģiska struktūra. No tās var gan filmu uztaisīt, gan teātra izrādi, tikai jāļaujas Ļermontova pamatam.

“Dēmōns” ir par pārdabisku būtni vai cilvēcisku?

Monika Pormale: Nē, es teiktu, ka viņam ir tas cilvēka apveids, kurš mums arī fiziski ir uz skatuves, un, ja mēs tā to negribētu, nedomātu… Viesturs ir ļoti labi teicis, ka tā ir izrāde par mīlestību. Tik vienkārši.

Par ļoti kaislīgu mīlestību.

Monika Pormale: Tā nav mūsu interpretācija. Tā ir paša autora [dota] – kā dēmons iemīlas zemes cilvēkā.

Aktierspēles sasaistīšana ar dzīvo mūziku bija uzreiz no paša sākuma. Tas bija jūsu apvienības moto?

Viesturs Meikšāns: Gribējās pamatīgi rakt poētiskajā virzienā, un mūzika bija viens no tiem veidiem. Es diezgan ilgi lauzīju galvu, kādus mūziķus uzrunāt, kādu komponistu… Tas tiešām prasīja pāris mēnešus, un es burtiski netīšām atcerējos par Matīsu Čudaru, par viņa skanējumu, smalkumu, un man saslēdzās šī avangarda, futūristiskā džeza skanējums ar Monikas telpisko izjūtu, ar to vīziju, kādai tai izrādei principā vajadzētu būt. Un to, ko var izdarīt Liepājas teātra aktieri. Tā tas vienā mirklī saslēdzās vienā labā, stabilā konceptā. Un tas bija jārealizē. Bet tā mūzika ir pamatgalvenais tēls, pamatelements izrādē. Mēs stāstām stāstu ar mūzikas palīdzību, noņemot nost mūziku, tā izrāde nestrādās.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt