Galvenās lomas atveido Anete Berķe un Egons Dombrovskis. Izrādes dramaturgs ir Evarts Melnalksnis.
Krievu literatūras klasiķa Mihaila Ļermontova poēma “Dēmons”, kas pirmoreiz pilnībā izdota pēc autora nāves 1857. gadā, stāsta par izraidīto eņģeli, kurš spiests pavadīt savu esību vientulībā un naidā, līdz negaidot iemīl skaisto meiteni Tamāru, ir iedvesmojusi daudzus, tā pārtopot dažādos mākslas darbos. Liepājas teātra izrāde “Dēmōns” sākas ar mūsdienīgu vidi, kur sieviete rosās ap kopētāju, un lasa... Ļermontovu.
Režisors Viesturs Meikšāns atklāja, kādēļ izlēmis iestudēt izrādi “Dēmōns”: “Tā bija mana sena mīlestība. Jau pirms 10 gadiem vai senāk Maskavā redzēju fragmentus no Kirila Serebreņņikova “Dēmōna”. Mani tas materiāls uzreiz uzrunāja. ” Uzreiz pēc izrādes režisors izlasījis Mihaila Ļermontova dramatisko poēmu “Dēmons”. Režisors uzskata, ka tās struktūra ir ļoti parocīga teātrim, kā arī atzīmēja, ka tas ir viens no kaislīgākajiem materiāliem, ko viņš ir lasījis.
“Šai izrādei visi komponenti ir svarīgi. Visi ir būtiski. Atmosfēru, ko dod ar mūziku, gaismas, projekcijas, kas viss tur ir kopā. Priekš manis konkrēti, kad es lasu, mūziķi spēlē. Viņi vienkārši dievīgi spēlē, viņi paši izjūt to visu ļoti labi. Tas dod tādu, ka es varu ļauties tam visam. Man nebija daudz jāatbrīvojas. Tā mūzika atbruņo. Tā ļauj peldēt, un šis tulkojums man liekas labs. Zini, kā saka: “Darbs, darbs, darbs un talants.”
Es neesmu nekad uzskatījis, ka es esmu ar dzeju “uz tu”, bet šeit viss process – mēģinājumi, kas bija mierā un harmonijā, deva labus rezultātus.
Un priekš manis tā dzeja ir ļoti liels atklājums. Vispār poēmu uzlikt uz skatuves ir ārkārtīgi grūti, manuprāt, neiespējami, lai mūsdienās cilvēku piesaistītu. Šeit ir atrasta laba atslēga, kā to darīt,” par dalību izrādē stāstīja aktieris Egons Dombrovskis.
Egons Dombrovskis arī atzīmēja, ka cilvēkiem šī izrāde var likties neierasta vai nesaprotama, taču izrādes laikā var apmierināt aci, redzēt kādas ir bildes, apmierināt ausi, fantāziju, dzeju un domāšanu pie tā visa – vienkārši vajagot tam visam ļauties.
Aktrise Anete Berķe, spēlējot izrādi, iztēlojas: “It kā mēs skatītos uz sievieti, kura ir iemīlējusies, zaudējusi savu mīļoto, bet ir iemīlējusies no jauna. Un varbūt, uz viņu skatoties ikdienā, mēs nevarētu pateikt, kas viņā notiek, bet šajā izrādē ir “atzūmots”, tā kā mikroskopā mēs redzam, kas viņā notiek. Kad cilvēks iemīlas, viņā notiek daudz emociju. Tas nav tā – es esmu vienkārši iemīlējies; bet viņā ir kaut kādas bailes, nepārliecība, tajā pašā laikā viņš lido, viņā notiek enerģija, notiek krasas emociju maiņas.” Aktrise uzskata, ka šajā gadījumā arī skatītājam ir jāpiedomā un jāpameklē tas, kas tajā brīdī notiek ar cilvēku uz skatuves.
Iestudējuma māksliniece Monika Pormale radusi strādāt ar starptautiskiem un vērienīgiem skatuves projektiem, šoreiz māksliniece var nosaukt daudzus izrādē iesaistītos, ar kuriem sadarbojas pirmo reizi, jo pirmo reizi strādā arī Liepājas teātrī. “Un pirmo reizi krievu klasiķis Ļermontovs, un pirmo reizi dzeja,” norādīja Monika Pormale. “Tas bija ļoti liels izaicinājums, bet šajā gadījumā tiešām tas varētu būt kā Ļermontova “Dēmona” un grāmatas izdevuma ilustrācija.
Jo katrai jaunai vietai, katrai Ļermontova tik krāšņi, brīnišķīgi poētiski aprakstītai detaļai, kas ir viņa dzejā, tur nevarēja būt nekas mazāk, tikai vairāk.”
Māksliniece stāstīja, ka ir grūti uz skatuves attēlot tieši dabas elementus, sakot, ka tas ir gandrīz neiespējami, taču viņai esot bijis interesanti arī meklēt dažādu asociatīvus risinājumus, improvizēt par to. Izrādē ir ļoti daudz ainu, kas ir jāattēlo, piemēram, klosteris, kāzas, kalni un citas, kas ir izaicinājums. Ir interesanti par to visu domāt, kā arī rast Dēmona daudzsejainību.
Mūziku izrādei ir komponējis Matīss Čudars. Izrādē visu laiku klātesošs ir laikmetīgās džeza mūzikas trio “Auziņš – Čudars – Arutyunyan”.
Režisors Viesturs Meikšāns stāstīja, ka 90 procentu laika izrādē skan mūzika, kas palīdz stāstīt stāstu. Tā kontrastē ar skatuves darbību, lai skatītājam būtu izpratne par iekšējo pasauli, kas norisinās katrā tēlā. “Tā ir vairāk mūsu kā mākslinieku komandas sajūta, runāt par mīlestību, bet tieši šādā romantisma laikmeta šķautnē, kad Dēmons iemīlas un ir gatavs ziedot visu savu būtību. Faktiski tā ir tāda pasaules glābšanas priekšnojauta.
Cik viegli ir izrāpties ārā no greizsirdības, ļaunuma, naida, sliktām domām, vienkārši esot mīlestībā. Dēmons alkst mīlestības, Dēmons grib, lai viņu mīl. Tas ir tas galvenais, ko mēs gribējām pastāstīt.”
Viesturs Meikšāns atklāja, ka pamatā vēlējās iestudēt teātra izrādi, lai skatītājam būtu viegli, interesanti skatīties un klausīties. “Es uzskatu, ka tas ir laikmetīgā teātra darbs, mēs nebaidāmies no šāda apzīmējuma. Mēs strādājam mazāk ar tekstu, vairāk ar citiem izteiksmes līdzekļiem, piemēram, mums ir video, mūzika, telpa, kas nes stāstu, robotizācijas pakāpe, mums ir fizika, fizioloģija, ļoti garas skūpsta ainas, kas Latvijas teātrī varbūt nav tik pierasts. Lai mēs fiziski ar citām porām uztvertu informāciju,” skaidroja režisors.
Savukārt uguns kā Dēmona stihija ir mākslinieces Monikas Pormales iecere. Viņa norādīja: “Tā ir mana interpretācija par Dēmona klātbūtni, ja viņa nav fiziska vai cilvēka veidolā. Piemeklēt atbilstošu stihiju, kas ir patīkama sildoša, mājīga, bet reizēm ļoti bīstama, strauja un ļoti postoša.”
