1919. gada 24. martā pasaulē nāca Alfreds Jaunušans. Šogad viņu atminamies simtgadē. Atmiņas par šo cilvēku nāk no dažādām pusēm. Visvairāk to ir no kino skatītājiem, kas viņu redzējuši Ķenča lomā filmā „Mērnieku laiki” (1968). Ķenča monologs ir tas, ko var klausīties atkal un atkal, un vienmēr nāk smiekli un birst asaras no smiekliem. Protams, viņš ir leģendārs ar savām lomām Nacionālajā teātrī (toreizējā Latvijas PSR Valsts akadēmiskajā drāmas teātrī).
Rita Melnace, Nacionālā teātra vēsturniece, Jaunušana palīdze no 1966. gada līdz pat viņa aiziešanai mūžībā, stāsta: “Arī tad, kad viņš vairs nebija teātrī, man bija pie viņa jāiet, un mēs dalījāmies par to, kas notiek teātrī, viņš daudz ko nepieņēma. Viņš par kaut saniknojās, sāka kliegt, viņš teica: “Tu neņem tikai ļaunā, man vajag tvaiku nolaist!”.”
Melnace arī norāda, ka Jaunušans bijis apbrīnojama talanta traģikomiķis, kas ir ļoti reti sastopams, un, vērtējot viņa spēli, savulaik vilktas paralēles ar Mihailu Čehovu, to aktieri, kuru Jaunušans kā puika bija redzējis 1932. gadā.
Melnace vērtē, ka Jaunušans pirmām kārtām bijis aktieris, bet par savu režijas darbu
viņš mēdzis teikt: “Es neesmu režisors - izrādes būvētājs, es esmu režisors pētnieks, man patīk strādāt ar aktieri un atklāt tajā jaunus dziļumus.”
Aktieris Uldis Dumpis, kurš mācījies Jaunušana pirmajā aktieru kursā, bilst, ka sākumā bijis viņa skolnieks un tad viņa aktieris viņa vadītajā teātrī daudzus gadus līdz apnikumam. “Varbūt biju Jaunušana aktieris, kaut gan nedomāju, ka viņam bija kāda speciāla izlase. Bet daudz pie viņa spēlēju," atzīst Dumpis.
Aktieris Juris Lisners ir mācījies Jaunušāna pēdējā vadītā aktieru kursā, kuru bija iesaukuši par Zelta kursu, jo tas bijis pirmais un vienīgais kurss, kur visi saņēma aktiermeistarībā visaugstākās atzīmes un visus pilnībā pieņēma teātrī.
“Viņš kā režisors bieži bija despots, nežēloja un lietoja ļoti spēcīgus izteicienus. Viņš gan vienmēr mierināja: ne tāpēc, lai peltu, bet lai celtu. Tāpēc Jaunušanu visi teātrī mīlēja, visu piedeva. Viņam mēle bija asa un bieži nejauka, bet svarīgs bija motīvs – nevis lai peltu, bet lai celtu,” atminas aktieris Juris Lisners.
Viens no izcilā režisora “niķiem” bijis spēlēt priekšā saviem aktieriem.
“Bija aktieri, kas riskēja, zināja, ja mēģinājumā būs jāapgūst trīs lapas, mierīgi varēja nākt trīs stundas vēlāk, jo
pirmos trīs teikumus Jaunušans analizēja un spēlēja priekšā aktieriem divas stundas un visi kolēģi mēģināja viņu atdarināt. Viņam tas nepatika, jo viņu atdarināt nebija iespējams.
Tad teica, ka Jaunušana izrādēs pa skatuvi staigā desmit vai 20 mazi jaunušaniņi, kas neveiksmīgi mēģina atdarināt lielo meistaru,” stāsta Lisners.
Bet, kad režisors Jaunušans atkal kļuvis par aktieri Jaunušanu kādā izrādē, kolēģiem šķitis, ka viņā ir kāds slēdzis pārslēgts, viņš pats ir kļuvis par aktieri ar visiem aktiera niķiem.
Lai klausītos stāstos un stāstītu atmiņu stāstus par Alfredu Jaunušanu, Nacionālais teātris aicina režisora un aktiera dzimšanas dienā uz pasākumu Nacionālajā teātrī 24. martā plkst. 18 Lielajā zālē, kur notiks Alfreda Jaunušana piemiņas vakars. Pirms tam plkst. 14.45 piemiņas brīdis Meža kapos. Pasākums teātrī ir bez maksas, iepriekš izņemot ielūgumus teātra kasē.
