Savu piedzimšanas stāstu Regīna Devīte raksturo kā dramatisku – tas noticis aukstā janvāra pēcpusdienā “mazā būdelē ar draudzeņu palīdzību” laikā, kad mamma bijusi izsūtījumā Sibīrijā, Amūras apgabalā.
“Mēs atgriezāmies no Sibīrijas tad, kad man bija nedaudz vairāk par gadu, un es ļoti maz atceros, bet pēc tam es atceros, kad mēs sākām dzīvot pie vecmāmiņas, pie mammas mammas, un dārziņu un govis un aitas, un pīles, un kaķus, tas bija laukos un ļoti jauki,” stāsta Devīte, atzīmējot arī: “Man visvairāk patika grāmatas lasīt. Un nebija jau tā kā tagad, kad bērnus ar varu spiež, vienu otru stiepj pie grāmatām. Bija jāravē dārzs, kaut kas jādara, un tad es lasīju naktī zem segas ar bateriju, gribējās visu, kas pieejams, izlasīt. Man liekas, ka tad, kad es biju maza, es izlasīju visvairāk grāmatu. Tagad man tā nesanāk.”
Regīna Devīte Valmieras Drāmas teātrī strādā kopš 1978. gada un līdztekus pilda arī izrāžu vadītājas pienākumus. Tāpat viņa pārrauga savu zemnieku saimniecību un aizraujas ar floristiku.
“Izrāžu vadītāja, tas ir mans maizes darbs. Un visi radošie darbi, tās ir režisoru un liktens dāvanas man. Un tādu ir bijis ļoti daudz,” norāda aktrise.
Devīte atklāj – interese par teātri viņai radusies ļoti agri: “Bet es tā skatījos spogulī, un man bija sakrāts vesels albums ar aktrisēm – Merlinu Monro, Sofiju Lorēnu – un es skatījos uz sevi un uz skaistajām bildēm un sapratu, ka laikam jau tas nav gluži viens un tas pats. Tomēr ļoti, ļoti gribējās, un tad es mēģināju, un faktiski Valmieras teātris ir tā pirmā un vienīgā darbavieta.”
“Ir bijis visādi, ir bijis skaisti, ir bijis grūti, šad tad diezgan briesmīgi, bet es nevaru iedomāties, ka es kaut kur citur strādātu,” piebilst aktrise.
Visplašāko atpazīstamību Regīna Devīte guva, spēlējot Zentas lomu televīzijas seriālos “Neprāta cena” un “UgunsGrēks”. Bet šobrīd viņa gatavojas pandēmijas laikā atceltajai režisora Viestura Roziņa izrādei “Dons Kihots”, mācoties spēlēt arī blokflautu.
“Darbs piedzimst tikai kopā ar skatītājiem. Tāpēc man ir tā sajūta, ka viss tas, kas nav parādīts, ka tas gaisā, tā kā izplatījumā, vēl nav dzimis,” spriež Devīte. “Aktiera dzīvē notiek daudz kas, jo mēs visu laiku esam strādājuši cītīgi, ir sagatavotas izrādes, kuras tagad kaut kur dzīvo izplatījumā un gaida, kad nonāks pie skatītājiem. Tas ir Servantesa “Dons Kihots”, tas ir “Ilgu tramvajs” un Leldes Stumbres “Nākošpavasar”, un joprojām turpinās darbs, tiek gatavoti jauni iestudējumi, lai tad, kad, kā Mārtiņš Meiers teica, “viss nāks vaļā”, būtu arī ko skatīties. Un būtu jauni un priecīgi pārsteigumi skatītājiem.”
